Zinātnieks par «podziņu spaidītājiem», ezotēriku un darbu Padomju Savienībā

Habilitētais fizikas doktors Juris Žagars apmācījis jaunos prātus Ventspils augstskolā, Latvijas Universitātē, kā arī Lorēnas Universitātē Francijā. Viņš ir Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis, bijis Ventspils Starptautiskā radioastronomijas centra direktors. Galvenokārt Žagars pētījis satelītu orbītas un veicis pētījumus ģeofizikā. Pašlaik viņš vairs aktīvi zinātnē nedarbojas, bet turpina strādāt, rakstot mācību grāmatas.

Ņemot vērā jūsu pieredzi, kā varētu salīdzināt zinātni mūsdienās un padomju laikā?

Man ir tāda sajūta, ka zaudējumu ir vairāk nekā ieguvumu, salīdzinot ar padomju laikiem. Padomju Savienībā labā līmenī gan bija tikai dabas un inženierzinātnes, ko apliecina gan lidojumi kosmosā, gan sasniegumi kodolfizikā un daudzās citās jomās. Sociālo zinātņu tajā laikā nebija vispār. To vietā bija marksisms-ļeņinisms. Savukārt humanitārās zinātnes tika visādi «ņurcītas un spaidītas», jo bija tuvu sociāli jūtīgām tēmām. Par pēdējo divu attīstību es neņemos spriest, jo šīs jomas nepārstāvu,

savukārt dabas un inženierzinātnes ir piedzīvojušas ļoti lielu kritumu,

jo finansējuma nebija, tādējādi arī paaudžu nomaiņa nenotika. Zinātne Latvijā faktiski ir fragmentējusies – pastāv vairs tikai atsevišķi centri un saliņas. Bet tādas jau droši vien būs mūžīgi, jo vienmēr atradīsies kāds talantīgs cilvēks, kurš mēģinās savākt citus ap sevi. Tomēr vienlaidu pārklājuma, manā redzējumā, vairs nav.

Padomju Savienībā pētniecībā bija ļoti liela ideoloģiskā kontrole, bet dabas un inženierzinātnes ideoloģijai nepakļaujas, jo dabas likumi ir dabas likumi.

Ideoloģijas dēļ nevar noliegt gravitācijas likumu

un no piektā stāva kāpt pa logu ārā, sakot, ka gravitācija uz mums neattiecas. Varat iedomāties, kāds būs rezultāts. Līdz ar to arī Padomju Savienībā gaišākās galviņas darbojās tur, kur ideoloģisko spaidu nevarēja būt, t.i., dabas un inženierzinātnēs.Šī bija arī vienīgā joma, kura tika adekvāti finansēta, galvenokārt, lai nodrošinātu Padomju Savienības militāro kapacitāti. Tā ka šajās zinātņu nozarēs bija gan nauda, gan iespēja brīvai, radošai darbībai, un bija arī rezultāti.

Mūsdienu Latvijā ne sabiedrībā, ne valdībā nav izpratnes par zinātnes lomu, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc Latvija ir nabadzīga. Turīgās valstis, kurām nav lielu dabas resursu, pārticību var nodrošināt tikai ar industriālo darbību, kas ražo pievienoto vērtību.

Lai radītu industriju, kura ir konkurētspējīga, bez zinātnes nekādi neiztikt. Tur vajadzīga spēcīga lietišķā zinātne, un tai pamatā – fundamentālās zinātnes atklājumi.

Kamēr mūsu sabiedrība to nesapratīs, mēs «kūkosim» pa apakšu un sitīsimies uz priekšu kā nabadziņi, līdz mums nāks apskaidrība.

Kur, jūsuprāt, ir problēma?

Latvijā trūkst elitāras izglītības un zinātnes, kāda ir, piemēram ASV. Tur ir aptuveni 5 līdz 10% elitāras izglītības. Ir vajadzīgi cilvēki, kuri prot uztaisīt kosmiskos kuģus, kas lido uz Marsu, vai arī labākos lāzerus un datorprocesorus pasaulē. Arī Latvijā nepieciešami speciālisti, kuri prot ne tikai «spaidīt podziņas», bet arī saprot, kas «lācītim vēderā», jo tikai tādi var padarīt mūsu sabiedrību bagātāku, veidojot jaunus produktus, kurus pirks visa pasaule. Mums pietrūkst inženiertehniskās elites, un es baidos, ka drīz tās būs vēl mazāk, ja paskatāmies uz skolēnu centralizēto eksāmenu rezultātiem dabas zinātnēs.

Vai redzat kādus risinājumus?

Grūti pateikt, bet šķiet, ka visa pamatā tomēr ir izglītības sistēma, kura tiek nemākulīgi reformēta no pirmās brīvvalsts dienas. Ja izglītības sistēma nestrādā adekvāti, tad pietrūkst kompetences gan valsts pārvaldē, gan daudzās citās jomās. Mums ir ļoti slikti pārvaldīta sabiedrība un arī izglītības sistēma, kurā forma (birokrātija) dominē pār saturu.

Ko jūs domājat ar ļoti slikti pārvaldītu sabiedrību?

Latvijā tiek radīta ļoti maza pievienotā vērtība, un ļoti lielu daļu no tās notērē valsts pārvalde. Mums ir viens no, ja ne pats smagnējākais valsts pārvaldes aparāts uz vienu iedzīvotāju visā Eiropā. Tam ir gan objektīvi iemesli, gan arī mūsu neprasme pašiem sevi pārvaldīt. Paskatieties, piemēram, uz tiem pašiem mūsu kaimiņiem. Arī Igaunija ir nabadzīga valsts. Tur nav kārtīgas industrijas un ražošanas, bet, ja to pašu nabadzību saprātīgi pārvalda, tad dzīvot var gandrīz divreiz labāk, nekā to pieprotam mēs. Lietuvā, manuprāt, arī ir diezgan slikti pārvaldīta sabiedrība, bet viņiem ir labāk ar ražošanu.

Latvijā mēs ne ražojam, ne sevi labi pārvaldām.

Piemēram, man šķiet ačgārni, ka pētniecības virzienus mūsu valstī nosaka nevis zinātnieki, bet ierēdņi, izlemjot, kādam projektam būs vai nebūs pieejams finansējums. (..) Pārvaldības izpratne šeit, manuprāt, ir tāda, ka visu var vadīt kā uzņēmumu - ir jābūt formāli pārbaudāmiem rādītājiem, kuri, ja iet uz augšu, ir labi, ja uz leju, tad slikti. Bet nevar sabiedrībā visu menedžēt kā uzņēmumu. Kultūru, zinātni, mākslu ir jāvada savādāk, bet mēs to neprotam. Līdz ar to zinātne un kultūra vārguļo. Bez prasmīgas pārvaldības neattīstās arī ražošana. Tā tas loks noslēdzas. Mēs esam tik dumji, ka gadsimta ceturksni neesam pratuši jēdzīgi reformēt pat izglītības sektoru, kaut gan reformējuši to esam nepārtraukti... Nu jā, bet tagad gan mēs esam novirzījušies no tēmas.

Es domāju, ka mēs varētu novirzīties vēl tālāk. Kas, jūsuprāt, liek cilvēkam apcerēt kosmosa tēmu literatūrā un mākslā?

Redziet, mēs jau nevaram sevī atdalīt to, kas mums iekšā ir ģenētiski, no tā, ko mēs apgūstam ar audzināšanu un kultūru. Man šķiet, ka interese par dabaszinātnēm cilvēkam piemīt pat instinktu līmenī. Senos laikos, kad cilvēkiem nebija pieejama ne izglītība, ne kultūra, viņiem tomēr bija jāizdzīvo uz šīs planētas. Tas nozīmē, ka bija jācenšas izprast arī dabas parādību likumsakarības. Es domāju, ka mūsdienu cilvēks šo interesi nekur nav pazaudējis. Taču pēc neatkarības atgūšanas dabaszinātnes Latvijā tika «izmestas no ratiem» un izglītības sistēma pārorientēta hipertrofētā veidā uz sociālajām zinātnēm. Tomēr

ģenētiskā interese par dabu cilvēkiem nekur nepazuda. Tas veidoja pamatu ezotērijai

un citām misticisma izpausmēm, kad interese par dabu un dabas zinātnēm tika apmierināta ar tādu kā surogātmateriālu, ar šo ezotēriju – visādiem torsionu laukiem un tamlīdzīgām lietām.

Dzirdēju, ka padomju laikā esat bijis ekspedīcijā Antarktīdā. Vai jūs varētu pastāstīt, ko tur pētījāt un kā tas notika?

Vai jūs zināt, kas ir «Zvaigžņu kari», neskaitot filmu? Tad nepieciešama neliela atkāpe, lai manu atbildi varētu saprast. ASV prezidenta Džimija Kārtera padomnieki, analizējot militāro līdzsvaru pasaulē, bija nonākuši pie secinājuma, ka, lai nodrošinātu pretimstāvēšanu starp ASV un PSRS, amerikāņi tērēja 15%, bet PSRS – 60% no nacionālā kopprodukta. Lai gan nākamais prezidents Ronalds Reigans, stājoties amatā, pasludināja, ka, īsi sakot, gandrīz viss Kārtera laikā darītais ir bijis aplams, tomēr vērtējumu par militāro sāncensību atzina par labu esam, to gan īpaši neafišējot. Bija dzimusi doma par to, kas notiks, ja ASV dubultos finansējumu militārajam sektoram un ar to saistītiem pētījumiem. Un prezidents Reigans laikam nolēma to pamēģināt. Pēc viņa rīkojuma izstrādāja militāru programmu, kuru sauca Strategic Defence Initiative (Stratēģiskā aizsardzības iniciatīva), ar mērķi pakāpeniski ASV militāro (un militārās pētniecības) budžetu palielināt, lai divu prezidentūras termiņu jeb astoņu gadu laikā tas sasniegtu 30% no valsts kopprodukta.

Tāda militarizācijas eskalācija negāja secen arī žurnālistu acīm, kuri minēto programmu pārkristīja par «Zvaigžņu kariem»,

jo tā paredzēja arī karošanu kosmosā. Padomju Savienība arī ļoti nopietni to uztvēra un ķērās pie sava militārā finansējuma palielināšanas. Viņi jau nezināja, ka militārā līdzsvara saglabāšanai nāksies tērēt divreiz pa 60% no valsts kopprodukta, kas nav iespējams.

Arī Latvijas Universitāte piedalījās «Zvaigžņu karu» programmā no PSRS puses, jo militārajai jomai bija atvēlēta liela nauda, kura bija jāapgūst arī zinātnes jomā. Atceros, ka pie mums no Maskavas atbrauca ģenerāļi, pulkveži, kuri bija visumā inteliģenti un izglītoti cilvēki. Viņiem bija iedota nauda, kura bija paredzēta karošanai kosmosā, tādēļ viņi interesējās, ko mēs šajā jomā varētu piedāvāt. Mēs tajā laikā nodarbojāmies ar teleskopu būvniecību, tādēļ atbildējām, ka

varam izstrādāt «tēmēkļus karošanai kosmosā».

Nezinu, kuram bija ienākusi prātā šī ģeniālā doma, bet mēs saņēmām finansējumu un turpinājām būvēt teleskopus. Tikai visos slepenajos dokumentos bija rakstīts, ka tie ir tēmēkļi kosmiskajām ieroču sistēmām. Tā gan nebija vienīgā aktivitāte, ko izstrādāja «Zvaigžņu karu» ietvaros. Briesmīgākie, manuprāt, bija rentgena lāzeri, kuri tika attīstīti tik tālu, ka ar vienu atombumbu, kuru uzspridzina kosmosā, var pilnīgi nostarot piecas līdz desmit pretinieka pilsētas – līķus tad varētu savākt, bet infrastruktūra paliktu neskarta un nonāktu uzvarētāja rīcībā.

«Zvaigžņu karos» attīstīja dažādas tehnoloģijas, pat tādas, par kurām lielākā daļa cilvēku nemaz nezina, ka tās nāk no turienes. Tā kā kodolsprādziens rada spēcīgu elektromagnētisko vilni, kas iznīcina elektroniskās ierīces, tostarp datorus, tika nolemts izstrādāt optisko datoru, kas darbotos ar gaismu. Pašu datoru, tehniskās komplicētības dēļ, neuzbūvēja, bet tā komponentes – piemēram CD, kas varēja aizstāt magnētiskos datu nesējus, un hologrammas, kas bija izstrādātas kā operatīvās atmiņas elementi, tiek izmantotas vēl šodien.

Viena no «Zvaigžņu karu» programmām bija precīza Zemes gravitācijas lauka izpēte, kurā piedalījos arī es. Bija zināms, ka kodolieročus visefektīvāk ir lietot, uzspridzinot tos apmēram kilometra augstumā virs pretinieka pilsētas. Tajā laikā GPS nebija, tādējādi, tikko raķete bija palaista, tā pārvietojās Zemes gravitācijas laukā, kurā ir nehomogenitātes. To dēļ bija iespēja kļūdīties par kādiem 50 km un netrāpīt mērķim, teiksim, uzspridzināt Filadelfiju Ņujorkas vietā. Tāpēc vajadzēja veidot precīzus gravitācijas lauka modeļus raķešu navigācijas nodrošināšanai. Šodien šīs prasmes palīdz uzturēt GPS sistēmas augsto precizitāti.

Es braucu uz Antarktīdu novērot satelītus,

jo tie lido Zemes gravitācijas laukā. Mēs rēķinājām to, kur satelītam vajadzētu būt, un reģistrējām to, kur tas atradās īstenībā, – skaitļojām gravitācijas lauka nehomogenitātes ar mērķi nodrošināt aptuveni 50 metru precizitāti. Mūsdienās šādas prognozes precizitāte jau ir kādi 5 centimetri. Tas bija ģeofizikāls pētījums, ko nevarēja īstenot, veicot mērījumus vienā vietā, jo gravitācijas lauks Zemei ir visapkārt. Tādēļ vajadzēja veikt novērojumus no daudzām zemeslodes daļām, tostarp Antarktīdas. Tur mēs strādājām uz Francijai piederošas salas netālu no Antarktīdas. Franči arī bija gudri. Viņiem nebija pašiem savas «Zvaigžņu karu» programmas, bet viņi sadarbojās gan ar ASV, gan ar PSRS, neko vairāk neprasot pretī, kā tikai dalīties ar iegūto informāciju.

«Zvaigžņu karu» programma PSRS tika likvidēta līdz ar Gorbačova «atkusni», un tā varēja būt viens no iemesliem, kas veicināja Padomju Savienības sabrukumu, jo 60% dubultot nav iespējams, bet viņi ļoti nopietni izturējās pret militāri stratēģiskā līdzsvara saglabāšanu. Mēs [zinātnieki] piedalījāmies šajos pētījumos un palīdzējām šo naudu tērēt, tādējādi sekmējot PSRS ekonomikas sabrukumu.

Žagara stāstīto par Irbenes radioteleskopiem un kosmosa izpēti var lasīt 12.septembrī publicētājā pirmajā intervijas daļā «Irbenes radioteleskopi - no metāllūžņiem līdz Visuma tālāko vietu izpētei».