Runātīgajam uzņēmējam Jūlijam Krūmiņam ir vīzija par Latviju, kas nebūtu tāda «sūdu bedre», kādā mēs pašlaik dzīvojot. Uzlabotās Latvijas modelis ir vienkāršs: Krūmiņš nopirks mums politiķus, tiesnešus un žurnālistus, likumiem visi uzspļausim vai, kā viņš, «uzdirsīsim», un dzīvosim labi — ja kādam vajadzēs naudu, paprasīs Krūmiņam un viņš iedos.
Patiesībā jau nekā jauna — Krūmiņš nav ne vienīgais, ne pirmais, kam šāds redzējums, viņš tikai runā par to daudz vairāk un vientiesīgāk nekā daži citi.
Krūmiņš otrdien Latvijas Televīzijā draudēja uzspridzināt KNAB, ja korupcijas apkarotāji ķersies klāt arī viņa meitai biznesmenei. Politiķiem viņš naudu gādājot, lai tie «kaut ko uzlabotu», tāpēc viņš neesot un nevarot būt vainīgs kukuļdošanā. «Tiesu sistēma mums ir ļoti vājā līmenī», bet viņš esot iedevis draudzenei tiesnesei 200 vai 300 tūkstošus eiro un dzīvokli, savukārt tiesas aizliegumam izbraukt no valsts «dirš virsū». «Esmu devis tik daudz kukuļu, ka es pat nezinu,» viņš nupat teica «Ir» žurnālistei un tad piedāvāja kukuli, lai žurnāls to nepublicē.
Tomēr Latvija kā Jūlijam Krūmiņam ērta sūdu bedre ir utopija. Žurnāls «Ir» šonedēļ publicē visu Krūmiņa sacīto. Bet KNAB viņu pašu ir aizturējis līdz ar vēl dažiem no «labajiem cilvēkiem», kuriem viņš devis naudu vai kā citādi palīdzējis.
Ir ierosinātas krimināllietas un pārbaudes par Ingunas Sudrabas vadītās «No sirds Latvijai» partijas un Jūrmalā valdošās Zaļo un zemnieku savienības nelikumīgu finansēšanu, par Jūrmalas mēra Gata Trukšņa dzīvošanu Krūmiņa meitas firmai piederošajā lepnajā dzīvoklī Dzintaros, par Krūmiņa senās draudzenes, Rīgas Kurzemes rajona tiesas priekšsēdētājas Aijas Orniņas iespējamo «palīdzību» Krūmiņa senam draugam uzņēmējam Jurim Miķelim.
Bedres projektu konkurence
Ir arī citi iemesli, kāpēc Krūmiņam nesanāks viņa ieskatā ideāla Latvija, kurā «Krūmiņš ir kārtīgs zēns», kas dod naudu «labajiem cilvēkiem», un viss notiek. Jo nauda ir vēl dažiem pašu ieskatā tikpat kārtīgiem zēniem, kuri arī grib justies saimnieki savā bedrē. Atejas Latvijas projektu konkurence ir sīva, kā Krūmiņš labi zina. Pirms sešiem gadiem viņš liecināja tiesā, ka Aivars Lembergs jeb «viens no lielākajiem zagļiem», kā Krūmiņš dēvē smagos noziegumos apsūdzēto ZZS bijušo «premjerministra kandidātu», Saeimas deputātiem vedis naudu «ar čemodāniem». Pavisam cits mērogs nekā viņa paša labdarībai.
Turklāt Lembergs pats «tik zemu nenolaidās», čemodānus veduši «pastnieki», kuru skaitā bijis arī Krūmiņš: «Man Ventspilī iedeva naudu — 70 tūkstošus —, lai es 50 tūkstošus atdodu [TB/LNNK bijušajam «pelēkajam kardinālam» Normundam] Lakučam.» Bet Guntaru Krastu par premjerministru Lembergs «iegrūdis» kā «vienreizēju prezervatīvu», lai izdara vienu vienīgu darbu — paraksta «Ventspils naftas» privatizācijas jeb «nozagšanas» papīrus, Krūmiņš tagad stāsta.
Ja Lembergam tagad iedošot kādus piecus vai desmit gadus, tad jau nākamajā dienā «viņam būs amnestija» — šāds pareģojums LTV 1:1 intervijā no neskūta Krūmiņa slimnīcas gultā varbūt Ventspils sārtvaidzim tomēr nešķita optimistisks. Piecus vai desmit gadus?! Un ja nu «amnestija» nenotiek vai aizkavējas? Turīgiem ļaudīm, bet it īpaši politiķiem konflikts ar likumu parasti atstāj ātru un īpaši sliktu iespaidu uz veselību, un Lembergs 2007.gadā pēc trīs mēnešiem cietumā izskatījās daudz vecāks nekā šodien, gandrīz kā Krūmiņš pašlaik gultā.
«Man neļāva neko darīt,» Krūmiņš kreņķējas. Otrs no Latvijas «likumīgajiem zagļiem» Andris Šķēle esot parūpējies, lai viņš nevar uzbūvēt «Man – Tess» termināli Kundziņsalā, kaut gan viņš esot bijis ar mieru maksāt kukulī divus miljonus latu, taču tikai pēc projekta pabeigšanas, nevis pirms sākšanas, kā bija pieprasījis Šķēles «mazais krupis» Edmunds Krastiņš, kas tolaik strādāja Rīgas domē.
Nepārvarama vara vismaz Krūmiņam bija arī Andris Ameriks un Nils Ušakovs. Viņa kopā savestie Sudrabas finansētāji, Rīgas brīvostas «sešdesmit stividori», meklējuši starpniekus, nevis ziedojuši viņas partijai paši tāpēc, ka tad viņu «saimnieki» Rīgas domē un brīvostā būtu atņēmuši viņiem darbu.
Tomēr Krūmiņš kaut ko savas Latvijas bedres labā centies darīt. Uzzinām, ka tieši viņš esot pierunājis bijušo Satversmes tiesas priekšsēdētāju Gunāru Kūtri pievienoties Sudrabas jeb «vienas no labākajām Tautas kontroles vadītājām», kā viņš dēvē bijušo valsts kontrolieri, taisītajai partijai. Pierunājis arī bijušo Uzņēmumu reģistra vadītāju, pēc tam Satversmes komentētāju un mēra Trukšņa padomnieku Ringoldu Balodi un viņu partijas biedru Romānu Mežecki balsot par Raimondu Vējoni prezidenta vēlēšanās. Un finansējis ZZS «vecenes ar pautiem» Ivetas Grigules Eiroparlamenta vēlēšanu kampaņu.
Vēl — spēlējis zoli ar maksātnespējas administratoru Māri Sprūdu, dīrājis mežacūku ar bijušo Valsts prezidentu Andri Bērziņu, ieteicis uzņēmējai Tatjanai Okladņikovai «obligāti» pārskaitīt ZZS «kaut kādu summu», ja grib kaut ko būvēt Jūrmalā. Pašlaik raksta grāmatu. Un ir gatavs samaksāt par nepazīstamas tantiņas pirkumiem vai aizvest kādu uz veikalu, lai nopērk sev kleitu un ko vien vēlas, bet draudzenei tiesnesei varot iedot tik naudas, cik viņa var aiznest. Tad nu «man no 90.gadiem kādi divi miljoni parādnieku klejo pa pasauli». Tātad laikam visi Latvijas iedzīvotāji, vismaz tie, kuri nespējot uzturēt ģimeni. «Tur ir jādod — gribi negribi. Un viņiem ir jāņem,» Krūmiņš izstāsta savu pasaules uzskatu žurnālam «Ir».
Vadoņu atturīgums
Var neticēt Krūmiņa solījumam, ka viņš ielikšot KNAB priekšnieku Jaroslavu Streļčenoku par sētnieku savā īpašumā Baltezerā, «lai visi redz, kā viņš pie manis slauka grīdas». Var neticēt arī Lemberga pārsteidzošajai teorijai, ka Trukšņa un citu aizturēšanas mērķis esot nepieļaut Streļčenoka atkārtotu iecelšanu amatā. (Pirms tam klīda minējumi, ka, tieši otrādi, KNAB jau labu laiku izmeklēto lietu Streļčenoks aktivizējis tagad, jo sapratis, ka viņam vairs nav ZZS atbalsta.) Tomēr grūti noticēt, ka «politiskā elite» un valsts augstākie vadītāji nezina, kā Krūmiņš, Lembergs vai Šķēle kārto «valsts lietas».
Premjerministrs Māris Kučinskis piekrītot, ka jāpadara stingrāki partiju finansēšanas noteikumi. Tikmēr ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis žurnālam «Ir» lietišķi saka: «Mans kā Zemnieku savienības priekšsēdētāja pienākums ir rūpēties par to, lai ir ziedojumi.» Neviens no partijas vadoņiem nav pateicis, ka Truksnis nevar palikt amatā.
Valsts prezidents Raimonds Vējonis trešdien bilda, ka «izejot no Rietumu prakses, protams, ka šādā situācijā pieņemts demisionēt no amata». Taču tūlīt arī piebilda: «Mums varbūt ne vienmēr šī Rietumu prakse darbojas.»
Nudien, Lembergs no Latvijas rietumiem jau gadiem ilgi ir tiesā ar smagām apsūdzībām, tomēr par viņa atkāpšanos no amata ZZS pat nav iepīkstējusies.
Premjerministra partijas pienākumi «zaļajiem zemniekiem», protams, patīk, taču atbildība kļūst arvien nepanesamāka. Izmeklēšanā var atklāties arī tiesā pierādāmas «labo cilvēku» un viņu lēmumu pirkšanas rutīnas detaļas. Bet jau tagad var secināt, ka Latvijas kā sūdu bedres projekts «kārtīgajiem zēniem» īsti nesanāk, pat ja paši sūdos līdz ausīm.