Zandera nedēļas apskats: Īstie pigori vēl priekšā

FOTO: LETA

 

Finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola

FOTO: LETA

Vai ir Plāns B?

Aizvadītās nedēļas galvenā tēma publiskajā telpā nepārprotami bija Finanšu ministrijas (piedaloties arī Latvijas Bankai) sagatavotās nodokļu izmaiņu paketes apspriešana. Uz vispārējās labvēlīgas dūkoņas fona prognozējami pretī rūca pašvaldības, kurām plānotā iedzīvotāju ienākumu nodokļa likmes (IIN) samazināšana nozīmētu jūtamu ienākumu kritumu. Līdz ar to, ja runā tieši par reformas uzsākšanu, galvenā intriga ir, ko pašvaldības izkaulēs no valdības apmaiņā pret savu piekrišanu jaunajam modelim. Ļoti iespējams, ka ar jau izskanējušo variantu – palielināta pašvaldību daļa IIN sadalē starp vietvarām un valsts budžetu – nepietiks. Proti, ietekmīgākie un/vai skaļākie reģionālie līderi varētu kā cenu par piekāpšanos prasīt vai nu kādas jaunas priekšrocības (tām nav obligāti jābūt publiski izpaustām) Eiropas Savienības (ES) fondu apguvē, vai juridiski nostiprinātas lielākas tiesības rīkoties ar pašvaldību īpašumu.

Tomēr visbūtiskākais uzsāktajā ir cits aspekts: ja pieņem, ka reformas ieviešana nozīmēs «caurumu» valsts budžetā vairāku gadu garumā, kā tas tiks «aizlāpīts»? Vismaz pagaidām par to maz skaidrības. Izskan gan minējumi, ka aizkavētā ES finansējuma ieplūšana naudas plūsmu uzlabos, gan tiek doti mājieni par regresīvā PVN modeļa attiecināšanu uz jaunām uzņēmējdarbības nozarēm, gan tiek pieļauta (finanšu ministre LTV, 01.03.2017.) trūkstošošās naudas iegūšana, samazinot budžeta tēriņus (grūti gan iedomāties, kā tas iespējams).

Ja par iecerētās reformas radītiem ilgtermiņa ieguvumiem šaubu nav, tad bažas pastāv par iespēju, ka «cauruma aizlāpīšana» var notikt nepārdomāti režīmā «kur vēl atrast dažus smiljonu eiro?».

 

FOTO: LETA

Putas un būtiskais

Kamēr daļa nācijas dzīvi apsprieda jaunumus sportā un izklaides industrijā, valdība akceptēja Finanšu sektora attīstības plānu 2017.-2019.gadam. Lai gan sauklis «Latvija – finanšu centrs» ir nedaudz noputējis, nav šaubu par sektora nozīmi valsts ekonomikā. Apstiprinātajam plānam, kā saka, nav ne vainas, tomēr vienlaicīgi – tas nav pārmetums autoriem – tas rāda, cik grūti kļuvis veidot pat vidēja termiņa plānošanas dokumentus. Piemēram, ko mūsu finanšu sektoram nozīmēs Brexit, īsti nav skaidrs, kas notiks ar daļai sektora tik būtisko nerezidentu apkalpošanu arī. Ir saprotams, ka sektoram būs vēl nopietnāk jāvēršas pret darbošanos ar «pelēku» un «puspelēku» naudiņu, savukārt no kurienes pietiekošā daudzumā plūdīs nevainojamas reputācijas kapitāls nojaust sarežģītāk.

Tāpat pieļauju, ka svarīgāka par ziņu par «sabiedrībā zināmu personu» aizraušanos ar azartspēlēm bija Valsts kancelejas došanās uz parlamentu iepazīstināt deputātus ar sagatavoto valsts pārvaldes reformu plānu. Neko sensacionālu plāns neparedz – pārvaldei jātievē, lai tajā darbu turpinošajiem varētu maksāt labākas algas. Problēma ir tā, ka, ja pret indikatīvajiem rādītājiem – sasniedzamo atalgojuma līmeni un nodarbināto skaita samazinājumu 7-10% apmērā – lielu iebildumu nav, tad par to, kādas konkrēti iestādes šie 7-10% skars, piesardzīgi (vai tālredzīgi) runāts netiek. Kanceleja norāda, ka detalizētāks izklāsts sekos pēc tam, kad valdība plānu būs apstiprinājusi. Diezgan loģiski, tikai jāņem vērā, ka savu «saimniecību» greizsirdīgi sargājošie ministri diez vai dos Valsts kancelejai brīvas rokas ķerties klāt tievēšanas programmai, nezinot, cik lielā mērā tā skars viņu konkrētās ietekmes sfēras.

 

FOTO: LETA

Vieni aiziet, citi atnāk

Kamēr Ministru kabinets aizvadītajā nedēļā pieņēma lēmumu izsludināt jaunu konkursu uz Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāja vietu, no savām vietām izkrita divi no sabiedriskā radio valdes locekļiem, valdes priekšsēdētāju ieskaitot (kurš gan bija paguvis pats pieteikt savu demisiju).

Šādu posteņu gadījumā publikai ir izstrādājies paradums meklēt politiskus zemtekstus, to var saprast, tomēr traģikomiskā kārtā nereti t.s. īsto iemeslu meklēšana ir nepamatota. Var jau būt, ka nu jau bijušajam Latvijas Radio vadītājam Pauliņam gaišzaļais tonis labāk patika nekā tumšzaļais, tomēr ticamāk, ka mums ir darīšana ar klasisko problēmu. Ja vadītājs nāk no «nozares», pastāv risks, ka viņš faktiski būs, tēlaini izsakoties, vietējās arodbiedrības pārstāvis sarunās ar naudas devēju. Savukārt, ja viņš ir «no malas», var pietrūkt prasmju pārvaldāmā organisma sarežģīto, starp citu, ne vienmēr racionālo vajadzību izprašanā un sarunas uzturēšanā. Īsi sakot, diez vai Pauliņu «noēda» politiķi ar nozares uzrauga rociņām, tomēr nevar arī noliegt, ka nu politiskajam planktonam būs iespējas ņemties, saskaņojot jaunās valdes locekļu kandidatūras.

Savukārt runājot par ļaudīm, kuri līdz šī mēneša beigām pieteiksies KNAB vadītāja postenim, personībām, protams, būs nozīme, tomēr vēl būtiskāk, manuprāt, ir tas, vai KNAB kā struktūra vispār spēj savu enerģiju un spējas sadalīt pareizi, nenodarbojoties ar publikas dzirdi kairinošanām, bet patiesībā otršķirīgām lietām (piedošanu, bet, piemēram, Vējoņu pāra iejušanās modes modeļa ampluā izmeklēšana ir tieši tāda), kamēr nozīmīgām pietrūkst resursu.

Nākamajam KNAB vadītājam arī jārēķinās, ka viņš sāks darbu pēc pašvaldību vēlēšanām, savukārt priekšvēlēšanu kampaņās gan jau partijas būs sagādājušas KNAB darbiņu.

Uz augšu