«Miniatūras glezniņas – naivas, romantiskas un apbrīnojami skaistas,» senās Lieldienu pastkartes no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja fonda, raksturo muzeja vēsturniece Zita Pētersone. Mūsdienās, kad apsveikumus saņemam bezpersonisku īsziņu veidā, vēsturiskās kartiņas ir unikāls vēstījums no pagātnes.
Pastkartes ir ne vien vēstures liecinieces, bet atklāj arī rakstītāju emocionālo pasauli un saikni, kas veidojās starp cilvēkiem. Trauslās kartiņas reizēm bija vienīgais pavediens, kas vienoja dažādās pilsētās un pasaules malās dzīvojošos cilvēkus. Muzeja kolekcijā ir Lieldienu, Līgo svētku, Ziemassvētku un Jaunā gada apsveikuma kartiņas, sākot ar 19. gs. beigām. Pastkartes visaugstāko popularitātes vilni sasniedza 20. gs. sākumā un tā sauktajos Ulmaņa laikos, bet norietu piedzīvoja nedaudz vairāk kā simts gadus pēc rašanās. Tomēr pirmās pastkartes, kas visai maz līdzinājās mūsdienu, radās jau 15. gs., kad eiropieši viens otram sūtīja gravīras ar Bībeles sižetiem un laba vēlējumiem. Turīgi ļaudis viens otram sūtīja gravīras ar Svētā Nikolaja portretu.
Pirmās kartiņas mūsdienu izpratnē parādījās ap 1840. gadu, kad karaliene Viktorija izsūtīja pirmos oficiālos Ziemassvētku apsveikumus.
Senajās kartiņās dominē tradicionālie Lieldienu motīvi – zaķi, olas, pūpoli,ziedi, cāļi. Dažas pārsteidz ar melno fona krāsu un depresīvajiem motīviem. Tās ražotas gan tepat uz vietas, gan Vācijā, Itālijā, Francijā, Zviedrijā, Polijā. Kartiņas darinājuši gan profesionāli mākslinieki, gan amatieri. Dažas ir plaģiāti – pārfotografētas ārzemju kartiņas. Dažas ar lielu rūpību zīmējuši sūtītāji.