Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Turpinot žurnāla Mans nams ir mana pils oktobra numurā aizsākto tēmu “Cik maksā bērns?”, gribu padalīties ar priecīgo ziņu - no nākamā gada tiek atcelti „māmiņalgas griesti”. Proti - ja iepriekš bērna kopšanas pabalsta maksimālā summa bija tikai 392 LVL, tad tagad šis pabalsta veids nosaukts par vecāku pabalstu un jaundzimušā bērniņa mātei vai tēvam būs iespēja saņemt 70% apmērā no sociālo iemaksu algas.
Labklājības ministrijas sagatavotie grozījumi vairākos likumos paredz, ka jaunajam pabalstam nebūs noteikta maksimālā robeža un tas līdzināsies algai, ko cilvēks saņem “uz rokas” pēc nodokļu nomaksas. Patiesībā, tas ir tikai taisnīgi!
Faktiski, šie bērna kopšanas pabalsta apmēra „griesti”, būtiski ietekmēja to vecāku ienākumu apmēru bērna kopšanas atvaļinājuma laikā, kuriem mēneša vidējā apdrošināšanas iemaksu alga pārsniedz 560 latus. Šie mistiskie 560 lati. Līdz šai summai vecāku ienākumos nekas nemainījās - pabalsts bija vienādā apmērā ar vecāku ienākumiem līdz bērniņa piedzimšanas brīdim. Bet pēc šīs summas? Vai kāds ir analizējis, cik ļoti tas ietekmēja izvēli par labu bērniņa piedzimšanai, rēķinoties ar ienākumu samazināšanos bērna kopšanas laikā? Cik māmiņas, kuras kopj bērnus invalīdus saskārās ar finansiāla rakstura problēmām gadījumos, kad ģimenē vēl dzima bērniņi. Es šoreiz nerunāšu par to lielo fizisko spēku, milzīgo mīlestību un pašaizliedzīgo darbu, kuru bērnu - invalīdu māmiņas veic katru dienu un stundu. Tā ir tēma, kurai noteikti jāvelta savs raksts. Es rēķināšu tīri pragmatiski – naudu. Noteikumi paredzēja, ka bērna invalīda kopšanas pabalstu nepiešķir, ja tajā pašā laika posmā kāds no vecākiem saņem maternitātes vai bērna kopšanas pabalstu. Gribas kliegt! Kāpēc? Kurš to izdomāja? Jau tā bērna - invalīda kopšanas pabalsts, kopā ar ģimenes pabalstu un bērna invaliditātes pabalstu nenodrošina pietiekamus iztikas līdzekļus, lai vecāks, kurš atsakoties no algota darba, varētu nodrošināt iztiku, aprūpi bērnam un sev. Un ja ģimenē vēl ir bērniņi, kuri jāskolo, jāģērbj un jābaro?
Protams, būtu jauki 30 latu vietā saņemt lielāku naudiņu – bet... Ne jau tikai naudas apmērā ir problēma. Nākas atgriezties pie tā paša vecā fakta, ka diemžēl Latvijā nav pietiekams nodrošinājums ar silītes grupiņām. Ak, kur nu par tām runāt, ja jau pašvaldības nespēj nodrošināt pat bērnu dārzus no 3 gadu vecuma. Ar sajūsmu māmiņu vidū tika uztverta Rīgas pašvaldības minimālā, bet patīkamā pretimnākšana - piešķirot pabalstu 50 latu apmērā ārpus rindas palikušajiem. Pašlaik pabalstam pieteikušies aptuveni 600 vecāku. Tādējādi, pabalstos vien, dome ik mēnesi tērēs vismaz 60 tūkstošus latu. Lai gan šo naudu tikpat labi varētu ieguldīt jaunu bērnudārzu būvniecībā. Amatpersonas uzskata, ka šādas «kompensācijas» ir ātrāks un labāks situācijas risinājums.
Vai pārējā Latvijas teritorijā dārziņa problēma nepastāv? Cik esmu manījusi, tā ir tieši tāda pati kā Rīgā. Tomēr būtiski atšķiras Rēzeknē un Ventspilī, te nezināmu iemeslu dēļ rindu nav. Interesanti - kāda tur ir dzimstība, ja reiz nav problēmas ar bērnu dārziem? Vai tomēr kaut kā savādāk strādā sistēma? Kāpēc citas pašvaldības neiedziļinās bērnudārzu problēmā? Izrādās, ka 1990. gadā ar vieglu roku Rīgā slēgti 128 bērnudārzi, jo ekonomiskā situācija un demogrāfiskie rādītāji norādīja uz bērnudārzu pārpilnību. Pirmsskolas pedagogi, kuriem nebija Latvijas Izglītības likuma 48. panta (Tiesības strādāt par pedagogu (1) Strādāt par pedagogu ir tiesības personai, kurai ir pedagoģiskā izglītība vai kura apgūst pedagoģisko izglītību, kas atbilst Ministru kabineta noteiktajām profesionālās kvalifikācijas prasībām. (2) Pedagoga privātprakses uzsākšanai ir jāsaņem sertifikāts Izglītības un zinātnes ministrijā. (3) Visi izglītības iestādēs un privātpraksē strādājošie pedagogi tiek reģistrēti Pedagogu reģistrā.) prasībām atbilstoša izglītība, bija spiesti pamest darbu profesijā un, vai nu meklēja darba iespējas citur, vai arī papildināja bezdarbnieku rindas. Lepni skan, kādā situācijā esam šobrīd – pie tā, ka dārziņos izmisīgi meklē audzinātājas, jo vecie kadri ir aizgājuši, un jaunos īpaši nesajūsmina piedāvātais atalgojums. Vēl maza nianse: jā – ir nepieciešama augstākā izglītība, jā – audzinātājas ir gatavas mācīties, bet – mācību maksa, kas nebūt nav maza, ir jāsedz no saviem ienākumiem. Vai daudzi to varēja un var atļauties? Vai audzinātājām pašām nav ģimenes, par kurām jārūpējas? Taču ir alternatīva – audzinātājai ar savu izglītību, pieredzi nav jāstrādā dārziņā ar padsmit bērniem, ja var iet strādāt par auklīti, darbā, kurā nebūs tik noslogota un turklāt saņems līdzvērtīgu samaksu un būs tikai viens audzināmais?
Tajos pašos deviņdesmitajos gados, no brīvās Eiropas ienāca jaunā mode - tika uzskatīts, ka māmiņas savus mazuļus turpmāk vairāk vēlēsies audzināt mājās pašas, un tik daudz bērndārzu brīvā, neatkarīgā Latvijā nebūs vairs vajadzīgi. Taču, it kā labu gribēdami, no viena grāvja iebraucām otrā. Bērnudārzi ir un būs nepieciešami! Sākot 2007/2008. mācību gadu, 4000 bērnu netika nodrošinātas vietas pirmsskolas izglītības iestādēs. No 24 plānotajām, tika atvērta tikai viena jauna bērnudārza grupa.
Rīgas domes Izglītības, jaunatnes un sporta departaments ir apzinājis bijušās tipveida bērnudārzu ēkas. Diemžēl aina, kura pavērās nebija iepriecinoša. Daudzas no šīm ēkām ir pārbūvētas citām vajadzībām vai arī vispār nav atgūstamas. Likvidējot lielos uzņēmumus, piemēram, „Lauma”, “RRR”, “Sarkanais kvadrāts” un „Alfa” u.c., tika likvidēti tie bērnudārzi, kuri privatizācijas ceļā tika atsavināti dažādiem īpašniekiem.
Saeimā aktīvi spriež par budžetu 2008. gadam. Bet jau 2007. gada valsts budžets neatbilda valdības deklarācijā pasludinātajai prioritātei - izglītībai. Tikai 8 miljoni latu budžetā bija paredzēti investīcijām izglītībā. Jau budžeta pieņemšanas brīdī bija skaidrs, ka ar tik skopu valdības atbalstu nav ko cerēt, ka būs iespējams panākt lūzumu katastrofāli zemajā nodrošinājumā ar bērnudārziem. Mazuļu skaits, kuriem ir nepieciešama vieta bērnudārzā, ar katru gadu tikai pieaug, taču izskatās, ka mūsu valsts, pretēji solījumiem, atteikusies sniegt reālu atbalstu problēmas risinājumam, noveļot visu uz pašvaldību pleciem. Rīgas pašvaldība 2007. gadā budžetā bija ieplānojusi izglītībā investēt krietni lielāku summu nekā valsts - 23 miljonus latu, taču arī tāda lielpilsētas monstra iespējas ir pārāk ierobežotas, lai Rīga viena pati atrisinātu gadiem samilzušo problēmu.
Patlaban sāk īstenoties iecere par paš-valdības sadarbību ar privātajiem investoriem un teritoriju attīstītājiem, kuri Rīgā būvē jaunos dzīvojamo māju kvartālus. Vairāki investori jau izteikuši gatavību jaunajos projektos paredzēt bērnudārzu būvniecību — īpaši aktīvi šajā jomā bijuši, piemēram, Andrejsalas attīstītāji, kuri veikuši pētījumu, kāda veida izglītības un brīvā laika pavadīšanas aktivitātes būtu nepieciešamas teritorijas attīstībai. Izskatās, ka tiešām ir pienācis laiks, kad tikai piesaistot privāto sektoru, nevis naivi ticot valsts atbalstam, kaut kādā veidā varētu risināt šo sasāpējušo dārziņu jautājumu.
Palasot izstrādātos normatīvus pirmskolas iestādēm, jebkāda vēlme veidot akreditētu pirmskolas iestādi vienkārši pazūd. Vienkāršāk ir uzbliezt kārtējo nelegālo dārziņu. Šajā gadījumā tikai vecākiem būs jāuzņemas atbildība par to, kam uzticēt savu bērnu. Un to, diemžēl, nekādi nevar paredzēt. Tāpat kā ar auklēm - kādus tik šausmu stāstus nav nācies lasīt internetā? Aukle piedzērusies, aukle zog, aukle iemi-dzina bērnu... Bet tas pats jūsu mazuli var sagaidīt arī šādā neoficiālā dārziņā. Un nav no kā prasīt pēc tam atbildību. Vai valstij nevajadzētu kļūt pretimnākošākai un atrast veidu kā palīdzēt šos dārziņus padarīt oficiālus, lai būtu vismaz kāda garantija, ka tavs bērns ir drošībā?
Varbūt risinājums ir nodokļu un nodevu atvieglojumu, kredītu galvojums, daļēja izmaksu segšana privātajiem uzņēmējiem, kuri gatavi investēt bērnu dārzu celtniecībā un izveidē. Jo galu galā – vecāki taču maksā nodokļus, lai bērniem būtu dārziņi un skolas. Nerisinot sociālās problēmas rodas jautājums – kā valsts var prasīt vecāku atgriešanos darba tirgū? Liepāja pagaidām ir vienīgā Latvijas pašvaldība, kura ir uzvarējusi Bērnu un ģimenes lietu ministrijas rīkotajā konkursā un izveidojusi auklīšu dienestu. Un godīgi teikšu, ja man jāizvēlas - algot aukli pēc sludinājuma vai aukli, kura ir pašvaldības paspārnē - es izvēlētos pēdējo.
Pat nerēķinot procentuāli kāda daļa no manas algas jāsamaksā bērna auklītei, pastāv vēl cita problēma. Cik auklītes ir noslēgušas atbilstošu līgumu un reģistrējušās kā pašnodarbinātas personas, un maksā nodokļus? Cik viņas ir sociāli aizsargātas? Cik ir auklīšu. kuras vēlas slēgt līgumu un maksāt nodokļus. Rodas jautājums - kur VID skatās? Latvijā ir n-tie tūkstoši aukļu, kuras nemaksā nodokļus. Vai tad valstij nebūtu izdevīgāk noorganizēt aukļu dienestu, kurš būtu pieejams par saprātīgām naudām. Rezultātā visas puses būtu apmierinātas un tikai vinnētu nevis zaudētu. Vai tiešām valsts gudrās galvas nespēj izdomāt shēmu, kā šīs darbības varētu veikt, ja jau tiek pieprasīta vecāku atgriešanās darba tirgū pēc bērna gada vecuma? Finansiāli, ar 30 latiem mēnesī, nav iespējams uzturēt ne bērnu, ne sevi.
Ak, jā – mēs varētu kliegt - lielākus pabalstus, ilgākus termiņus! Bet no kā tad tos pabalsts maksās? Nav jau kas strādā un maksā tos nodokļus. Godīgi, negribas arī tos baismos ciparus valstij atdot. Varbūt, ja valsts samazinātu nodokļu nastu, rezultātā iegūtu daudz vairāk, jo rastos vēlme tos maksāt. Ir starpība vai tu no savas algas atdod valstij 33%, vai, piemēram, 20%? Vai tiešām nebūtu pienācis tas laiks, kad vecākiem ar bērniem šis nodokļu slogs tiktu jūtami samazināts? Tas būtu daudz vērtīgāks ieguvums nekā kārtējā pabalsta palielināšana. Jā, zināmā mērā diskriminējoši – teiks bezbērnu pāri. Un te atkal parādās nākamā problēma – kā rāda citvalstu prakse – mākslīgā apaugļošana tiek kompensēta no valsts, savukārt pie mums tā jāsedz pašiem gribētājiem 100%. Vai tiešām, šī brīža demogrāfiskā stāvokļa uzlabošanas vārdā, valsts nevarētu būt pretimnākošāka? Es, protams, varu sapņot un spriedelēt, kā būtu, ja tantei būtu riteņi... Bet kā būs un kas būs, izlems kompetentākas personas, kam šie lēmumi ir maizes darbs.