Kad Alēns Geāms pirms divām desmitgadēm no Libānas pirmo reizi ieradās Parīzē, viņš nerunāja franciski, viņam nebija naudas un sākotnēji viņš bija bezpajumtnieks, kurš nakšņoja parkā un strādāja par trauku mazgātāju. Savukārt šonedēļ Geāms, kurš tagad strādā par šefpavāru, saņēmis prestižo «Michelin» restorānu ceļveža zvaigzni, vēsta tīmekļa medijs «The Local».
«Es nekad nedomāju, ka «Michelin» varētu pievērst uzmanību tādam kā man, kurš [visu] apguvis pašmācības ceļā, kurš sāka kā trauku mazgātājs un 19 gadu vecumā Parīzē nakšņoja uz ielas,» sarunā ar aģentūru AFP stāsta 43 gadus vecais pavārs.
«Es domāju, ka «Michelin» ceļvedis ir tikai par šefpavāriem lielās un smalkās viesnīcās vai tiem, kuri mācījušies pie lielākajiem meistariem. Izrādās, ka tā nav. Tas ir skaists pārsteigums,» viņš piebilda.
Geāms Libērija dzimis libānietis. Viņa aizraušanās ar ēdienu izpaudās jau bērnībā, kad viņš multfilmu vietā pēc skolas regulāri skatījās dažādus televīzijas raidījumus par ēdiena gatavošanu.
Pavārmākslai nopietni Geāms pievērsās laikā, kad viņš dienēja Libānas armijā. Viņa prasmes bija tik pārliecinošas, ka viņa daļas pulkvedis drīz vien iecēla Geāmu par savu personīgo pavāru.
Pēc pārcelšanās uz Parīzi, Geāms strādāja par trauku mazgātāju restorānā, un tur viņš sagaidīja savu iespēju – pēc tam, kad restorāna pavārs sagriezās ar nazi un tika aizvests uz slimnīcu, viņa pienākumus pārņēma trauku mazgātājs.
«Pa dienu es strādāju celtniecībā, bet vakaros un naktīs es piegādāju picas un mazgāju traukus.
Vienā vakarā pavārs sagrieza roku un bija spiests doties uz slimnīcu. Man neviens neprasīja, bet es vienkārši pārņēmu [viņa pienākumus].
Restorānā bija 14 galdiņu, tāpēc es vienkārši pabaroju klientus, un vakara beigās visi bija apmierināti. Restorāna īpašnieks man toreiz teica - «Tu proti gatavot!» un es atbildēju «jā»,» atceras Geāms.
«Es gatavoju, lai padarītu cilvēkus laimīgus,»
savu kļūšanu par pavāru skaidro Geāms.
Kopš «Michelin» zvaigznes piešķiršanas pirms aptuveni nedēļas, telefons Geāma restorānā zvanot gandrīz bez apstājas. Visi galdiņi restorānā ir rezervēti jau trīs nedēļas uz priekšu.
Geāms stāsta, ka viņa restorānā strādā maza, bet ļoti cieša talantīgu pavāru komanda, un «viņi visi jūt, ka ar mūsu dzīvi kaut kas tiešām ir noticis».
