Pirms desmit gadiem es ciemojos pie attāliem radiniekiem Ukrainas ciematā Nove Zaļisjā un nokļuvu bagātā namā, kas piederēja vietējam uzņēmējam, kuru mani radi neieredzēja un aiz muguras saukāja par budzi. Un kā gan ne! Uzbūvējis mansardu, ierīkojis tieši mājā ateju ar ūdensvadu, uzcēlis kamīnu. Tādus mēdz nemīlēt. Es sēdēju pie viņa virtuvē un klausījos stāstus par to, cik vareni sāks dzīvot Ukraina, ja iestāsies Eiropas Savienībā. Kopš Latvijas iestāšanās ES bija pagājis vairāk nekā gads, un es godīgi atbildēju sapņos ieslīgušajam biznesmenim, ka nav gluži tā, ka mūsu ekonomika būtu atžirgusi un ir pat pavisam skumji piemēri, tādi kā cukurfabriku slēgšana pēc Eiropas vadības pavēles.