1894. gadā uzņēmuma «Gillette» dibinātājs un žiletes izgudrotājs, amerikānis Kings Kemps Džilets (King Camp Gillette) publicēja grāmatu, kurā apgalvoja, ka «pašreizējā konkurences sistēma» vairo «izšķērdību, nabadzību un noziedzību».
Skuvekļu «revolūcijas» ietekme uz mūsdienu ekonomiku
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Viņš sapņoja par jaunu sistēmu, kas nodrošinātu vienlīdzību, tikumību un laimi. Šajā pasaulē visas dzīvei nepieciešamās lietas ražotu viens uzņēmums un darītu to tik efektīvi, cik iespējams.
Džilets savā grāmatā aicināja Ziemeļamerikas iedzīvotājus apmesties uz dzīvi vienā pilsētā - Metropolē. Viņš savā iztēlē bija uzbūris krāšņu pilsētvidi ar milzīgām dzīvojamajām mājām, kādas līdz šim nav pazinusi neviena civilizācija, mākslīgajiem parkiem ar krāsainiem stikla kupoliem un citas brīnišķīgas lietas.
Skuveklis ar maināmiem asmeņiem
1895. gadā Džilets izgudroja žiletes, kas mainīja ne tikai skūšanās paradumus, bet noveda arī pie biznesa modeļa, kas ir neatņemama modernās ekonomikas daļa. Runa ir par divējādo cenu noteikšanas modeli (two-part pricing).
Ideju labi ilustrē mūsdienās daudziem pazīstamā situācija, kad krāsu uzpildīšana tintes printeriem maksā gandrīz tikpat, cik pats printeris. Patērētājam tas var šķist bezjēdzīgi, bet ne ražotājam.
Divējādais cenu noteikšanas modelis pazīstams arī kā «razor and blades» modelis, jo pirmo reizi piesaistīja uzmanību tieši skuvekļu ražošanas jomā. Cilvēki tika pievilināti ar pievilcīgas cenas skuvekli, kura maināmie asmeņi nebūt nebija lēti.
Tiesa, sākotnēji Džilets abas skuvekļa daļas pārdeva dārgi. «Gillette» firmas skuvelis maksāja piecus dolārus, kas bija aptuveni trešā daļa strādnieka vidējās nedēļas algas.
Ideja par lētu skuvekļu un dārgu maināmo asmeņu tirdzniecību attīstījās vēlāk, kad Džileta patentiem iztecēja termiņi un biznesā iesaistījās konkurenti.
Mūsdienās divējādais cenu noteikšanas modelis sastopams visur.
«PlayStation 4» un «Nespresso»
Lielisks piemērs ir «PlayStation 4». Ikreiz, kad Japānas elektronikas uzņēmums «Sony Corp.» pārdod vienu videospēļu konsoli tas zaudē naudu, jo tās mazumtirdzniecības cena ir mazāka par tās ražošanas un pārdošanas izmaksām. Taču, tas nekas, jo «Sony Corp.» nopelna ikreiz, kad spēlētājs nopērk «PlayStation 4» spēli.
Tas pats attiecas arī uz «Nespresso» kafiju. Šveices pārtikas un dzērienu ražotājs «Nestle» pelna nevis ar kafijas automātu pārdošanu, bet kafijas kapsulām.
Protams, lai šis modelis darbotos, jāpanāk, ka pircēji neizmanto nopirktajam skuveklim lētākus citas firmas asmeņus.
Viens veids, kā to panākt, aizsargāt savus asmeņus ar patentu. Taču patenti nav mūžīgi.
Otrs veids, meklēt tehnoloģiskus risinājumus, kā to darījis «PlayStation». Arī vairākas kafijas kompānijas aprīkojušas savus automātus ar čipu lasītājiem, lai nepieļautu citu firmu kafijas kapsulu izmantošanu. Rezultātā, jo vairāk «PlayStation» spēļu iegādātas, jo neizdevīgāk pāriet uz citu spēļu platformu.
Sevišķi plaši tas tiek izmantots digitālo preču tirgū.
Arī datorprogrammas, kuru apgūšana prasa laiku, visticamāk tiks atjaunotas, nevis nomainītas ar citām lētākām alternatīvām, kas būtu jāapgūst no jauna.
Lojalitāte zīmolam
Divējādais cenu noteikšanas modelis ir arī saistīts arī ar lojalitāti zīmolam. Ja firmai izdodas pārliecināt par sava produkta kvalitāti un priekšrocībām, tad pircējs turpinās pirkt maināmos asmeņus, kafijas kapsulas utt.
Tieši ar to, iespējams, izskaidrojams fakts, ka «Gillette» peļņa palielinājās pēc firmas patentu termiņu beigām un konkurentu iesaistīšanās asmeņu ražošanā. Iespējams, pircēji vienkārši bija pieraduši uzskatīt «Gillette» par labas kvalitātes zīmolu, par ko ir vērts maksāt vairāk.
Tomēr divējādais cenu noteikšanas modelis var būt arī ļoti neefektīvs, un ekonomisti ilgi lauzījuši galvu, kādēļ tas darbojas. Ticamākais izskaidrojums ir pircēju apjukums. Vai nu viņi neapjauš, kā vēlāk tiks izmantoti un būs spiesti tērēt daudz naudas maināmajiem elementiem, vai arī to saprot, bet nespēj izdomāt pāris gājienus uz priekšu un izvēlēties labāko pirkumu.
Ironija šajā stāstā slēpjas apstāklī, ka «razor and blades» modelis ir tik tālu, cik vien iespējams, no Džileta sākotnējās vīzijas par pasauli, kur visas dzīvei nepieciešamās lietas ražotu viens uzņēmums un darīto tik efektīvi un lēti, cik vien iespējams.
Acīmredzot ir vieglāk iedvesmot jauna biznesa modeļa rašanos, nekā radīt jaunu sabiedrības modeli.