Ja sabiedrība un tās organizatoriskā struktūra, valsts, ir nobriedusi, tai nav nepieciešams arī svētkos uzdot vēlamo par esošo. Paldies pateikšana nenozīmē izskaistināšanu.
Zandera nedēļas apskats: Pavasarī uzplaukst ambīcijas un retorika
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Dīvainā varas ģeometrija
Pirms Ministru kabineta 3.maija sēdes, kurā gan nodokļu reformas pamatnostādņu apstiprināšana tika atlikta, notika Nacionālās Trīspusējās sadarbības padomes (NTSP) sēde. Tās videoierakstu ikviens pats var noskatīties1, savukārt, ja nav laika vai vēlmes, nāksies noticēt šā teksta autoram, kuram dažbrīd NTSP sēdē notiekošais izraisīja vieglu neizpratni. Proti, darba ņēmēju un devēju pārstāvji, tēlaini izsakoties, klapēja pa galdu, paģērot tādu vai citādu lēmumu pieņemšanu, un premjeram nācās atgādināt, ka vispār galīgo lēmumu pieņems Saeima.
Lai kā sabiedrības ievērojamai daļai riebtos parlamentārieši, kamēr spēkā ir pastāvošā Satversme, NTSP tiešām derētu atcerēties, ka šī padome gan nekur Satversmē nav minēta, un būt savaldīgākiem savās ambīcijās. Jo vairāk tāpēc, ka varētu vēl parunāt par to, cik lielu Latvijas nodarbināto īpatsvaru reāli pārstāv padomē kupli pārstāvētās arodbiedrības, kas apgalvo, ka runā visu darba ņēmēju vārdā. No šā viedokļa nav skaidrs, kāpēc pašvaldībām, kuru vadošajiem politiķiem ir jāspēj iegūt noteiktu vēlētāju atbalstu, NTSP ir salīdzinoši mazāka ietekme. Kaut kā Latvijā «sociālo partneru» jēdziens gan bieži piesaukts, tomēr tā saturs izraisa jautājumus.
Par reformas pamatnostādnēm aizvadītajā nedēļā plaši izteicās arī Aivars Lembergs. Grūti nepiekrist, ka jēdzienam «nevienlīdzība» intepretācijas ir dažādas, ka var runāt arī par nevienlīdzību starp Latvijas novadiem, tomēr diez vai šī problēma risināma ar nodokļu sistēmas palīdzību. Vienlaicīgi Lemberga ironiskās piezīmes par to, ka iecerētās izmaiņas vairāk dos sabiedrības salīdzinoši turīgākajiem slāņiem (nevis trūcīgākajiem), likās pamatotas.
Nevajag pārsaldināt
Aizvadītā Latvijā bija svētku nedēļa, kas prognozējami nozīmēja daudz runu, uzrunu un rituālu. Ir ļaudis, kuriem tas viss liekas balansējošs uz tukšvārdības un liekulības robežas, tomēr mana subjektīvā attieksme pret kopīgiem rituāliem ir neitrāli labvēlīga. Šādā kontekstā valsts augstākās amatpersonas savas verbālās izpausmes kopumā veica labi, ja neskaita Raimondu Vējoni, kurš Latgalē, manuprāt, nedaudz pārcentās vēlmē uzslavēt šo reģionu. Tikai daži citāti. Uzruna 5.maijā Rēzeknē: «Bieži mēdzam teikt, ka Latgale ir trešā zvaigzne Latvijas ģerbonī. Man gan liekas, ka Latgale ir pirmā zvaigzne, kas iedegās Rēzeknes kongresā Latvijas austrumos, mums vēstījot par Latvijas sākumu. Latgale ir mūsu Latvijas dvēsele un sirdsapziņa.»2 Man dziļi simpatizē, cik dūšīgi daudzi latgalieši spītēja okupācijas režīmam – gan ar ieročiem rokās mežos, gan baznīcā. Bet vienkāršs jautājums: priekšā vēl daudz sarīkojumu, ko Vējonis teiks Vidzemē, Kurzemē un Zemgalē? Kāpēc šāda bezgaumība? Uzruna 6.maijā Daugavpilī: «Latvijas teritorijā gadsimtu gaitā cieši blakus cits citam ir dzīvojuši daudzu tautību cilvēki. Viņu starpā vienmēr pastāvējusi [Daugavpils] Baznīcu kalnā vērojamā tolerance...» Arī Daugavpilī arvien visi «cienījuši un respektējuši cita reliģisko un etnisko piederību».3 Cilvēks joprojām nav sapratis, ka šādu vispārinājumu neatbilstība realitātei ir acīmredzama.
Ja sabiedrības un tās organizatoriskā struktūra, valsts, ir nobriedusi, tai nav nepieciešams arī svētkos uzdot vēlamo par esošo. Paldies pateikšana nenozīmē izskaistināšanu.
Latviskā savrupība visā krāšņumā
Ņemot vērā drīzās pašvaldību vēlēšanas, atzīmēšanas vērts ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas informatīvais ziņojums, kas aizvadītajā nedēļā tika apstiprināts valdībā. Trīs teritoriālās sadrumstalotības problēmu no dažādiem rakursiem atspoguļojoši piemēri, citēti no ziņojuma.
«Šobrīd 57 administratīvās teritorijas neatbilst Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumā noteiktajiem skaitliskajiem teritoriju izveidošanas nosacījumiem» (1.lpp.). Īsi sakot, joprojām ir pilsētas un novadi, kuros, piemēram, iedzīvotāju skaits ir nepietiekošs, lai tās tiktu uzskatītas par pilsētām un novadiem. «Valstī ir izveidoti ap trīsdesmit pamatā atšķirīgi valsts institūciju teritoriālie strukturējumi» (3.lpp.). Citiem vārdiem, dažādas iestādes savu tīklu veido, kā tām liekas pareizi, daudz nedomājot, vai tas ir loģiski no klientu viedokļa. Vienlaicīgi nevarētu teikt, ka parlamentu īpaši satrauc šādi jautājumi. Piemēram, grozījumus likumdošanā, kas mēģinātu atbildēt uz jautājumu, vai, piemēram, veidojami apriņķi, valdība Saeimai nodeva ... 2013.gada oktobrī. Varat minēt trīs reizes, vai tie ir izskatīti un akceptēti vai noraidīti...
Nebūtu korekti par šo «daili» vainot vienu institūciju, partiju vai politiķi, tomēr skaidrs ir tas, ka tā visa rezultātā veidojas arvien lielāks jūklis, kad tiek pieņemtas kādas prasības (piemēram, civilās aizsardzības organizēšanā), kas paredz vienlaicīgu skaidrību reģionālās politikas jautājumos, prasību izpildes laiks tuvojas, savukārt citu reģionālās politikas jautājumu risināšanas temps ir lēnāks.
Var būt negaidītas blaknes...
Dažas dienas pirms Francijas prezidenta vēlēšanu otrās, izšķirošās kārtas publikai tika likts priekšā kārtējais hakeru sarīkotais informācijas «nolējums». Hilarijai Klintonei nu pievienojies Emanuels Makrons. Ņemot vērā daudzu vismaz aizdomīgo attieksmi pret t.s. lielo politiku, var pieņemt: lai gan ielaušanās datorsistēmās gluži apsveikta netiek, tomēr milzu līdzjūtību politiķi arī nesaņem. Vienlaicīgi jāsaprot, ka šādu izdarību rezultātā politiķi Rietumos var arvien vairāk pievērsties tieši nedokumentētai komunikācijai un domu apmaiņai un attiecīgi t.s. atklātības blakusefekts var izrādīties tieši pretējs, vairāk aizkulišu un pusvārdu.
Atsauces: