Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Atkal tuvojas brīnišķīgā Ziemassvētku nakts, kad pilsētās un ciemos baznīcu zvani aicinās uz Ziemassvētku vakara dievkalpojumiem, kad cepeša, kafijas, karstvīna, safrāna, vaniļas un kanēļa noslēpumainās smaržas vilinās ciemos, pie siltiem pavardiem un svētku vakariņām.
Daudziem ir skaistas atmiņas par ģimenes tradīcijām, kas saistās ar šiem svētkiem. Tie nu jau senie Ziemassvētki mūsu mājās tika svinēti tam laikam neparasti: tēvs lasīja evaņģēliju par Kristus dzimšanu, dziedājām dziesmas no Dziesmu grāmatas, un visi kopā ar manu tanti gājām uz vakara dievkalpojumu. Tas laiks nu pieder pagātnei.
Taču Ziemassvētki palikuši. Palicis arī Ziemassvētku prieks. Svētku datums un svētki paši par sevi cilvēku jau nemaz tik daudz neskar. Svarīgs ir svētku prieks. Daudzi, piemēram, nemaz tik ļoti nepriecājas un nesvin 18. novembri, lai arī tā ir liela svētku diena mūsu valstij un tautai. Nesvin tāpēc, ka nejūt vajadzību šajā dienā priecāties.
Ziemassvētku jēgas atblāzma — arī komercpasākumos Visos pasaules kontinentos un lielākajā daļā pilsētu un ciemu svin Ziemassvētkus. Pat Japānā, pret jebkādu kristīgo baznīcu noskaņotā sabiedrībā, Ziemassvētku laikā redz Rietumu kristīgo Ziemassvētku ārējo atribūtiku — Ziemassvētku vecīšus, briežus, dāvanu maisus, izrotātas eglītes. Tādējādi mēs varam teikt, ka arī zemes ar pagānisku kultūru svin vai vismaz ievēro kristīgās baznīcas Ziemassvētkus jeb pasaules Pestītāja dzimšanas svētkus.
Ja padomā, tad tas ir dīvaini. Mēs taču nepriecājamies kopā ar islāma ļaudīm viņu ramadānā, tāpat pasaule vispārēji nesvin nedz indusu, nedz budistu, nedz sintoistu reliģiskos svētkus, kuri bieži ārēji ir vēl košāki un iespaidīgāki par Rietumu Ziemassvētkiem. Jāpiebilst, ka pie šīm reliģijām piederīgo skaits pasaulē nav mazāks par kristiešu skaitu.
Ārējie Rietumu Ziemassvētku atribūti, kaut tagad nereti tālu atrauti no patieso Kristus dzimšanas svētku būtības un jēgas, tomēr atstaro kādu atblāzmu no kristiešu Dieva mīlestības un svētuma pielietajiem patiesajiem svētkiem. Man šķiet, ka tas arī nosaka Rietumu Ziemassvētku augsto kotēšanos pasaules izklaides un tirdzniecības komercpasākumos. Ziemassvētku vecītis jeb Svētais Nikolajs (Santa Klauss) savā mīlestībā uz bērniem vēlas sagādāt viņiem prieku, dāvinot bērniem karsti kārotās rotaļlietas un gardumus. Ziemassvētku eglīte ar svecītēm simbolizē gan gaismu, kas ir nākusi pasaulē un spīd tumsībā pusnakts salā, gan mūžam zaļo un nenovīstošo Kristus žēlastību un to dzīvību, kuru viņš dāvina.
Šīm ārišķīgajām lietām pamatā ir kaut kas silts un patiess, un labs. Neviena pagāniska reliģija, kults vai filozofija nespēj dāvāt neko, kas piemīlības un ētikas ziņā tuvotos pat tikai kristīgo Ziemassvētku ārējai čaulai un izpausmēm. Un patiesi — arī eņģelis laukā pie Betlēmes nesludināja prieka vēsti kādai izredzētai nācijai vai ļaužu grupai, bet gan vēstīja to kā lielu prieku, kas visiem cilvēkiem notiks. Tas nozīmē, visiem cilvēkiem visā pasaulē — vai viņi to apzinās vai ne, vai meklē patvērumu pie Betlēmē dzimušā pasaules Pestītāja vai arī izturas pret to skeptiski.
Priecāties, zinot prieka iemeslu
Ziemassvētku prieks, no kurienes tas rodas? Vai gadskārtējā zināmu rituālu atkārtošana spētu izraisīt svētku prieku? Nez vai. Prieka iemesls slēpjas šo svētku būtībā. Ziemassvētki ir dāvanu svētki! Šķiet, pat gaiss ir dāvināšanas noskaņu pilns, jo cilvēkiem gribas iepriecināt citus. Kāpēc tā? Tāpēc, ka pasaule svin Dieva dāvanu cilvēcei. Nu jau divtūkstoš gadu senajā Ziemassvētku naktī Betlēmes pilsētiņā Palestīnā piedzima cilvēku cerība un prieks. Dieva Dēls!
Daudzi toreiz un arī tagad nesaprata un nesaprot Dieva piedzimšanas jeb miesā nākšanas nozīmi. Bet tā ir ļoti liela, jo Dievs, piedzimstot no jaunavas Marijas, kļuva vienots ar grēkos grimstošo un mirstošo cilvēcību. Tas nozīmē, ka Viņš kļuva viens no mums. Kristus piedzima par mūsu brāli, līdz ar to mēs esam radniecībā arī ar Viņa Debesu Tēvu. Vēl jo vairāk — pie krusta Jēzus Kristus izpirka cilvēces grēkus, ka Dievam vairs nav prasību pret mums. Izņemot vienu prasību — priecāties par Dieva dāvanu un saņemt to ar pateicību. Tas arī izsaka kristīgās ticības būtību. Patiesa kristīga ticība ir cerība un prieks par šo cerību. Jo — ko gan līdz svinēt Ziemassvētkus, ja nav prieka par Debesu valstību un nemirstību, kuru Kristus pasaulei ir atnesis? Bet kā šis prieks varētu rasties, ja to nesludina? Un ko gan līdz sludināt, ja nav kas šo vēsti uzklausa. Jā, Ziemassvētkos baznīcas ir cilvēku pilnas. No baznīcas arī nāk svētku noskaņa un dāvināšanas prieks.
Daudzi priecājas tāpēc, ka citi priecājas. Un kādiem ir prieks par to, ka citiem prieks. Lai no kā arī Ziemassvētku noskaņa izpaustos, tai izcelsmes avots ir viens: Dieva mīlestība uz cilvēkiem, kas arī cilvēku dvēselēm, kaut vai tikai Ziemassvētkos, liek iemirdzēties svētku priekā. Un arī, ja daudziem Ziemassvētki ir svētki bez Pestīšanas cerības un bez prieka par viņa grēku piedošanu un Debesu valstību, pat tāda svinēšana liecina par Dieva mūžīgo un vareno nodomu.
Šos skaistos svētkus nepamanīt nav iespējams. Pat lielveikali, kafejnīcas, degvielas uzpildes stacijas, slimnīcas, skolas un valsts iestādes ir svētku rotā. Vai tas gan nav piemineklis cilvēka iedzimtajam grēkam un garīgajam aklumam, ja kādos nerodas interese uzzināt, kāpēc būtu jāpriecājas. Diemžēl daudziem pietiek ar ziemas priekiem, svētku galdu un dāvanām zem eglītes. Žēl, ja tā.
Ziemassvētku prieks un noskaņa. Vai gan citi svētki tiem spētu līdzināties! Tāpēc piepildīsim sevi ar patieso Ziemassvētku pestīšanas prieku par visu mūsu grēku piedošanu un Debesu valstības nākšanu cilvēku vidū! Dievs nepiedzima kā cilvēks tādēļ, lai cilvēki Viņā neklausītos un Viņa novēlējumus nepildītu. Tieši pretēji! Viņš piedzima kā cilvēks, lai visi par to uzzinātu un ticētu gan Viņa vārdiem, gan tam, ko Viņš mums ir atnesis. Tāpēc Ziemassvētkos prieks nāk no altāra. Jo tā ir tā vieta, no kurienes plūst pestīšanas svētku prieks, un vienīgi tur, kur tiek mācīts par Dieva Dēla mīlestību uz mums, grēcīgiem, nepilnīgiem un mirstīgiem cilvēkiem, patiess un dievišķs prieks ieplūst cilvēkos.