Elitāra Krievijas skola, kurā «dzied slavas dziesmu» carismam

FOTO: Sputnik/Scanpix

«Mēs šeit audzinām jaunu eliti,» saka Zurabs Čavčavadze (Zurab Chavchavadze), 74 gadus vecais Svētā Bazila Lielā skolas direktors. Skola, kurā 400 skolēnu apgūst cariskās Krievijas tradīcijas un patriotismu, ir grandiozu ēku komplekss, kas ieskauj jaunu katedrāli elitārā Maskavas priekšpilsētā. 1917. gada revolūcijas simtgades brīdī Čavčavadze ir daļa no mazas, bet ietekmīgas Krievijas sabiedrības, kura iedvesmu meklē carismā un pat cer kādudien atjaunot monarhiju, raksta Lielbritānijas medijs «The Guardian».

«Skolēni būs ar stabilām morālajām vērtībām, intelektuāli, patriotiski, un viņiem būs visas iespējas iegūt varu.

Palūkojieties, ko Krievijas ļaudis izdarīja ar Ļeņinu, Staļinu, Putinu! Tiklīdz kāds dažus gadus ir pie varas, viņš kļūst svēts. Krievijas cilvēki alkst monarhijas, krievu dvēsele ir monarhiska,» saka skolas direktors.

Svētā Bazila Lielā skolā cari no portretiem koridoros nolūkojas uz skolēniem. Priekšnamu «sargā» Katrīnas Lielās statuja, savukārt skolēnu deju zāli rotā astoņi milzīgi caru portreti. Nodarbībās skolēniem jāapgūst svētie raksti un latīņu valoda, bet mācību grāmatas ir izgatavotas pēc speciāla pasūtījuma, lai izvairītos no pārmērīgi pozitīva skatījuma uz padomju periodu, kāds sastopams standarta krievu skolu mācību grāmatās.

Skola ir Konstantīna Molofejeva (Konstantin Malofeyev) lolojums. Viņš ir noslēpumains krievu finansists, pazīstams kā «pareizticīgo oligarhs». Malofejevu, kuram ir sakari ar Kremli, uzskata par Ukrainas austrumu nemiernieku spēku atbalstītāju, kā arī nacionālistiski noskaņotu pareizticīgo kristiešu televīzijas «Tsargrad» dibinātāju. Skolas mērķis ir sagatavot jaunu eliti Krievijas nākotnes monarhijai.

«Mūsu skolas misija ir nodrošināt to, ka tās absolventi būs pareizticīgi patrioti, kuri nesīs tūkstošgadu Krievijas tradīcijas, nevis tikai pēdējo 20 vai 100 gadu,» saka Malofejevs. «Man ir ļoti svarīgi atjaunot 1917. gadā izpostītās tradīcijas.»

Pēc Februāra revolūcijas, kas savu nosaukumu ieguvusi par godu mēnesim, kurā pēc Jūlija kalendāra tā sākās, valsts sāka neilgu liberālu eksperimentu, taču pagaidu valdība tika gāzta ar Vladimira Ļeņina boļševiku apvērsumu tā paša gada oktobrī. Caram Nikolajam II un viņa ģimenei 1918. gadā tika izpildīts nāvessods, savukārt daudzi aristokrāti Krievijas pilsoņu karā cīnījās Baltās gvardes rindās vai arī aizbēga uz Rietumeiropu.

Padomju periodā jebkādas sarunas par Balto gvardi bija aizliegtas. Čavčavadzes ģimene atgriezās Padomju Savienībā 1947. gadā – patriotisma vilnī pēc uzvaras Otrajā pasaules karā. Viņa tēvu gan drīz vien arestēja par spiegošanu un uz 25 gadiem nosūtīja uz Gulagu, bet pārējo ģimeni izsūtīja uz Kazahstānu.

Postpadomju periodā interese par procariskajiem spēkiem atjaunojās, bet Nikolaju II Krievijas pareizticīgo baznīca kanonizēja. Kamēr Vladimirs Putins ir paudis apbrīnu par Padomju Savienības sasniegumiem, tās dibināšana tiek uzskatīta par traģēdiju – nemieru un asinsizliešanu dēļ.

42 gadus vecais Malofejevs dzimis netālu no Maskavas, kur kopā ar vecākiem dzīvoja speciāla projekta mājokļu ciematiņā, kas bija paredzēts Padomju zinātniekiem. Pusaudžu gados Mihaila Gorbačova perestroikas laikā viņš aizgūtnēm lasīja literatūru par Balto gvardi un ātri vien kļuva par monarhijas atbalstītāju.

«Kad man bija 14 gadi, es izlasīju divas grāmatas, kuras uz mani atstāja lielu iespaidu,» atminas Malofejevs. Viena bijusi kāda bijušā cara virsnieka memuāri, bet otra – «Gredzenu pavēlnieks». «Aragorna atgriešanās Gondorā bija mans otrais spilgtais iespaids par monarhiju,» viņš saka.

Pārņemts ar monarhijas ideju, Malofejevs uzrakstīja vēstuli Parīzē dzīvojošajam 1917. gadā dzimušajam grāfam Vladimiram Kirilovičam (Vladimir Kirillovich). Viņu uzskata par imperiālās ģimenes galvu pēc tam, kad Nikolajs II un viņa ģimene tika nogalināti, bet pārējie karaļnama pārstāvji mira izsūtījumā. Pēc vēstules saņemšanas grāfs lūdza atbildēt Čavčavadzem, kurš tolaik strādāja par viņa asistentu. Abi uztur kontaktus vēl šodien.

Citas Malofejevam un viņa caristiskajai «darba kārtībai» tuvu stāvošas personas ir, piemēram, Leonīds Rešetņikovs. Viņš ir bijušais VDK ģenerālis un vēl nesens gana ietekmīgs ārpolitikas ideju ģenerators. Nu viņš no Maskavas biroja, kas izgreznots ar Putina un Nikolaja II portretiem, vada «Divgalvainā ērgļa biedrību» («Double-headed Eagle Society»).

Rešetņikovs esot kļuvis par monarhistu, kamēr bijis VDK aģents Balkānos 1980. gados, kad novēroja, ka tur nav īstas ticības komunismam. Vienlīdz lielā mērā viņu neinteresē arī demokrātija.

Rešetņikovs apgalvo, ka, visticamāk, būs nepieciešami desmitiem gadu, lai Krievija nopietni varētu domāt par monarhijas atjaunošanu, un tam būtu nepieciešama nobriedušāka un reliģiozāka sabiedrība.

Savukārt Malofejevs uzskata, ka tas varētu notikt ātrāk nekā prognozēts, un viņš ticot, ka ir diezgan iespējams, ka Putins varētu tikt kronēts par caru.

«Neviens negribēja, lai Jeļcins valdītu mūžam, taču visi grib, lai to darītu Putins.»
Uz augšu