Spiegs un spiegs: kas atšķir Skripaļa un Ļitviņenko stāstus?

Spiegs un spiegs: kas atšķir Skripaļa un Ļitviņenko stāstus?
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments
Foto: MIKHAIL METZEL / TASS

Aleksandrs Ļitviņenko un Sergejs Skripaļs – divi cilvēki, kas nākuši no noslēpumainās un tumšās Krievijas izlūkdienestu pasaules. Abi vīrieši beigās kļuva par upuriem toksīniem, kas jau ilgstoši uzskatāms par vienu no iecienītākajiem Kremļa «likvidatoru» instrumentiem cīņā ar režīma pretiniekiem. Ar radioaktīvo poloniju 2006.gadā Londonā noindētā Aleksandra Ļitviņenko un svētdien Lielbritānijā ar nezināmu vielu saindētā un slimnīcā smagā stāvoklī nogādātā Sergeja Skripaļa likteņos vērojamas līdzības, kuras nav iespējams ignorēt, vēsta ASV laikraksts «The New York Times».

Kremļa kritiķiem un Maskavas ienaidniekiem abu bijušo spiegu liktenis ir «nepārprotams» pierādījums tam, ka Krievijas atmaksas «garā roka» vienmēr ir kaujas gatavībā.

Tas, ka joprojām nav skaidri zināms zināms, kāpēc Skripaļs un viņa meita nogādāti slimnīcā – pagaidām oficiāli zināms vien tas, ka viņi saindējušies ar nezināmas izcelsmes vielu – rada auglīgu augsni Kremļa oponentiem izvirzīt dažādas sazvērestības teorijas.

Lai arī abu bijušo spiegu stāsti ir līdzīgi, tie tomēr attīstījušies pēc nedaudz savādāka scenārija.

Bijušais Krievijas Federālā drošības dienesta (FDD) aģents Ļitviņenko no Krievijas 2000.gadā caur Gruziju un Turciju aizbēga uz Lielbritāniju, kur ieguva patvērumu.

Ļitviņenko atklāti kritizēja Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, apsūdzot viņu «gangsteru valsts» izveidošanā.

Ļitviņenko Lielbritānijā uzturējās trimdas disidentu lokā, kas veidojās ap no Krievijas aizbēgušo Putina «nežēlestībā» kritušo oligarhu Borisu Berezovski, kurš 2013.gadā Londonā tika atrasts pakāries apstākļos, kas joprojām nav tikuši pilnīgi un nepārprotami izskaidroti.

Kā iepriekš vēstīja LETA, Ļitviņenko 2006.gada 1.novembrī viesnīcā Londonā 43 gadu vecumā tika nāvējoši saindēts ar tēju, kurai bija pievienots radioaktīvais polonijs 210, un mira 2006.gada 23.novembrī.

Ļitviņenko pirms nāves nepārprotami apsūdzēja Kremli līdzdalībā viņa slepkavībā, tomēr Maskava šīs apsūdzības vienmēr ir noliegusi.

Polonijs 210 ir rets, ļoti bīstams radioaktīvs izotops. To var iegūt tikai kodolreaktorā, līdz ar to uz šādu noziegumu īstenot būtu spējīga vai nu valsts struktūra vai kāda ļoti ietekmīga organizācija.

Lielbritānijas izmeklēšanas komisijas 2016.gada publicētajā ziņojumā Ļitviņenko slepkavības lietā teikts, ka, viņa slepkavību, iespējams, apstiprināja Vladimirs Putins.

Skripaļa stāsts attīstījās savādāk.

Kā vēstīts, bijušais Krievijas izlūkdienestu virsnieks Sergejs Skripaļs Krievijā 2006.gadā tika notiesāts par spiegošanu britu labā un vēlāk apmainīts.

Viņš 2006.gadā Krievijā tika notiesāts uz 13 gadiem cietumā par Krievijas aģentu identitāšu nodošanu britu izlūkdienesta Mi6 rīcībā.

Skripaļs bija viens no 14 spiegiem, kurus Krievija un Vašingtona apmainīja 2010.gadā lielākajā šāda veida apmaiņā kopš Aukstā kara laikiem.

Skripaļs pēc atbrīvošanas Krievijā pārcēlās uz dzīvi Lielbritānijā un kopš tā laika dzīvoja klusu un noslēgtu dzīvi.

«Viņš [Skripaļs] nav liels [Kremļa] kritiķis. Visi saka, ka viņš dzīvojis noslēgtu dzīvi,» sarunā ar «The New York Times» norādīja Ļitviņenko atraitne Marina Ļitviņenko.

Skripaļa un viņa meitas saindēšanās apstākļi ir noslēpumainības ieskauti. Lielbritānijas valdība jau paziņojusi, ka izmeklēšana Skripaļa saindēšanas lietā, visticamāk būšot ilgstošs process.

Lielbritānijas ārlietu ministrs Boriss Džonsons šonedēļ paziņoja, ka vēl ir pāragri izdarīt secinājumus Skripaļa lietā, taču, ja tiks gūti pierādījumi par kādas valsts saistību ar šo lietu, Lielbritānijas valdība reaģēs «atbilstoši un stingri».

«Ja tā bija inde, tas nozīmē, ka arī citi nevar justies droši. Tā ir slikta ziņa. Mācība no mana vīra nāves laikam nav gūta,» Skripaļa saindēšanu komentē Ļitviņenko atraitne.

2009.gadā apcietinājumā Krievijā mirušā jurista un korupcijas apkarotāja Sergeja Magņitska kādreizējais devējs un «Hermitage Capital Management» vadītājs Bils Broders pauda viedokli, ka pirmais loģiskais pieņēmums Skripaļa saindēšanas lietā ir tāds, ka tas bija Krievijas nodevēja slepkavības mēģinājums, kas veikts ar Kremļa ziņu.

«The New York Times» norāda, ka šāds pieņēmums nav nepamatots.

Skripaļa gadījums ir kārtējā epizode noslēpumainu slimību vai pat nāves gadījumu sarakstā, kurā rindojas par Kremļa ienaidniekiem uzskatītie krievi, kas dzīvo Londonā.

Šādam viedoklim piekrīt arī bijušais Lielbritānijas vēstnieks Krievijā Tonijs Brentons, kurš Maskavā strādāja no 2004. līdz 2008.gadam.

«Es esmu pārliecināts, ka Putins viņu [Skripaļu] uzskata par nodevēju,» norāda Brentons.

Brentons stāsta, ka Ļitviņenko gadījumā izmeklētāji neilgi pirms viņa nāves atklāja, ka viņš saindēts ar poloniju. Ja Ļitviņenko būtu nomirs ātrāk, viņa nāves iemesls, visticamāk, tā arī netiktu noskaidrots.

«The New York Times» gan atgādina, ka Lielbritānijas varas iestādes līdz šim gan visai rezervēti reaģējušas uz aizdomām par Kremļa politiku vērsties pret ārvalstīs dzīvojošajiem režīma pretiniekiem.

Piemēram, 2012.gadā Londonā mira krievu uzņēmējs Aleksandrs Perepiļičnijs, kurš pirms savas nāves palīdzēja britu izmeklētājiem lietā par naudas atmazgāšanas shēmu, kurā iesaistītas Krievijas amatpersonas.

Perepiļičnija dzīvības apdrošināšanas kompānijas izmeklēšanā secināts, ka viņa organismā atklājusies ķimikālija, kas saistāma ar indīgo augu gelzemiju. Britu mediji vēstīja, ka Perepiļičnijs varētu būt noindēts ar reti sastopamu indi, ko mēdz izmantot profesionāli krievu un ķīniešu slepkavas. Lielbritānijas policija Perepiļičnija nāvē neko aizdomīgu nekonstatēja.

Savukārt Ļitviņenko lietā bija vērojami atsevišķu Lielbritānijas amatpersonu centieni likt šķēršļus izmeklēšanas komisijas darbam Ļitviņenko nāves apstākļu noskaidrošanā.

Tikmēr Krievijas Ārlietu ministrija jau paspējusi Skripaļa lietas sakarībā mediju izteiktos pieņēmumus nodēvēt par kārtējo ieganstu «lai kurinātu pretkrievisku kampaņu».

Tēmas
Aktuālais šodien
Jaunākās ziņas
Svarīgākais