«Ču! Ču!» klejojošais Erdenebats Čulū sauc, sēžot ziemeļbrieža mugurā un cenšoties to no ciedru meža aizvirzīt uz klaju lauku dziļi Mongolijas taigā - apmēram 200 kilometru attālumā no tuvākā asfaltētā ceļa. Nonācis klajumā, ziemeļbriedis piesardzīgi kāpj pāri nokritušiem koku stumbriem un soļo pa sniegoto zemi, tēlaini raksta aģentūra «Reuters».
Čulū visu savu mūžu ir nodzīvojis pēc gadsimtiem senām tradīcijām, ko iedibināja viņa senči - cātani jeb «tie, kuriem ir ziemeļbrieži».
Cātani ir pazīstami kā labi ziemeļbriežu gani, mednieki un dabas velšu vācēji, kuri dzīvo Sajānu kalnos netālu no robežas ar Krieviju.
Taču cātani baidās, ka viņu identitāte un dzīvesveids nolemti iznīcībai. Mongolijas valdība izdevusi dabas aizsardzības rīkojumu, kas lielākajā daļā cātanu tradicionāli apdzīvotās zemes aizliedz medīt bez licences.
Stāvajos un sniegotajos kalnos ziemeļbrieži pārvietojas daudz vieglāk nekā zirgi. Nomaļā dzīvošana vidē, ko ne katrs spētu paciest, palīdzējusi cātaniem izvairīties no problēmām, kas skāra zemienes iedzīvotājus, sākot ar Čingishana valdīšanu un beidzot ar komunismu.
Čulū kopienā ir apmēram 280 cilvēki jeb 59 saimes.
«Mēs gribam saglabāt ziemeļbriežu ganīšanas tradīcijas - tādas, kādas tās bija mūsu senču laikā,» Čulū aprīlī stāstīja «Reuters» žurnālistiem.
2012.gadā Mongolijas valdība, cenšoties glābt iepriekšējās desmitgadēs sapostītu ekosistēmu, noteica, ka lielākā daļa cātanu apdzīvoto zemju būs dabas rezervāta sastāvā. Kad padomju laikos ieviestā medību kvotu sistēma vairs nebija spēkā, cātani un citi vietējie iedzīvotāji sāka lielos daudzumos medīt aļņus un briežus Ķīnas tirgum, ievērojami noplicinot savvaļas dzīvnieku populācijas.
Patlaban valdība katru mēnesi ganiem maksā noteiktu summu, lai kompensētu medību aizlieguma iespaidu. Taču daudzi uztraucas nevis par materiālo pusi, bet gan identitātes zaudējumu.
«Tāda sajūta, ka esam kaut ko zaudējuši, jo nevaram pārcelties, uz kurieni ienāk prātā. Šo zemi esam mantojuši no saviem senčiem,» norāda 26 gadus vecais Narans Erdene Bajars.
