/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)
:format(webp)/nginx/o/2025/05/12/16839308t1h77b8.jpg)
Cilvēkam tuvojoties nāvei, var krasi izmainīties viņa dzīves laikā esošās vēlmes. Piederīgajiem tas ir jāsaprot un jāpieņem. Piemēram, nekādā gadījumā nevajadzētu spiest mirstošu cilvēku ēst. Ir bijuši gadījumi, kad piederīgie ar varu bāž mirstošajam karoti mutē un liek rīt nost barību. “Tā jau principā ir vardarbības forma,” Hospiss LV sāktajā sarunu ciklā ar nosaukumu “Nāvīgi interesantas sarunas”, kurā sabiedrība tiek aicināta uz atklātām un godīgām sarunām par dzīves noslēguma posmu, saka SIA “Hospiss Māja” kapelāne un sociālā darbiniece Līga Malāne.
Diemžēl mirstoša cilvēka barošana ar varu nav nekas neierasts. “Ir jāsaprot, vai cilvēkam jau ir grūtības norīt, viņam ēšanas process jau ir nepatīkams. Varbūt, pat padomājot par ēdienu, viņam jau kļūst slikti,” saka Malāne. Dažkārt, ja nāve ir tuvu, cilvēkam dabīgi vēlme pēc ēdiena paliek otrā plānā, jo organisms patērē enerģiju barības pārstrādei, bet viņam enerģiju vajag, lai viņš vēl kaut kā saglabātu dzīvību.
“Derētu ieklausīties cilvēkā un pajautāt vai arī pakonsultēties ar mediķiem. Ir pacienti, kuri vairs nespēj runāt, viņi ar pēdējiem spēkiem aizspiež lūpas, tikai lai neviens viņam neko neieliktu mutē.
Ir jāsaprot, ka ne jau no bada viņš nomirs. Cilvēks nomirst nevis no tā, ka viņš neēd, bet viņš neēd tāpēc, ka mirst.
Mirstošs cilvēks var atteikties arī no ūdens un medikamentiem.
Viņš drīkst.