Zandera nedēļas apskats: Mutes brūķēšana un fantazēšana mums padodas

FOTO: Karikatūra: TVNET/Toms Ostrovskis

 

Ministru prezidents Māris Kučinskis (no labās) un Kanādas ārējās tirdzniecības ministrs Fransuā Filips Šampaņs

FOTO: LETA

Kanāda ir ne tikai hokejs

Saeima aizvadītajā nedēļā ratificēja ekonomikas un tirdzniecības nolīgumu (CETA) starp Kanādu un Eiropas Savienību (attiecīgi arī tās dalībvalstīm). Pieļauju, ka no sabiedrības vairākuma viedokļa pagalam garlaicīgs temats, tomēr interesanti, ka opozīcija Saeimā ap to cīnījās gandrīz tikpat dūšīgi kā valsts budžeta pieņemšanas reizēs. Pozīcija atgaiņājās, tomēr vienu ar nolīgumu saistītu jautājumu no pašas pozīcijas interešu viedokļa, šķiet, būtu bijis prātīgāk vairāk skaidrot publikai.

Proti, 23.februāra plenārsēde, pateicoties ārlietu ministram, dāvāja jautrības cienītājiem jaunu dzēlību - «ir debates, ir paziņojumi un ir Stepaņenko kundzes uzstāšanās» - tomēr Saskaņas frakcijas deputāte skāra jautājumu, kas sabiedrībai Latvijā ir zināms un par kuru ir ļoti dažādi viedokļi. Proti, viņa pauda, ka CETA nozīmē arī to, ka «Latvija pakļauj sevi riskam zaudēt iespējas ierobežot ģenētiski modificēto organismu apriti savā teritorijā»1.

Esmu diezgan drošs: ja vairumam Latvijā dzīvojošo Kanādas preču plašāka parādīšanās mūsu tirgū lielas emocijas neizraisa, tad ģenētiski modificēti organismi (piemēram, pārtika) gan. Šī nav vieta negatīvās attieksmes iemeslu un satura izklāstam, tomēr labi zināma: ja kāda tēma saistās ar bažām, bailēm vai fobijām, politiķi to labprāt izmanto.

 

FOTO: TVNET

Ko gribu, to runāju

Aivars Lembergs ir pazīstams ar krāšņu izteikšanās stilu, tomēr savā tradicionālajā uzrunā Ventspils medijiem šonedēļ viņš pārspēja pats sevi, trīs minūšu laikā Latvijas ārlietu ministru nosaucot par kretīnu, «svoloču», nelieti un tādu, kas «padzenams ar sūdainu koku» [2]. Lembergam ir visas tiesības, ja nu tāds stils pašam iet pie sirds, Rinkēviču saukt dažādos vārdos, tomēr man ir trīs jautājumi.

Pirmais. Ko par to domā viņa tuvākie politiskie partneri, «zaļie zemnieki», kuri ir publiski izteikušies par, piemēram, Ivetas Grigules vai Valda Kalnozola savdabīgām atklāsmēm? Otrais. Vai, tik brīvi lietojot skarbus vārdus, Lembergs pieņemtu, ka arī viņu publiski sauc par ... neatkārtošos. Nez kādēļ liekas, ka nepieņemtu gan, attiecīgi jāsecina, ka viņš sev piešķir lielākas tiesības.

Šī nav pirmā reize, ka politiķis par viņam nepatīkamiem personāžiem vai nu izsakās aizskaroši, vai balansē uz apmelošanas robežas. Līdz ar to trešais jautājums ir, kādēļ Lemberga verbālo izvirdumu skartie nemeklē aizstāvību tiesā? Protams, var jau atgaiņāties ar «nu, tāds viņš ir, ko padarīsi», tomēr neaizmirsīsim, ka runa ir par sabiedrībā vienu no populārākajiem politiķiem, kura teiktajam ir attiecīgi pietiekoši liela nozīme.

 

FOTO: TVNET karikatūra: Toms Ostrovskis

Ministrei laiks atcerēties profesionālās iemaņas

Aizvadītajā nedēļā veselības ministrei Andai Čakšai, šķiet, būtu noderējušas zināšanas, kas savulaik gūtas psihiatrijā un koučingā, lai tiktu galā ar dažādiem «brīnumiem».

Piemēram, labi zināmajā skandālā ap Rīgas Dzemdību nama personāla atalgojumu Rīgas pašvaldības, kuras, ja tā var teikt, saimniecībā Dzemdību nams ir, vadītājs Čakšai vienā mierā paziņoja, ka neiejauksies. Citiem vārdiem sakot, valsts salīdzinoši būtiski palielina tarifu par dzemdību reizi, nauda līdz darbinieku algām tomēr nenonāk, savukārt Ušakovu pašvaldības kapitālsabiedrībā notiekošais, šķiet, nesatrauc, toties viņš skaidri zina, ka vienalga vainīga ir valdība.

Pēc tam Čakšai nācās sacensties ar nu jau bijušo Austrumu slimnīcas vadību, kurš pirmais sazvanīs medijus. Pirmajai izdevās vadībai, kas paziņoja, ka neturpinās darbu, jo ministrija nerisinot nozares problēmas. Pēc tam gan ministre informēja, ka vispār jau Valsts kontrole slimnīcā atklājusi būtiskus pārkāpumus. Citiem vārdiem sakot, vienlīdz svarīgs ministres darbā ir ne tikai šā darba saturs, bet tā PR noformējums, un var vēl pastrīdēties, vai otrais nav svarīgāks. Vienkārši burvīgi.

Aizvadītajā nedēļā arī parādījās skaidrojums, kāpēc premjers runā par veselības pakalpojuma sasaisti ar sociālajām iemaksām, kas ir juridisks absurds, jo veselību nefinansē no sociālā budžeta. Izrādās, atkal atdzimusi ideja par 1% no iemaksām novirzīšanu medicīnai. Tas, protams, palielinātu manevra iespējas ministrei, bet tad viņai arī jārēķinās ar smagām sarunām ar labklājības ministru, kuram neliekas, ka sociālajā budžetā naudas ir par daudz.

 

FOTO: Karikatūra: TVNET/Toms Ostrovskis

Pilna mute siekalu

Pamatīgu dīdīšanos Latvijas politiskajās aprindās izraisījušas runas, ka Lielbritānija it kā esot gatava prāvas summas no finansējuma, ko tā piešķir t.s. Trešajai pasaulei, nu pārvirzīt Austrumeiropai (t.sk., Latvijai). Apmaiņā pret šā reģiona lielāku iejūtību britu un Eiropas Savienības sarunās par Brexit nosacījumiem.

Ņemot vērā, ka politika un starpvalstu attiecības ir viena liela tirgošanās, nekas sensacionāls vai amorāls tas nebūtu, tomēr diez vai Baltija var uzmesties par britu aizstāvjiem, ja tas draudētu izraisīt, piemēram, Vācijas dusmas. Proti, neieslīgstot pārdomās, cik pareizi tas ir, vismaz pagaidām liekas, ka liela daļa Eiropas Savienības valstu sliecas šķiršanās procesā Londonu pamatīgi pamocīt (The Economist 17.februāra numurā elegants materiāls par Parīzes, Frankfurtes, Amsterdamas u.c. plāniem finanšu biznesa pārvilināšanā), tātad fons nav kādam mūsu separātam darījumam ar britiem labvēlīgs.

Jebkurā gadījumā, lai cik Brexit reālais izpildījums mums būtu svarīgs (aizbraukušo tiesības, kāda būs ietekme uz ES budžetu), vēl svarīgāk ir tas, kā veidosies attiecības trijstūrī «ASV – Eiropa – Krievija». Ņemot vērā, ka Tramps ar savu «tviterošanu» ir ievazājis «skaļu virsrakstu» niķi ASV prezidenta politikas uztverē, mēs ārkārtīgi koncentrējamies uz šiem «virsrakstiem», lai gan kopaina ir krietni sarežģītāka3.

Uz augšu