Latvijas dižgaru atdusas vietā – Lielajos kapos – postaža, narkomāni, ekshibicionisti un vandaļi

Pirmos apbedījumus šajā vietā sāka veikt pirms gandrīz divarpus gadsimtiem. Tolaik gan tā vieta atradusies ārpus pilsētas vārtiem un te bijis liels smilšains laukums. Šodienas Rīgas pilsētas kartē tas ir gandrīz viens no centrālajiem rajoniem. Tepat netālu ir Dzemdību nams, Skanstes virsotnes un arī radošie kvartāli.

Tomēr ne atrašanās teju pašā pilsētas centrā, ne fakts, ka te atdusas mūsu valsts pamatlicēji un tautas dižgari un ka senā kapsēta ir lieciniece tam, kā veidojās pavisam jauna apbedīšanas kultūra, Lielos kapus neglābj no baisās pamestības un postažas, kādā tie grimst jau gadu desmitiem.

Pussagruvušās savulaik ietekmīgo ģimeņu kapenes, kuras nereti tagad apdzīvo bezpajumtnieki un narkomāni, vandaļu sabojātie un apzagtie pieminekļi, zālē ieaugušie žogi ir kādreiz viskrāšņāko kapu šodienas seja. Daudzi pilsētnieki šo vairāk nekā 20 hektārus plašo pilsētas zaļo zonu izmanto pastaigām, cauri tai steidzas uz darbu vai šķērso ar riteņiem, tomēr liela daļa atzīst – droši te nejūtas.

Rīdziniece Kate: - Tāpēc, ka zinu arī vienu gadījumu, izvarošanas gadījumu, kas šeit bija, tā ka es tāda piesardzīga esmu, šeit ejot.

Rīdziniece Simona: - Tieši šajā nojumē, kapličā vai kas tas ir, vasarā vīrietis sevi apmierināja. Es vairākas reizes no rītiem šeit eju garām un piefiksēju šo faktu. Nu, tā tas te notiek.

Rīdziniece Elita: - Vakarā mēs te, godīgi sakot, nenākam, varbūt tāpēc, ka nav īpaši droši. Tumšs, jo te arī tas apgaismojums nav, man liekas, vakarā.

Rīdzinieks Gunārs: - Ir nolaisti galīgi, atmatā pamesti kapi. Te jau slavenības diezgan lielas guļ šajos kapos, kaut ko saglabāt vajadzētu no viņiem arī.

Rīdziniece Simona: - Vasarā gara zāle, neviens nepļauj, neviens nekopj, nezin kas slēpjas krūmos no rītiem.

Kapus 1773. gadā izveidoja buboņu mēra laikā, pildot aizliegumu apbedīt mirušos baznīcās un to tuvumā. Līdzībās runājot, dažus gadsimtus vēlāk nu paši kapi nokļuvuši mēra slimnieka lomā, no kura cenšas izolēties, šajā gadījumā – atbildīgie.

Juridiski kopš 19. gadsimta vidus zeme pieder luterāņu baznīcai. Taču par to, kuram teritorija būtu jāapsaimnieko un jākopj, pilsētas dome un baznīca strīdas jau gadiem.

LELB Virsvaldes sekretārs Romāns Ganiņš: - Pēc tā, kad Rīgas pašvaldība 2009. gadā krīzes laikā pārtrauca apsaimniekot šo Lielo kapu teritoriju, mēs esam pārņēmuši to un mēs arī paši to darām, protams, minimālā programmā, mums ir sētnieki. Mēs uzturam tieši to, lai būtu teritorija kārtībā. Mēs arī vairāk neko šobrīd tīri fiziski finansiālu apsvērumu dēļ nevaram izdarīt.

Teritorijas sakopšanai baznīca ik gadu tērē apmēram 15 tūkstošus eiro, taču uzskata, ka saskaņā ar likumu par pašvaldībām tas būtu jādara Rīgas domei. Pašvaldība tam nepiekrīt, jo šī teritorija nav pilsētas īpašumā. Taču, negaidot, kamēr varas gaiteņos strīdi atrisināsies, rūpi par pamestībā grimstošo kapu kopšanu uzņēmušies brīvprātīgie. Daļa no tiem pirms aptuveni diviem gadiem apvienojušies kopā «Lielo kapu draugi», kuri šīs nedēļas vidū simboliskā svecīšu vakarā aicināja pieminēt kapos apbedītos Rīgas un visas Latvijas cēlājus.

Brīvprātīgo grupas «Lielo kapu draugi» pārstāvis Andris Gobiņš: LELB nav bijis uzdevumu augstumos un ir diezgan nolaidis kapus. Rīgas dome atsakās no jebkādas atbildības, jo viņi saka – īpašnieks ir cits. Lai gan publiski pieejami šie kapi ir, visi rīdzinieki no tā iegūst. Tā vēlme Rīgas pusē kaut kādā veidā piedalīties pie tīrīšanas, celiņu kopšanas, kaut vai tepat, pie Armitsteda kapa kopšanas bijusi nekāda pēdējā laikā diemžēl.

Pretēji baznīcas uzskatam, ka kapu kopas būtu jāapkopj piederīgajiem vai visai sabiedrībai kopumā, Rīgas domes Īpašuma departamenta direktors ir pārliecināts, ka ar to būtu jānodarbojas zemes īpašniekiem – tātad baznīcai. Tāpat domes ieskatā īpašniekam būtu jārūpējas par drošību un apgaismojumu teritorijā.

RD Īpašuma departamenta direktors Oļegs Burovs: - Tie nav tādi kapi tādā nozīmē, ka mēs ejam uz kapsētu pie saviem radiniekiem un kopjam katrs savu vietu. Tas ir cits stāsts.

Brīvprātīgie ir pārliecināti, ka Lielos kapus varētu izveidot arī par tūristiem pievilcīgu vietu, jo intereses no ārzemniekiem par šo kapsētu netrūkstot. Un jautājuma risināšanā būtu jāiesaistās arī valstij.

Brīvprātīgo grupas Lielo kapu draugi pārstāvis Andris Gobiņš: - Katru reizi, kad mēs sestdienās rīkojam talkas pie Barona un citur, ir cilvēki – tūristi – japāņi, vācieši un citi, kas mums jautā par kapiem, vēlas uzzināt vairāk. Un, ja būs šī griba, tad arī būs šī teritorija sakopta. Vai tas ir kapu muzejs vai kultūrvēstures muzejs. Vai citā veidā, ka šī teritorija ir dzīva, skaista, tāpat kā viņa ir

Parīzē, kur visi apmeklētāji brauc uz Perlašēzu, kāpēc mums nevar būt Rīgā līdzīga vieta, jo cilvēki, kas ir šeit apglabāti, nav mazāk īpaši pasaules kontekstā kā tie, kas ir glabāti Parīzē.

Lielajos kapos mūža mājas ir ne tikai Dainu tēvam, bet arī jaunlatviešiem Krišjānim Valdemāram un Fricim Brīvzemniekam, «Berga bazāra» izveidotājam Kristapam Bergam, nacionālā eposa «Lāčplēsis» autoram Andrejam Pumpuram, virknei baltvācu arhitektu, zinātnieku un mākslinieku. Rīgas vēstures pētnieks Gunārs Ārmanis rēķina, ka

kopā te varētu būt apbedīti vairāki desmiti tūkstoši cilvēku, un palikušie kapakmeņi un pieminekļi ir tikai aisberga redzamā daļa.

Rīgas vēstures pētnieks Gunārs Ārmanis: - Tas ir faktiski Rīgas kultūras vēstures panteons, kā Ojārs Spārītis saka. Ja tāds Brīvības cīnītāju panteons mums ir Brāļu kapi, tad Rīgas kultūrvēstures panteons – tie ir Lielie kapi. Mēs taču nevaram atteikties no savas vēstures.

Kapsēta vēstures gaitā esot vismaz piecas reizes paplašināta.

Apbedījumi kapos veikti līdz pagājušā gadsimta 50. gadu vidum, taču padomju laikos Lielos kapus ļoti nopostīja, daudz kas no vēstures mantojuma ir pazudis bez pēdām un iznīcināts.

90. gados, uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas, kapos notika nākamais barbarisma vilnis – uzdarbojās krāsainā metāla zagļi, kuri turpina kapsētu postīt vēl aizvien.

Kulturologs Deniss Hanovs, kurš izziņas mērķiem kopā ar saviem studentiem mēdz apmeklēt Lielos kapus, uzskata, ka lielā mērā arī politiķu vienaldzības dēļ visas sabiedrības acu priekšā zūd pēdējās paliekas par ļoti nozīmīgu vēstures posmu, Rīgu kā multikulturālu un attīstītu pilsētu, un tautas dižgari zem zemes piedzīvo otru nāvi.

Kulturologs Deniss Hanovs: - Viss iet bojā, vēl 10 vai 20 gadi, vēl vētras un cilvēku iedarbība, un mēs zaudēsim to. Tad, kad ir nepieciešams priekšvēlēšanu kampaņai, mēs aktualizējam bailes par to, ka globālajā pasaulē jāsargā latvietība, šeit ir daļa no šīs latvietības stāsta pagātnē. Un mani izbrīna tas, ka politiķi, kas sevi stilizē, es pasvītroju – stilizē par nacionālā gara sargiem, izrādās, melo. Viņi tikai tēlo, jo viņus neinteresē šī vieta un lobēt to, lai būtu sakārtotas attiecības starp baznīcu un domi un lai būtu kāds, uz kuru varētu norādīt ar pirkstu un teikt – kāpēc gada laikā nav sakārtots tas, tas un tas.

Baznīca kā vienīgo risinājumu saredz iespēju, ka kapi nonāktu atpakaļ pašvaldības īpašumā, kā tas ir bijis sākotnēji un vēl šī gadsimta sākumā.

Tā vienlaikus jūtas arī situācijas ķīlniece, jo naudas kapu atjaunošanai baznīcai nav un lielā mērā kapu postīšana notika laikā, kad baznīcai par tiem teikšana nevarēja būt politiskā režīma dēļ.

LELB Virsvaldes sekretārs Romāns Ganiņš: - Mums ir panākta pagaidām gan mutiska vienošanās, ka Lielie kapi tiek mainīti pret zemesgabaliem kaut kur Rīgā, kas pieder pašvaldībai, kur baznīca varētu nākotnē, iespējams, celt dievnamus. Tātad vairāk mēs būsim tuvāk tam, ka mums ir zeme tur, kur mēs potenciāli varam strādāt ar dzīviem cilvēkiem.

Ja pašvaldībai izdosies noslēgt darījumu ar baznīcu, tad Lielo kapu teritorija pilsētas attīstības plānā palikšot kā zaļā zona.

Tomēr maiņu sarežģījot fakts, ka Lielajos kapos ir vairākas baznīcai piederošas vēsturiskas ēkas, kuras nedrīkstot juridiski atdalīt. Departaments plāno vērsties Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā – atļaut izņēmumu.

RD Īpašuma departamenta direktors Oļegs Burovs: - Tur nekad nebūs ne būvniecība, ne komercija. Ja maiņas rezultātā mēs to dabūsim savā īpašumā, man liekas, ka ir nepieciešama diskusija – sabiedrībā un ar baznīcu –, ko mēs tur gribam redzēt. Protams, ne uzreiz, bet jābūt kaut kādam sakārtošanas grafikam, tai jābūt vēsturiskai teritorijai.

Lūgta komentēt, kā Lielos kapus nākotnē redz Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, iestāde e-pastā skaidro, ka kapsēta būtu saglabājama kā apstādījumu teritorija un tai jābūt publiski pieejamai. Taču par gadiem neatrisināto strīdu par teritorijas uzturēšanu inspekcija norāda, ka Lielie kapi ir īpašā situācijā. Lai arī īpašnieks ir baznīca, faktiski kapsēta ir publiskā ārtelpa, kuras lietotāji ir rīdzinieki un par kuras kopšanu būtu jārūpējas pašvaldībai. Tikmēr

Rīgas pieminekļu aģentūra uzskata, ka šobrīd vispār trūkst kapu attīstības koncepcijas. Aģentūras ieskatā būtu nepieciešams izveidot atsevišķu institūciju,

kas apkopotu arī visu iespējamo informāciju par šo kultūrvēsturiski nozīmīgo vietu.

Rīgas pieminekļu aģentūras direktors Guntis Gailītis: - Mans skatījums ir, ka tā būtu Rīgas nekropole, kurā tiek sakārtoti vecie apbedījumi un būtu iespējami varbūt arī apbedījumi šodien – pelnu veidā, kolumbārija veidā un atrast kādas jaunas formas, un mums jau pieredze ir laba gan kaimiņiem, gan ārpus Latvijas, kā tas notiek, kā šādas senas kapsētas tiek gan restaurētas, gan tai pašā laikā notiek apbedījumi.

Aģentūra ir pārliecināta, ka jautājums par kapu nākotnes attīstības vīziju ir jāiekustina arī gaidāmās valsts simtgades kontekstā. Vismaz vārdos arī Kultūras ministrija piekrīt, ka būtu svarīgi Lielos kapus beidzot sakārtot, taču konkrētas ieceres pat nacionālajā simtgades plānā nav iekļautas. Kamēr pilsēta un baznīca turpina viena uz otru norādīt, kam kopjami kapi, vismaz Dainu tēvs savā kapā pagaidām var gulēt mierīgi, jo par viņa atdusas vietu aiz labas gribas rūpējas Rīgas Teikas vidusskolas skolotāja Sigita Mālmane.

Brīvprātīgā Sigita Mālmane: - Mēs pirms trīs gadiem ar mazdēlu staigājām, un tad bija šitāda situācija, un es viņam teicu – strādājam, vislabākā audzināšana. Un tā mēs te trīs gadus darbojamies. Kādreiz meita atbrauc ar otru bērniņu, pagrābjam.