«Kas aiz tā visa stāv?!»

Premjers Māris Kučinskis (ZZS)

FOTO: LETA

Bulgāru izcelsmes politikas zinātnieks Ivans Krastevs nesen ironiski piezīmēja [1]: mūsdienās ļaudis, pārspriežot ar politiku saistītus jautājumus, vairs nečupojas atbilstoši ideoloģiskām konstrukcijām (lai nu cik visi šie dalījumi labējos un kreisajos būtu nosacīti...); arvien vairāk grupēšanās notiek ap dažādām sazvērestības teorijām.

Latvijā, no vienas puses, ir savu konspiroloģijas tradīciju aizmetņi (piemēram, versijas par dažādām «mafijām», «grupējumiem»), savukārt, no otras puses, lokālo politisko kaislību temperatūra nav pietiekoši augsta, lai šie «patiesībā ir tā, ka...» saplauktu tik krāšņi kā, piemēram, Polijā.

Par sazvērestības teorijām, protams, var vienkārši pasmaidīt kā cilvēku domāšanai imanenti piemītošu iezīmi (tādas ir bijušas visos laikos un vietās), tomēr vismaz dažkārt konspiroloģija ir sekas politikas procesu neskaidrībai, kas gan nav obligāta. Aplūkosim piemēru – Valsts kancelejas vadītāja Mārtiņa Krieviņa varen straujo došanos strādāt citur. Lieki pierādīt, ka Krieviņa un premjera Māra Kučinska abpusējā vienošanās iemeslus šādam pavērsienam publiski nekomentēt tikai raisa minējumus labāko sazvērestības teoriju tradīcijās. (Ņemot vērā politiķu slikto publisko tēlu, šādas teorijas gan parasti ir labvēlīgas «otrai pusei», kas, pat daudz nepiepūloties, iegūst vieglu cietēja auru...)

Vai bez šādiem intelektuāliem vingrinājumiem varēja (un varētu turpmāk) iztikt? Manuprāt, jā, ja vien kopīgiem (politiķu, valsts pārvaldes, mediji) spēkiem publikas izpratne par politiku nebūtu samocīta.

Mums pietrūkst tā, ko varētu saukt par «spēlēšanu ar atklātām kārtīm». Dažādu vietējās elites idiotisko izdarību rezultātā («šofera dēli» u.c.) sabiedrība ar īpašu neuzticību komentē kadru politiku dažādās publiskās struktūrās, devīgi lietojot apzīmējumu «politiskais ieliktenis». Nojaušot šādu attieksmi, politiķi paniski cenšas runāt par «politisko neitralitāti», kurai mūsu zemtekstos rūdīties ļaudis tāpat netic. Patiesībā Rietumu demokrātijās nav nekas ārkārtējs, ja politiskā grupa atklāti pauž savus nodomus attiecībā uz personālijām dažādos varas atzaros. Piemēram, kandidāts Donalds Tramps, vēl pirms kļuva par ASV prezidentu, neslēpa, ka viņu neapmierina viņa priekšgājēja laikā par ASV Federālo Rezervju sistēmas vadītāju ieceltā Dženeta Jellena un ka viņš šajā postenī gribētu redzēt kādu Republikāņiem pietuvinātu personu [2]. Nav runa par to, cik Trampa pretenzijas ir pamatotas. Runa ir par to, ka nedz viņam, nedz Jellenai kaut kādā brīdī nebūs vajadzības ākstīties ar mājieniem, izdomātiem iemesliem vai nejēdzīgu «nekomentēšu!». Arī Krieviņa gadījumā nebūtu nekas kādai no pusēm apkaunojošs, ka Kučinskis, stājoties amatā, paustu, ka valsts ierēdņa Nr.1 postenis ir tik nozīmīgs, ka viņš tajā vēlas redzēt citu cilvēku (galu galā tas tāpat ir noticis...). Pēc tam mēs, protams, varētu vajadzības gadījumā kopīgi šausmināties par Kučinska protežēto personu, tomēr vismaz būtu notikusi spēle ar atklātām kārtīm.

Apzinos pretargumentu – tas būtu ceļš uz valsts pārvaldes «politizēšanu». Jautājums: ko nozīmē «politizēšana»? Manuprāt, «politizēšanas» nav, ja noteikts «pozīciju» skaits ir pakļauts politiski motivētām rotācijām, toties valsts pārvaldes hierarhijas tālākie slāņi gan ir juridiski aizsargāti no tādām. Turklāt «politizācija» tāpat notiek – par spīti vārsmošanai par pārvaldes augstākā slāņa «apolitiskumu». Vai arī kāds grib apgalvot, ka, piemēram, ministriju valsts sekretāru posteņos ļaudis dūšīgi saviem politiskajiem priekšniekiem oponē, savukārt ministrus pilnīgi neinteresē valsts sekretāru lojalitāte utt.? Manuprāt, labāk beigt mānīt sevi un citus.

Vēlreiz. Ņemot vērā, ka mēs pašsaprotami stādāmies priekšā vissliktākos variantus - «ja pie varas nāks X...» - tad politiķu ietekmes paplašināšana liekas nepieļaujama. Skaidrs, ka ir pozīcijas (pirmais, kas nāk prātā, ir Satversmes tiesa, iespējams, arī specdienesti un bruņoto spēku vadība), kur politiskā rotācija nav pieļaujama. Tomēr kopumā tā kā instruments ir plašāk lietojama kaut tādēļ, ka – pavērtēsim reāli pašreizējo situāciju. Ir pilnīgi normāli, ja nosacītajam valsts sekretāram A intensīvi krīt uz nerviem jaunatnākušā ministra B partija. A ir tiesības uzskatīt, ka ministra B partija ir posts un negals šai valstij. Tātad vai nu A tāpat nodarbosies ar klusu sabotāžu, vai arī klusi juks prātā. Nevēlos ieslīgt «sapņu» žanrā, bet, manuprāt, Krieviņa un Kučinska sadarbības izbeigšanās ir tieši saistīta ar to, ka atšķīrās abu versijas par to, ko nozīmē «lojalitāte» un kur sākas «intrigošana». Turklāt abiem likās, ka konkrēti viņa pilnvaru leģitimitāte ir augstāka.

Politiķus - deputātus – valdības locekļus ievēl. Ierēdņus neievēl. Politiķu mandāts objektīvi ir «smagāks». Tas, ko viņi ar savu mandātu dara, ir jau cits jautājums, un mums ir visas iespējas ķēmus atkārtoti neievēlēt. Tomēr sākotnējā mandāta ietvaros politiķim ir tiesības veidot savu politiku un komplektēt attiecīgu komandu. Ja viņš būs izrādījies ķēms un ap sevi sapulcinājis ķēmus, vēlēšanu rezultātā sekos nomaiņa. P.S. Šobrīd mūsu izslavētā pārvaldes «nepolitizēšana» ir beigusies ar to, ka politiskie ķēmi dažkārt gan tiek aizslaucīti, toties pārvaldē līdzatvilktie ķēmi sēž kā sēdējuši, jo viņi, redz, esot «nepolitiski» un tādēļ neaizskarami. Pat ja ķēmi.

Tikpat būtiski tas ir, skatoties no cita leņķa. Ja augstam ierēdnim liekas, ka politiskais «boss» ir idiots, tad ir jābūt sistēmai, kas ļautu ierēdnim idiotu neapkalpot, saglabāt vietu pārvaldē, un, ja idiots netiek pārvēlēts un amatu zaudē, atgriezties iepriekšējā darba vietā, ja ir vēlēšanās. Savukārt idiota līdzatvestais personāžs ar visas pasaules sāpi skatienā dotos līdzi savam politiskajam patronam.

Labi apzinoties, ka paustais viedoklis zīmē Latvijas apstākļos viegli sapurgājamu ainu un attiecīgi ir riskants, jāaicina vismaz politikā vairāk lietot skaidru valodu. Lai nedotu papildu iemeslus «teorijām».

Atsauces:

The Rise of the Paranoid Citizen

2. The Economist, March 18th, 2017., 65. - 66.

Uz augšu