Daži biedējoši fakti par plastmasas maisiņiem

Vai un kāpēc plastmasas maisiņus labāk nelietot? TVNET sadarbībā ar «Zaļo jostu» atgādina dažus svarīgus faktus, kas būtu jāzina par plastmasas maisiņiem. Piemēram, nepareiza plastmasas izstrādājumu lietošana var izraisīt nopietnas veselības problēmas. Daudzus plastmasas izstrādājumus nedrīkst izmantot mikroviļņu krāsnīs, sildīt, vārīt un likt veļas mazgājamā mašīnā.

 

Plastmasa sadalās ļoti lēni

Kā norāda Latvijas Ārstu biedrības veiktais pētījums, plastmasas sadalīšanās process ilgst ap tūkstoti gadu. Tātad visa plastmasa, kas saražota, uz šīs zemeslodes atrodama joprojām, ja vien nav sadegusi un piekvēpinājusi atmosfēru ar indīgiem dūmiem, iznīcinot vienīgo aizsardzību pret saules un kosmosa stariem - ozona slāni.

Lai arī plastmasas iepirkumu maisiņiem sadalīšanās process ilgst no 15 gadiem (īpaši plānie mazie maisiņi) līdz 1000 gadiem (īpaši biezi plastmasas maisiņi), tomēr arī sadalīšanās galaprodukti ir videi kaitīgi.

Rezultātā, lai arī maisiņus pēc šā perioda ar aci neredz, tomēr to paliekas turpina piesārņot augsni un ūdeņus sev apkārt.
 

Drīzumā kartē varēs iezīmēt jaunu kontinentu

Lielākā daļa no zemeslodes plastmasas atkritumiem nonāk nevis drošos atkritumu pārstrādes poligonos, bet gan ūdenstilpēs, vēlāk – jūrā. Ar okeāna straumēm vieglie plastmasas atkritumi – galvenokārt pudeles, maisiņi, plēves un cita veida plastmasas iepakojums – tiek sanesti okeānos no visas pasaules un koncentrējas salu veidā 20 m dziļumā zem ūdens.

Lielākā plastmasas atkritumu sala izveidojusies Klusajā okeānā un aizņem tikpat lielu teritoriju kā trīs Pireneju pussalas.

Okeāna atkritumos 80% plastmasas nāk no upēm, bet 20% – no kuģiem. Apvienoto Nāciju Vides aizsardzības programma aplēsusi, ka katra kvadrātjūdze okeāna ūdens satur 46 000 peldošu atkritumu gabalu – galvenokārt plastmasas izcelsmes. Plastmasas atkritumos iekļūst jūras dzīvnieki, putni, vēžveidīgie, nožņaudzas, noslīkst, nespēj kustēties, aiziet bojā.

Plastmasa jūrā bioloģiski nesadalās, taču saules un mehānisku spēku iedarbē sabrūk sīkās daļiņās. Sīko plastmasas gabaliņu attiecība pret zooplanktonu 2010. gadā jau bija 60:1.

5% no zilā vaļa svara ir plastmasa, ko tas saēdies kā planktonu.
 

FOTO: TASS/Scanpix

Nepareiza plastmasas izstrādājumu lietošana var izraisīt nopietnas sekas

Plastmasas izstrādājumu lietošana nekādu kaitējumu videi vai veselībai nerada ar nosacījumu, ka plastmasas izstrādājumi, piemēram, maisiņi, plastmasas trauki, dzērienu pudeles tiek lietoti PAREIZI un pēc izlietošanas nonāk atkārtotā PĀRSTRĀDĒ. Taču realitātē lielākā iedzīvotāju daļa pat nenojauš, ka ik dienas veic darbības, apdraudot savu un tuvinieku veselību.

Latvijas Ārstu biedrība norāda, ka jācenšas iespēju robežās lietot tās plastmasas, kas apzīmētas ar 2 (augsta blīvuma polietilēns) vai 5 (polipropilēns).

Savukārt visas pārējās plastmasas neizmantot mikroviļņu krāsnīs, nesildīt, nevārīt un nelikt veļas mazgājamā mašīnā, jo tās sildot izdala BPA jeb bisfenolu A.

Bisfenoli padara plastmasu cietāku un izturīgāku.

Iekšējās sekrēcijas dziedzeru traucējumus izraisošā viela bisfenols A ir mākslīgs estrogēns (sievišķais dzimumhormons), kas no plastmasas pudeles (arī zīdaiņa pudelītes) vai trauka var nonākt produktos vai ūdenī. Kā mākslīgs estrogēns tas ietekmē abu dzimumu augļu attīstību, bremzē hormonālās sistēmas attīstību, veicina krūts un prostatas audzējus.

Ārsti uzskata, ka bērniem vispār nevajadzētu lietot plastmasas traukus.

Plastmasas sastāvā nereti sastopami arī ftalāti. Ftalāti ir ķīmiskas vielas, ko pievieno plastmasai, lai tā būtu elastīga, pievieno drēbju skalotājiem, gaisa atsvaidzinātājiem un losjoniem, lai šiem šķidrumiem būtu pareiza konsistence. Ftalāti izraisa defektus embriju reproduktīvajos orgānos, bojā DNS spermā, aknas, nieres un plaušas, izraisa iedzimtus defektus, anēmiju, neauglību un vēzi. Ievērojami ietekmē vīriešu potenci un nomāc spermatoģenēzi tieši zēnu vecumā.

Ftalāti uzsūcas caur ādu, tos ieelpo un uzņem ar ēdienu vai tad, kad bērni košļā vai sūkā rotaļlietas.
 

FOTO: PantherMedia/ScanPix

Katrs Latvijas iedzīvotājs vidēji gadā patērē apmēram 190 vienreizējos plastmasas maisiņus, bet Dānijā – tikai 4

Viens Eiropas Savienības (ES) iedzīvotājs patērē apmēram 200 vienreizlietojamos iepirkuma plastmasas maisiņus gadā. Kopā ES iedzīvotāji patērē 100 miljardus maisiņu gadā. Latvijas rādītāji ir tuvu ES vidējam līmenim - katrs Latvijas iedzīvotājs vidēji gadā patērē apmēram 190 vienreizējos plastmasas maisiņus.

Ir aprēķināts, ka Latvijā ik gadu tiek izmantoti 3000 tonnu plastmasas maisiņu

- ar šādu apjomu iespējams noklāt 55 futbola laukumus – tie ir prātam neaptverami apjomi, ņemot vērā, ka valstīs, kurās ieviesti nopietni plastmasas maisiņu ierobežojumi, to patēriņu izdevies samazināt radikāli. Mazākais plastmasas maisiņu patēriņš Eiropā ir Dānijā, kur tirgotājiem ir jāmaksā nodokļi par iepirktajiem maisiņiem, kā rezultātā Dānijā 1 iedzīvotājs gada laikā patērē vidēji vien 4 maisiņus.

Īrijā katrs iepirkumu maisiņš pircējam izmaksā 15 centus, tāpēc Īrijā vidēji 1 iedzīvotājs gada laikā patērē vidēji 21 maisiņu. Savukārt cīņā pret samilzušo piesārņojumu vairākās Āfrikas valstīs, piem., Ruandā, Eritrejā, plastmasas maisiņi ir aizliegti un par to ražošanu, ievešanu vai pārdošanu pienākas bargi naudas sodi.

 

Bez ierobežojumiem neiztikt, bet pie mums tie nebūs tik drastiski

Kā norāda SIA «Zaļā josta» valdes priekšsēdētājs Jānis Lapsa, plastmasas maisiņu apjoms Latvijā gadu no gada palielinās, un tas ir saistīts arī ar dzīves līmeņa paaugstināšanos. Gan ES valstīs, gan arī citviet pasaulē ieviestas dažādas metodes plastmasas maisiņu patēriņa ierobežošanai – sākot ar nodokļiem un maksas piemērošanu par maisiņu lietošanu, līdz pat pilnīgam plastmasas maisiņu izplatīšanas un lietošanas aizliegumam.

Arī Latvijā jau ir ieviestas vairākas metodes plastmasas maisiņu apjoma samazināšanai,

piemēram, veikalos pie kasēm iespējams iegādāties arī papīra un auduma maisiņus un kartona kastes, kā arī plastmasas maisiņi iegādājami par atsevišķu samaksu. Būtiska metode ir arī izlietotā iepakojuma dalītās vākšanas sistēmas attīstīšana Latvijā, pie kā strādā «Zaļā josta».

Viena no labākajām metodēm, kā cīnīties ar plastmasas maisiņiem, ir vispār nelietot šos maisiņus, skaidro J. Lapsa. Ja tas nav iespējams, tad katru preci nevajadzētu likt savā maisiņā, vēlams tos izmantot atkārtoti. «Ikdienas darbībās varam piedomāt, kā maisiņus var izmantot atkārtoti un dot tiem ilgāku dzīvi,» uzsver J. Lapsa.

Plastmasas maisiņu ierobežošanu nosaka arī dažādi starptautiski normatīvie akti,

piemēram, EP un EK direktīvas 94/62/EK grozījumu prasības attiecībā uz vieglās plastmasas iepirkumu maisiņu patēriņa samazināšanu, norāda Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā. Latvijā netiek plānots aizliegt plastmasas maisiņu tirdzniecību un izplatīšanu, taču tiks veikti pasākumi, lai samazinātu to patēriņu.

Ministrija plāno izvērtēt Latvijas tirgū laisto un kopā ar preci realizēto plastmasas maisiņu veidus un apjomus, kā arī izvērtēt izlietoto plastmasas maisiņu iespējas vākt, nodot atkārtotai izmantošanai, pārstrādei vai reģenerācijai.

Tiks vērtēts, vai būtu nepieciešams tirdzniecības vietās aizliegt bez maksas izplatīt plastmasas maisiņus.

Viens no veidiem, kā samazināt apjomu, ir dabas resursa nodokļa (DRN) paaugstināšana. Plānots paaugstināt DRN likmes plānajiem maisiņiem par 30%, bet biezākiem iepirkuma maisiņiem par 32%. Tomēr līdz gada beigām ir plānots izvērtēt, vai pietiek ar nodokli kā instrumentu plastmasas maisiņu apjoma samazināšanai, vai ir nepieciešami vēl kādi citi instrumenti.

 

Nākotnes plastmasa – no kukurūzas un kartupeļiem

Šobrīd efektīvākā un līdzvērtīgākā alternatīva plastmasas maisiņiem ir biodegradējamo polimēru maisiņu izmantošana - tie ir izstrādāti no atjaunojamiem resursiem, paši noārdās dabā un nerada kaitējumu arī iedzīvotāju veselībai. Šādi maisiņi ir apzīmēti ar īpašu biopolimēru marķējumu, turklāt izplatīti un plaši pielietoti citviet pasaulē.

Latvijā biopolimēru iepakojums vēl joprojām nav plaši izplatīts, taču lielākie tirgotāji pakāpeniski plāno laist biopolimēru maisiņus apritē un piedāvāt kā alternatīvu pircējiem pie kases.

Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesore Sandra Muižniece-Brasa skaidro, ka biodegradējamo polimēru ideja ir aizgūta no dabas - šādus materiālus galvenokārt izmanto no lauksaimniecībā iegūstamām atjaunojamām izejvielām, piemēram, kukurūzas vai kartupeļu cietes. Šādi biodegradējamie materiāli ir kompostējami. «Šie materiāli tiek ņemti no dabas un arī atgriežas dabā, veidojot noslēgtu ciklu,» teic profesore, piebilstot, ka ar tradicionālajiem plastmasas maisiņiem nav noslēgta cikla, jo tie nesadalās.

Kā norāda S. Muižniece-Brasa, biopolimēru materiāls kļūst aizvien pieprasītāks un līdz ar tā ražošanas apjomu palielināšanos samazinās materiāla cena, kas jau tuvākā nākotnē būs konkurētspējīga ar videi kaitīgajiem plastmasas iesaiņojumiem.

Tas padarīs šo iepakojuma veidu vēl pieejamāku kā tirgotājiem, tā arī gala patērētājam.
Uz augšu