Zandera nedēļas apskats: Tie paši niķi un stiķi

No labās: Smagos noziegumos apsūdzētais Aivars Lembergs ar fani.

FOTO: TVNET/LETA

Gads iesācies ar politiķu solījumiem neatkārtot savas kļūdas (rau, t.s. deputātu kvotu nebūšot!), tomēr tuvāka realitātei liekas krievu režisora Vladimira Mirzojeva aizvadītajā nedēļā publicētā «skice»: «Publika satraukumā tūkstošbalsīgi kliedz: «Karalis kails! Skatieties! Kails karalis!» Savukārt karalis te dibenu parāda, te mēli un, nemaz nesamulstot, atcērt: «Nu, esmu es kails, esmu – un kas tālāk? Es esmu karalis, ko gribu, to daru.»» [1]

Politisko instinktu zudums?

Plaši apspriestajā tēmā par Rīgas Pedagoģijas un izglītības akadēmijas (RPIVA) tālāko likteni svarīgs ir ne tikai pats, ja tā drīkst teikt, priekšmets, bet arī lēmumu pieņemšanas tehnoloģiskā puse. Pirmkārt, pārmetumi, kādus saņēmis izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis, vēlreiz apliecina, cik būtiski ir tas, cik efektīvi un efektīgi (atvainojos par vārdu spēli) darbojas ministru komandas. Nav pasaules gals, ja pats ministrs kādā jautājumā «peld», - ar nosacījumu, ka normāli griežas citi zobratiņi. RPIVA gadījumā jāsecina, ka negriežas, un tas ir slikti.

Kādu laiku varēja taisnoties, ka ministrs Roberts Ķīlis tā «saspridzinājis» Izglītības un zinātnes ministrijas aparātu, ka tam zudusi nebeidzami piesauktā «kapacitāte», tomēr a) kāds laiciņš kopš Ķīļa pilnvaru posma ir pagājis, b) ministram ir iespēja veidot savu formālo un neformālo komandu arī puslīdz neatkarīgi. Rodas iespaids, ka «Vienotība» ministru – lai gan bieži piesauc kā partijas nostādņu īstenotāju – ir jauši vai nejauši palaidusi brīvā peldējumā. Tas nesola neko labu nedz nozarei, nedz ministram, nedz partijai. Otrkārt, tik pieredzējušai partijai kā «Vienotība» vajadzēja saprast: ja tu dārgajiem koalīcijas partneriem iesper šiem partneriem būtiskā jautājumā, viņi agri vai vēlu veiks līdzīgu kustību. Proti, pēc tam, kad atsevišķi «Vienotības» politiķi (Hosams Abu Meri, Edvards Smiltēns) bija apstrīdējuši «zaļos zemniekus» pārstāvošās veselības ministres Andas Čakšas plānus attiecībā uz Alūksnes slimnīcu, bija neapdomīgi gaidīt, ka ZZS ar aplausiem sveiks Šadurska nodomus augstskolu jomā.

Te nav runa par to, kuram abos gadījumos taisnība; runa ir par nerakstītu spēles noteikumu ievērošanu vai vismaz sagatavošanos sekām neievērošanas gadījumā.

«Lielie» un «mazie brāļi»

Kontekstā ar jaunu biedru – bijušo KNAB izmeklētāju Juri Jurašu – par sevi atgādināja Jaunā konservatīvā partija (JKT). Tiesībsargājošās iestādes nav manu interešu lokā, tādēļ nevaru vērtēt Juraša personību, savukārt pats iestāšanās JKT fakts ir noderīgs atgādinājums par Saeimā nepārstāvēto politisko partiju vietu. Var, protams, teikt, ka to pieticīgie rezultāti vēlēšanās dara tās maznozīmīgas, tomēr diez vai situācijā, kad, spriežot pēc aptaujām, sabiedrības vērtējums arī parlamentā pārstāvētajām partijām ir tik zems, kad ir tik neapslēpjams ideju trūkums, augstprātība no «lielo brāļu» un politikas apskatnieku puses būtu nevietā.

Ja runā konkrēti par bijušā tieslietu ministra Jāņa Bordāna vadīto JKT, vismaz savulaik (spriežot pēc partijas izdevuma «Latvijas laika raksts»), JKT atbalstu pauda tādi cienījami ļaudis kā profesore Skaidrīte Lasmane, rakstniece Eva Mārtuža u.c.2 Tāpat savu idejisko fokusu nav zaudējuši un ir pietiekami aktīvi arī Saeimā nepārstāvētie sociāldemokrāti kas apvienojušies biedrībā «Progresīvie» utt. Citiem vārdiem, ja mēs orientējamies uz kritēriju «iekļūšana varas institūcijās», mēs varam šos «mazos brāļus» ignorēt, savukārt, ja kritērijs ir politikas saturs, – nē.

Ir tāda organizācija!

Ar elektronisko mediju vidi saistītajiem aizvadītā nedēļa nozīmēja, ka Saeimas deputātu beidza uzklausīt un izklaušināt ļaudis, kuri pretendē ieņemt vietas jaunajā Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē (NEPLP). Ņemot vērā t.s. drukāto mediju situāciju, tam, kādi cilvēki kā uzraudzības institūcija strādās ar radio un televīzijas platformām, turklāt vēlēšanu ciklā, vajadzētu būt lielai nozīmei. Droši vien ir arī, tomēr neaizmirsīsim arī tādu patstāvīgu spēlētāju kā Aivars Lembergs. Lembergs tradicionāli varējis rēķināties ar vairākiem lojāliem medijiem, bet nu viņam radusies papildu iespēja – īstajā laikā viņš kļuvis par Latvijas lielo pilsētu asociācijas (LLPA) prezidentu.

Var sausu muti izrunāt, mēģinot novērtēt Lemberga ietekmi uz politiskajām partijām, tomēr jebkurā gadījumā iespēja runāt ne tikai Ventspils, bet visu lielo pilsētu vārdā par ļaunu nenāk. Jo galu galā noder gan neformālā ietekme, gan citās situācijā arī «stipri papīri». Un cilvēks to arī izmanto, to skaitā jautājumos par valsts politiku mediju jomā3. Lai kādus personāžus parlaments tuvāko nedēļu laikā apstiprinās kā NEPLP jauno sastāvu, viņiem ir garantēts cītīgs «vēstuļu draugs», kas lietos LLPA veidlapas.

No labas dzīves...

Kamēr pulka ļaužu aizvadītajā nedēļā novērtēja Baraka Obamas atvadu novēlējumus, atstājot ASV prezidenta amatu, un ar vēl lielāku interesi klausījās viņa pēcteča Donalda Trampa teiktajā, manu uzmanību pievērsa kāds jaunums tehnoloģiju pasaulē, kas provocē teikt: draugi, kādā pasaulē jūs dzīvojat? Proti, laikā, kad par banalitāti kļuvusi tēze par «jauniem, ļoti sarežģītiem izaicinājumiem» starptautiskās drošības jomā, ASV armija ir norūpējusies par piesārņojumu, ko rada tās apmācībās lietotā munīcija. Spriežot pēc izsludinātā pasūtījuma izstrādāt tādu munīciju, kas, vienkāršoti izsakoties, sadalās augsnē4, armijnieki nolēmuši pie šā jautājuma ķerties nopietni. Tas viss ir labi un pareizi, tomēr, fonā draudīgi vīdot Krievijai, Ķīnai, terorismam utt., šīs rūpes par savu sociālās atbildības tēlu liekas apbrīnojama paļaušanās uz savām spējām tikt galā ar brutāli tiešām, «ikdienišķām» problēmām.

Atsauces:

Мир без правил

http://konservativie.lv/wp-content/uploads/2014/09/Latvijas-Laika-Raksts.pdf

3.

Biodegradable Composites with Embedded Seeds for Training Ammunition

Uz augšu