Šomēnes, 20. jūlijā, aprit 21 gads kopš skaļākā un, kā atzīst paši policijas darbinieki, mīklainākā bērna nolaupīšanas gadījuma Latvijas vēsturē. Desmit gadus veco Daci Ramati siltā jūlija vakarā nezināms vīrietis ar melnu velosipēdu aizveda no rotaļu laukuma Saldū. Kopš tās dienas meiteni neviens vairs nav redzējis, viņai tagad būtu 32 gadi. Portāls TVNET, iesākot rakstu sēriju "Latvijas pazudušie bērni", atkārtoti publicē rakstu par vienu no skaļākajiem bērnu pazušanas gadījumiem Latvijā. Raksts tapis 2017. gada 20. jūlijā.

Šis bija pirmais un līdz šim neizskaidrojamākais bērna nolaupīšanas gadījums Latvijas vēsturē. Dīvaini, ka svešinieku ar melno velosipēdu nedz pirms, nedz arī pēc tam neviens vairs netika manījis - no nekurienes izniris, viņš nekurienē pazuda, atstādams aiz sevis bēdu sagrautu ģimeni un simtiem neatbildētu jautājumu. Iespējams, viņš šajā brīdī kādā Latvijas pilsētā pārvietojas sabiedriskajā transportā, stāv rindā veikalā pēc piena, paiet mums garām uz ielas, visu mūžu glabādams tumšo noslēpumu, par kuru neviens nenojauš.

Viņu aizveda siltā jūlija vakarā

1998. gada 20. jūlija vakars ne ar ko īpašu neatšķīrās no citām dienām mazajā, miegainajā Saldus pilsētiņā. Tā bija pirmdiena. Bērni bariņos spēlējās māju pagalmos, vecāki gatavoja vakariņas, kāds bija devies vakara pastaigā ar suni, cits – rakājās piemājas dārziņā. Pēc pulksten 17.30 desmit gadus vecā Dace kopā ar vēl diviem bērniem – desmit gadus veco Krišjāni un piecus gadus veco Līziņu - spēlējās pie Cieceres internātskolas.

Pienāca gados jauns vīrietis, kurš stūma melnu velosipēdu. Atnācējs sāka laipni runāties. Apsēdās blakus bērniem, skatījās, kā viņi rotaļājas, smēķēja, tad teica, ka viņam esot jāparunājas ar Daci, pārējie bērni lai paejot nostāk.

Bērni teica, ka gaidīs Daci pie šūpolēm, jo pulksten 19 viņai jābūt mājās. Nesagaidīja.

Dace Ramate - tāda viņa izskatījās toreiz, tagad viņai būtu 30.

FOTO: Dita Deruma

«Man šo datumu viegli atcerēties - tikko bija beidzies pasaules čempionāts futbolā,» par dienu pirms teju divdesmit gadiem stāsta tā laika Saldus rajona policijas pārvaldes Kriminālpolicijas priekšnieks Arnis Gailis. Viņam mazās Daces nolaupīšana kļuvusi par policijā nostrādātā mūža smagāko nastu, kas nedod miera vēl šodien.

Arņa Gaiļa sagurušās acis ieurbušās punktā aiz horizonta, viņš līdzinās policistiem, kādus kino industrija mums rāda darbadienu vakaru seriālos – asi sejas vaibsti, dienesta cilvēka staltā stāja un nemanāma vientulības klātbūtne, kādu parasti var sajust to profesiju cilvēkos, kuri īpaši nedrīkst vai nevar mājās ar tuviniekiem mīļi pačalot par savām ikdienas darba gaitām.

«Tajā dienā viss bija par labu noziedzniekam. Parasti Kalnsētas parkā ir daudz cilvēku, arī vakarpusē – Cieceres internātskolā vasarās dzīvo sportisti, pa parku staigā māmiņas ar ratiņiem, braukā riteņbraucēji. Tajā vakarā nebija neviena.

Vēlu vakarā piezvanīja dežurējošais kriminālpolicijas darbinieks, teica, ka pazudusi meitene.» Sākumā vecāki meiteni meklēja pašu spēkiem, domāja, ka bērns tepat kaut kur aizklīdis, taču jau pēc dažām stundām piesaistīja policiju.

Kas bija svešinieks ar velosipēdu?

Pirmajā brīdī nebija pamata celt trauksmi, ka noticis noziegums, bērni mēdz aizklīst – pie draugiem, radiem. Tikai nākamajā dienā liecinieks pastāstīja, ka redzējis vīrieti, kurš aizved meitenīti ar velosipēdu.

Cieceres internātskola, no kuras 1998. gada 20. jūlijā nezināms vīrietis ar riteni aizveda Daci Ramati.

FOTO: Dita Deruma

Šis bija pavisam jauns nozieguma veids, ar kādu saskārās nesen neatkarību atguvusī Latvijas valsts. Ja Rietumu pasaules, piemēram, ASV sabiedrība jau sen bija pieradusi pie pazudušo bērnu fotogrāfijām uz piena pakām un ziņojumiem par meklētiem bērniem radio un televīzijā, tad Latvijai kas tāds bija nezināms un svešs.

Visu nakti meiteni meklēja Saldus policijas spēki. Nākamajā dienā meklēšanā iesaistījās zemessargi, dienesta suns. Blakus Cieceres internātskolai esošais Kalnsētas parks tika pārmeklēts metru pa metram – krustām šķērsām. Policijai izdevās aptuveni noskaidrot virzienu, kurp meitene varētu būt aizvesta – cauri parkam, kur atrodas Liepājas-Rīgas šoseja. Šeit meitenes pēdas pazuda. Policija toreiz nopratināja visus taksometru un autobusu šoferus. Tā kā vietējais autobuss maršrutā Brocēni-Saldus kursēja regulāri, kādam uz ceļa vajadzēja pamanīt. Bet nepamanīja.

Lai gan vēlāk parādījās baumas, ka kāds tās pašas dienas vakarā esot redzējis vīrieti vedam meitenīti pa ceļu uz Brocēnu pusi, šo informāciju policija oficiāli neapstiprināja.

Cieceres internātskolas teritorija.

FOTO: Dita Deruma

Iecelta automašīnā un aizvesta nezināmā virzienā? Aprakta kaut kur tuvējos mežos? Versijas pašmāju medijos izskanēja dažādas un, gadiem ejot, notikušais apauga ar krietnu fantāzijas devu. Vienīgais liecinieks, kurš meiteni bija redzējis kopā ar vīrieti, toreiz stāstīja, ka neesot šķitis, ka meitene ar viņu būtu kopā pret pašas gribu. Nekā aizdomīga neesot bijis, iespējams, tāpēc neviens nepievērsa uzmanību Daces aizvešanai – kas gan aizdomīgs varētu šķist faktā, ka «tētis» jaukā vasaras vakarā kaut kur ved savu bērnu uz riteņa bagāžnieka?

Sporta laukums, aiz kura atrodas Liepājas-Rīgas šoseja.

FOTO: Dita Deruma

Vēlāk vairāki Saldus bērni esot stāstījuši saviem vecākiem, ka 20.jūlijā viņus uzrunājis svešinieks, kurš piedāvājis nopirkt saldējumu, aicinājis kopā lasīt puķes un piedāvājis parādīt sunīti. Neviens no bērniem neesot atsaucies svešiniekam. Izņemot Daci.

Tomēr bērnu liecības bija nekonkrētas, iespējams, viņi to izdomāja tobrīd gaisā virmojošās atmosfēras un informācijas dēļ.

Policija bija pārliecināta, ka svešinieks nav vietējais, jo pilsētiņā, kur cilvēki pazīst ne tikai cits citu, bet arī katru suni un kaķi, vīrieša apraksts neatbilda nevienam.

Vīrieša fotorobots tika veidots pēc desmit gadus vecā Krišjāņa apraksta. Puiku speciāli veda uz Rīgu pie mākslinieka, kurš policijai pēc aprakstiem zīmēja aizdomās turēto portretus.

Svešinieka fotorobots tika veidots galvenokārt pēc desmitgadīgā puikas liecībām.

FOTO: Dita Deruma

Aizdomās turētā vīrieša pazīmes būtu grūti nepamanīt: vecums – 20–30 gadi, augums 175–180 centimetri, lūpas izvirzītas uz priekšu, labais vaigs ar pinnēm vai rētains, tumši pelēcīgi, vidēji īsi mati, nedaudz lokaini. Runāja latviski. Apģērbs pelēcīgs, diezgan nevīžīgs. Pārvietojās ar melnu velosipēdu, iespējams, «Ukraina-2», aizmugures dubļu sargs balts, deformēts.

Bez interneta, mobilajiem telefoniem un sociālajiem tīkliem

«Pirmajā meklēšanas nedēļā mājās iznāca pabūt tikai dažas stundas. Meklējām līdz vēlai naktij un līdz ar pirmajiem saules stariem jau piecos no rīta sākām atkal,» atceras Gailis. Saldū dienu un nakti dežurēja īpašā reaģēšanas grupa, kas jebkurā brīdī bija gatava izbraukt un sākt meklēšanu vai pārbaudīt aizdomīgus vīriešus. Pilsētiņā strauji izplatījās baumas par maniaku.

Pēc liecinieku liecībām vīrieša fotorobotu zīmēja policijas mākslinieks no Rīgas.

FOTO: Dita Deruma

Atšķirībā no Ivana Berladina meklēšanas pasākumiem toreiz policijas rīcībā nebija nedz tāda brīvprātīgo skaita, nedz armijas spēku, nedz tehnoloģiju, pat helikoptera nebija. No Valsts policijas atsūtīja palīgos līķu meklēšanai speciāli apmācītu suni. Mobilos telefonus tobrīd izmantoja vien daži augstākus amatus ieņemošie policijas darbinieki, internets Latvijā bija «bērna autiņos», tas bija pieejams tikai dažiem «izredzētajiem», par sociālās saziņas tīkliem nemaz nerunājot. Nebija ziņu portālu, lauku rajonos arī televizora nebija katrā mājā. Informācija par pazudušo meitenīti tika izplatīta vietējā un vēlāk arī valsts līmeņa laikrakstos, televīzijā un radio.

Dace tika izsludināta starptautiskā meklēšanā. Meitene tika meklēta 178 Interpola dalībvalstīs - visās Eiropas valstīs, ASV un Kanādā, kā arī riska valstīs, kurās tika pieļauts, ka varētu būt personas vai grupējumi, kas nodarbojas ar starptautisko bērnu tirdzniecību. Tika pārbaudīti visi, kuri reiz aizturēti vai turēti aizdomās par netiklām darbībām pret bērniem. Neviena pavediena.

Tika informēti arī kaimiņvalsts Lietuvas un Igaunijas kolēģi, tomēr policiju pārrobežu sadarbība tajā laikā bija sarežģīta, jo bija nepieciešamas dažādas priekšniecības atļaujas.

Pēc dažiem gadiem parādījās baumas, ka kāds redzējis viņu dejojam striptīzu uz kruīza kuģa, taču Interpola rīcībā visus šos gadus nav bijis nekādu ziņu par pazudušo Daci.

Viltus vainīgie un «gaišreģi»

Laikam ejot, sāka pieteikties «vainīgie». Četrus gadus pēc meitenes pazušanas viņas slepkavībā atzinās par divām slepkavībām uz mūžu notiesātais Laimonis Daģis. Daģis stāstīja, ka meitenes līķi iemetis Cieceres ezerā. Policija reaģēja zibenīgi. Ar Somijas ūdenslīdēju palīdzību tika pārbaudīts Cieceres ezers. Nekādu rezultātu. Vēlāk policija secināja, ka Daģa stāstītais nesakrīt ar aculiecinieku teikto, liecības bija pretrunīgas un nekādus jaunus pavedienus arī nedeva. Daģis pēc dažiem gadiem atkārtoja savus apgalvojumus, ka tieši viņš noslepkavojis Daci, taču visas viņa norādes par meitenes mirstīgo atlieku atrašanās vietu bija maldinošas.

Visas viņa norādītās vietas tika rūpīgi pārmeklētas, policijas darbības tika dokumentētas un oficiāli iegrāmatotas. «Tas atkārtojās kādas trīs reizes. Ņēmām lāpstas, ugunsdzēsēji sagādāja laivu, un braucām. Viņš mūs izvazāja pa pusi rajona,» stāsta Gailis. Ieslodzījumu vietas preses sekretārs Kārlis Seržants toreiz skaidroja, ka uz mūžu ieslodzītie aiz garlaicības nereti atzīstas kādā masu medijos plaši atspoguļotā noziegumā.

Līdzīgi kā Ivana Berladina pazušanas gadījumā, arī pēc Daces nolaupīšanas policijā pieteicās neskaitāmi «gaišreģi». «Tas bija laiks, kad «gaišreģi», dažādi ekstrasensi un dziednieki radās kā sēnes pēc lietus,» atceras Gailis. Policija reaģējusi arī uz visām viņu norādēm.

«Bija dienas, kad jauna informācija pienāca tikai no gaišreģiem. Bet mēs atkal ņēmām lāpstas un braucām pārbaudīt,» Gailis tikai apstiprina organizācijas «bezvests.lv» teikto, ka gaišreģu «vīzijas» vēl ne reizi nav atbildušas realitātei.

Policijai jau no paša sākuma bija skaidrs, ka noticis noziegums – slepkavība vai cilvēka nolaupīšana. Toreiz nebija nekādas pieredzes pazudušu bērnu meklēšanā. «Meklēšanas metodika bija izstrādāta jau kopš padomju laikiem, bet praktiskā puse bija uz mūsu pleciem.» Regulāri nācies atskaitīties tā laika Galvenās Kriminālpolicijas pārvaldes vadītājam Aloīzam Blonskim.

«Bija cerība, ka – dzīvu vai mirušu – mēs viņu atradīsim,» saka Gailis.

Neiekļaujas rāmjos, kādos esam pieraduši domāt

Arī Daces pazušanas laikā, tāpat kā Ivana meklēšanas periodā cilvēki bija ļoti atsaucīgi, atceras Gailis. Tika pamanīts katrs aizdomīgais vīrietis pilsētiņā. Bijis gadījums, kad bērnu rotaļu laukumā ievērots kāds vīrietis, kurš sēdējis un skatījies uz bērniem. Esot uzturējies tur ilgu laiku, aizgājis, nācis atpakaļ. Sieviete, kura to redzējusi, nekavējoties ziņojusi policijai, taču tas izrādījies kāds vietējais, kuram tur bija norunāta tikšanās. Vīrietis neesot ņēmis ļaunā policijas interesi par viņu, jo jau paredzējis, ka viņš varētu šķist aizdomīgs.

Tomēr mazā Ivana un Daces pazušanai ir kas kopīgs – gan toreiz, gan tagad cilvēki nepievērsa uzmanību tam, ka vīrietis ar meitenīti uz riteņa bagāžnieka varētu būt briesmu signāls, tāpat kā mazs puika viens pats autobusā, pieturā un uz meža ceļa.

Gailis gan uzskata, ka šodien cilvēki mazāk uzdrīkstas iesaistīties līdzcilvēku problēmu risināšanā, kas saistītas ar privāto telpu, kurai apbūvēts apkārt augsts «žogs». Padomju laikā un vēl laiciņu pēc neatkarības atgūšanas tāda vispār neeksistēja, jo nebija cilvēktiesību. Mamma pavisam mierīgi varēja pateikt bērnam – ja viņš slikti uzvedīsies, tad miličonkulis viņu paņems sev līdzi. «Tagad tikai pamēģini kādai mātei aizrādīt par sliktu izturēšanos pret bērnu, dabūsi pretī par jaukšanos «ģimenes lietās»,» spriež Gailis.

FOTO: Dita Deruma

Gailis uzskata, ka Dace ir nogalināta – vest pāri jūrai vai robežām bērnu būtu riskanti, turklāt to noteikti kāds būtu pamanījis. No otras puses, visi zina bēdīgi slaveno notikumu ar trīs meitenēm ASV. Trīs jaunās sievietes - Mišela Naita, Amanda Berija un Džīna Dehesusa - pazuda Ohaio, ASV Klīvlendas štatā, laika posmā no 2002. gada līdz 2004. gadam. Viņas nolaupīja bijušais skolas autobusa šoferis Ariels Kastro, kurš jaunās sievietes izvaroja un turēja gūstā līdz 2013. gada 6. maijam, kad viņām izdevās aizbēgt.

«Zināma mistika visā notikušajā ir. Tas neiekļaujas tajos rāmjos, kādos esam pieraduši domāt,» spriež Gailis «Tik pārdroši, gaišā dienas laikā.»

2008. gadā gan izrādījās, ka mazās Daces nolaupīšana tomēr nebija Latvijā nebijis gadījums. Atklājās, ka pirms 16 gadiem kāda sieviete Daugavpilī nolaupījusi pusotru mēnesi vecu zīdaini, kuru audzinājusi kā savu bērnu. 16 gadus vecais puisis ar izdomāto personas kodu izrādījās 1992.gada decembrī pazudušais mazulis, to apstiprināja arī DNS analīzes. Lai gan bērnam nebija nekādu personu apliecinošu dokumentu, viņš bija ticis uzņemts skolā. Šo faktu mātei izdevās noslēpt no radiem un draugiem, bet viņa atzinās, ka bērnu audzinājusi kopš 1992.gada decembra - viņas vīrs, kurš tobrīd jau bija miris, kādu dienu esot atnesis uz mājām zīdaini un nostādījis sievieti fakta priekšā. Sievietei neesot bijis ne jausmas, kur vīrs bērnu ņēmis.

Joprojām mīkla

Daces pazušana joprojām ir mīkla policijas darbiniekiem un kriminologiem Latvijā. Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes dekāns, kriminologs, profesors Andrejs Vilks ar Daces pazušanas lietu bijis saistīts personīgi. 2000. gada sākumā viņš strādāja Rīgas domes Drošības un kārtības komitejā, pie viņa vērsās Daces vecaistēvs, kurš vēl ilgus gadus pēc meitenes pazušanas aktīvi viņu meklēja - vāca visu iespējamo informāciju par pazušanas apstākļiem, viņa rīcībā bija Dacei līdzīgas meitenes attēli, viņa it kā bija redzēta Zviedrijā. Bija informācija, ka viņa aizvesta ar prāmi.

Pēc kriminologa teiktā, Daces nolaupīšana toreiz ierakstījās tā laika Latvijas situācijas kriminogēnajā fonā. Deviņdesmitajos gados, mainoties valsts iekārtai, pārvaldes mehānismam, īpašuma formām, iestājās zināms vakuums. Mainoties valsts iekārtai, tika mainīta institūciju darbība, notika valsts īpašumu izsaimniekošana, mainījās normatīvais regulējums, tiesiskā apziņa tika deformēta. Jaunajos apstākļos piemērot jaunu vērtību sistēmu nebija iespējams. Tas sekmēja visatļautību, kas visspilgtāk bija redzama vispirms kriminālajā vidē - strauji pieauga vardarbīgie noziegumi. 1994. gadā tika reģistrēts visaugstākais slepkavību līmenis Latvijas pastāvēšanas vēsturē - viena gada laikā tika veiktas vairāk nekā 400 slepkavību.

Līdzīga situācija bija prosociālajā vai leģitīmajā vidē - tika pieļautas darbības, kurām bija krimināla nokrāsa, - prihvatizācija, īpašumu pārņemšana, reiderisms, visiem labā atmiņā ir bankas «Baltija» sāga. Tas veicināja sabiedrības kriminalizāciju kopumā. Visi darīja, ko gribēja.

«Vērtējot Daces pazušanu, ir divas versijas - varbūt tas bija negadījums un viņa gāja bojā - iespējams, izskrēja uz netālu esošās šosejas, kāds viņu notrieca un viņas mirstīgās atliekas aizveda nezināmā virzienā. Otra versija - viņa tiešām tika nolaupīta. Fokusēties tikai uz versiju, ka meitene nolaupīta, no praktiskās izmeklēšanas viedokļa nav pareizi. Ja tā tomēr bija nolaupīšana, tā bija perfekti organizēta,» atzīst Vilks.

Vilks pieļauj, ka arī Latvijā varētu būt tā saucamie «latentie bērnu nolaupīšanas gadījumi», kas nav zināmi. Piemēram, sociāli nelabvēlīgās ģimenēs, ģimenēs ar kriminālu pagātni tuviniekus bērna pazušana tik ļoti neuztrauc. Vilks norāda, ka arī orgānu tirgošana Latvijā nav sveša, tas gan saistīts ar pieaugušiem cilvēkiem, nevis nepilngadīgajiem. Bijuši gadījumi, kad deviņdesmito gadu beigās mirušiem cilvēkiem bez saskaņošanas ar tuviniekiem izņemti iekšējie orgāni.

Vilks uzsver, ka saskāries ar situācijām, kad cilvēki, kuri tikuši nolaupīti un izvesti no valsts (te gan nav runa par Latviju, bet Krieviju, ASV un citām valstīm) atsevišķos gadījumos atrodas arī pēc desmit un divdesmit gadiem. «Varbūtība, ka Dace kaut kad tomēr varētu atrasties, nav liela, bet, manuprāt, eksistē,» uzskata Vilks.