Saistībā ar autoavāriju, kurā automašīna uzbrauca sešgadīgai meitenei uz ietves, radot nopietnus veselības traucējumus, un pēc kuras ne tikai tiesu medicīnas eksperte, bet arī prokurore savus pienākumus bija veikušas ārkārtīgi pavirši, noticis pavērsiens - ir konstatēti rupji pārkāpumi pirmās instances tiesas lēmumā atteikties pieņemt apelācijas sūdzību, un šī sūdzība tomēr ir pieņemta izskatīšanai, raksta «Pietiek.com»
«Pietiek.com» iepriekš ziņoja par smagu avāriju, kurā nopietnus savainojumus, tai skaitā muguras smadzeņu satricinājumu guva sešgadīga meitene. Tiesu medicīnas eksperte gan šo Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ārstu noteikto diagnozi izslēdza, turklāt Veselības inspekcija paziņoja, ka nevienam neesot tiesību apšaubīt tiesu medicīnas eksperta atzinumu.
Turklāt izrādījās, ka tā nav vienīgā paviršība šajā kriminālprocesā, kurā vainīgajam pirmās instances tiesa piesprieda vien 80 stundu piespiedu darbu, bet līdz ar smagākās diagnozes – muguras smadzeņu satricinājuma – izslēgšanu no cietušajai nodarītajiem miesas bojājumiem liedza meitenei saņemt kompensāciju par ārstēšanos, kas var būt nepieciešama visa mūža garumā.
Šajā procesā nebija iedziļinājusies arī uzraugošā prokurore - Rīgas Autotransporta prokuratūras prokurore Viktorija Soldatova. Viņa policijas izmeklētājai bija devusi norādījumus, kas vedina domāt, ka prokurore nav īsti iedziļinājusies lietā, norāda portāls.
Piemēram, prokurore bija norādījusi, ka «nepieciešams veikt detalizētu liecību pārbaudi uz vietas ar visiem aculieciniekiem, kuri redzēja ceļu satiksmes negadījumu, lai noskaidrotu, no kuras vietas cietusī sāka šķērsot brauktuvi, cik metrus nogāja pa brauktuvi, kur tieši notika uzbraukums».
Taču patiesībā šajā negadījumā
meitene vispār neatradās uz ielas braucamās daļas, bet gan bija paklupusi uz trotuāra, uz kura arī uzbrauca automašīna,
kas pēc tam zem riteņiem pakļuvušo meiteni vilka līdzi vairākus metrus, jo auto vadītājs Jānis Staņķis nebija vispār pamanījis, ka uzbraucis bērnam.
Interesanti, ka pirmstiesas kriminālprocesa laikā nopratināt pašu cietušo nebija pat uzskatīts pat vajadzīgu. Tāpat nedz pati cietusī, nedz viņas pārstāve – meitenes māte - pirmstiesas izmeklēšanas laikā nebija iepazīstinātas ar lēmumu par tiesu medicīnas ekspertīzes noteikšanu. Prokurori arī nebija interesējis noskaidrot, kāpēc tiesu medicīniskajā ekspertīzē no nodarītajiem bojājumiem sešus gadus vecajai meitenei tika izslēgts muguras smadzeņu satricinājums, kuru konstatēja neiroķirurgs.
«Ir tāda sajūta, ka Rīgas Autotransporta prokuratūras prokurore Viktorija Soldatova, kas tik mīļi sasveicinājās tiesā ar apsūdzēto Jāni Staņķi, vispār nav pamanījusi, ka uz ietves tika uzbraukts sešus gadus vecai meitenei - noziedzīgs nodarījums ir izdarīts pret personu, kas nav sasniegusi 15 gadu vecumu. Vispārzināms fakts, ka 6 gadi ir mazāk nekā 15 gadi, un tas papildus cietušajam vēl nav jāpierāda,» sūdzībā virsprokuroram norādīja cietušās meitenītes māte.
Vienlaikus prokurores lēmumā par krimināllietas nodošanu tiesai norādīts Jāņa Staņķa atbildību mīkstinošs apstāklis – savas vainas atzīšana un izdarītā nožēlošana. Meitenes māte uzsver, ka Krimināllikums šādu mīkstinošu apstākli neparedz. Krimināllikumā skaidri un gaiši noteikts - atbildību mīkstinošs apstāklis ir - noziedzīgā nodarījuma izdarītājs pieteicies par vainīgu, vaļsirdīgi atzinies un nožēlojis izdarīto.
Nu Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu kolēģijas tiesnese Ārija Ždanova ir pieņēmusi lēmumu atcelt Zemgales priekšpilsētas tiesas 2014.gada 5.novembra lēmumu un pieņemt izskatīšanai cietušās pārstāves iesniegto apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas 2014.gada 21.oktobra spriedumu šajā lietā.
Ždanova, pārbaudot krimināllietas materiālus, kurā ar Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas 2014.gada 21. oktobra spriedumu Jānis Staņķis atzīts par vainīgu un sodīts pēc Krimināllikuma 260.panta pirmās daļas, konstatēja, ka par pirmās instances tiesas spriedumu cietušās likumiskā pārstāve ir iesniegusi apelācijas sūdzību, kurā lūdz pilnībā atcelt spriedumu un nosūtīt krimināllietu pirmās instances tiesai jaunai iztiesāšanai.
Ar Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas tiesneses 2014.gada 5.novembra lēmumu iesniegtā apelācijas sūdzība atstāta bez izskatīšanas, motivējot ar to, ka, saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 499.panta otro daļu, pierādījumu pārbaude nav veikta, tiesa pirms jautājuma par pierādījumu pārbaudes neizdarīšanu izlemšanas noskaidrojusi prokurora, personas, kas īsteno aizstāvību un cietušā pārstāvja viedokli par to, kā arī izskaidrojusi viņiem pierādījumu pārbaudes neizdarīšanas procesuālo būtību un sekas. Lēmums par pierādījumu pārbaudes neizdarīšanu pieņemts, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 499. panta pirmās daļas 1.-3. punktu, ka apsūdzētais atzinis savu vainu visā viņam izvirzītajā apsūdzībā un tiesai pēc lietas materiālu pārbaudes nav šaubu par apsūdzētā vainu, apsūdzētais lūdzis pierādījumu pārbaudi neveikt.
Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 499.panta ceturto daļu, spriedumu, kas pieņemts, neizdarot pierādījumu pārbaudi, apelācijas kārtībā var pārsūdzēt tikai daļā par tiesas piespriesto sodu, kompensāciju vai sakarā ar pieļautiem procesa pārkāpumiem.
Par šo lēmumu Rīgas Autotransporta prokuratūras virsprokurors Agnis Krastiņš iesniedzis apelācijas protestu, kurā norāda, ka, iepazīstoties ar krimināllietas materiāliem, konstatējis, ka
tiesas sēdes protokolā norādīts, ka cietušās pārstāve pirms tiesas izmeklēšanas uzsākšanas lūgusi atlikt lietas iztiesāšanu,
jo vēlas sagatavot kompensācijas pieteikumu, kā arī izteikusi lūgumu noteikt komplekso tiesu medicīnisko ekspertīzi nepilngadīgajai cietušajai ar neirologa piedalīšanos. Cietušās pārstāve lūgusi skatīt lietu ar pierādījumu pārbaudi.
Apsūdzību uzturošā prokurore tiesā izteikusi viedokli: lai lemtu jautājumu par kompleksās tiesu medicīniskās ekspertīzes noteikšanu, jānopratina tiesu mediķis-eksperts.
Pirmās instances tiesa šos viedokļus vērā neņēmusi un izskatījusi lietu bez pierādījumu pārbaudes. Virsprokurora ieskatā, šādi tiesa nav ievērojusi Kriminālprocesa likuma 499.pantā paredzētos nosacījumus. Tāpat pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā iepriekš norādītos un citus iztiesāšanas gaitā konstatētos apstākļus. Tiek norādīts, ka tiesai bija jārīkojas saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 499.panta pirmās daļas 2.punkta prasībām, jo bijis pamats šaubām par apsūdzētā vainu viņam inkriminētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā tieši pēc Krimināllikuma 260.panta pirmās daļas, jo, iespējams, pēc tiesu medicīniskās kompleksās vai papildu ekspertīzes veikšanas varētu mainīties nodarījuma kvalifikācija.
Tādējādi tiesa pieļāvusi būtisku Kriminālprocesa likuma pārkāpumu
. Kriminālprocesa likuma 499.pantā iekļauta norma, ka spriedumu, kurš taisīts saskaņā ar šā panta prasībām, apelācijas kārtībā var pārsūdzēt tikai daļā par tiesas piespriesto sodu, kompensāciju vai sakarā ar pieļautiem procesa pārkāpumiem. No šīs normas satura izriet, ka
tiesai cietušās pārstāves apelācijas sūdzība viennozīmīgi bijusi jāpieņem izskatīšanai,
ņemot vērā to, ka apelācijas sūdzībā cietušās likumiskā pārstāve nepārprotami norāda, ka pārsūdz spriedumu ne tikai daļā par pierādījumu neizvērtēšanu, lūgumu neizlemšanu, bet arī daļā par tiesas piespriesto sodu un sakarā ar pieļautajiem procesa pārkāpumiem, kas pilnībā atbilst Kriminālprocesa likuma 499.panta ceturtajā daļā minētajiem pārsūdzības iemesliem. Pie tam uz šiem iemesliem tiesa pati atsaukusies lēmuma konstatējošajā daļā.
Par lēmumu cietušās likumiskā pārstāve iesniegusi sūdzību, kurā norāda, ka tas ir prettiesisks, klaji mazgadīga bērna likumiskās intereses un tiesības aizskarošs, tostarp tiesības uz objektīvu un taisnīgu tiesu, liedzot iespēju prokurora un tiesneses rīcību dotajā kriminālprocesā izvērtēt augstāk stāvošai tiesu instancei.
Likuma «Par tiesu varu» 1 panta otrā daļa nosaka, ka «(..) tiesu varu īsteno atbilstoši tiesiskuma principam (..)», kurš savukārt nosaka, ka «(..) tiesas rīcībai jāatbilst tiesību normām. Tiesa darbojas normatīvajos aktos noteikto pilnvaru ietvaros un savas pilnvaras var izmantot tikai atbilstoši pilnvarojuma jēgai un mērķim (..)».
Savukārt likuma «Par tiesu varu» 3.pants nosaka, ka «(1)personai ir tiesības uz tiesas aizsardzību pret tās dzīvības, veselības, personiskās brīvības, goda, cieņas un mantas apdraudējumiem; (2) katrai personai ir garantētas tiesības, lai uz pilnīgas līdztiesības pamata, atklāti izskatot lietu neatkarīgā un objektīvā tiesā, tiktu noteiktas šīs personas tiesības un pienākumi vai pret to vērstās apsūdzības pamatotība, ievērojot visas taisnīguma prasības».
Dotajā kriminālprocesā tiesnese esot skaidri un nepārprotami parādījusi, ka tiesa drīkst atbalstīt mazgadīga cietušā Kriminālprocesa likumā noteikto tiesību aizskārumu pirmstiesas izmeklēšanas laikā, kā arī ignorēt Bērnu tiesību deklarāciju un Bērnu tiesību aizsardzības likumu, kura 6.pants nosaka, ka «tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, bērna tiesības un intereses ir prioritāras. Visām darbībām attiecībā uz bērnu neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts vai pašvaldību institūcijas, sabiedriskās organizācijas vai citas fiziskās un juridiskās personas, kā ari tiesas un citas tiesībaizsardzības iestādes, prioritāri ir jānodrošina bērna tiesības un intereses».
Cietušās pārstāve norāda, ka vēlas saprast, kas tiesneses izpratnē ir taisnīga un objektīva tiesa un kurš Kriminālprocesa likuma pants aizliedz cietušā, kurš pat nav nopratināts pirmstiesas izmeklēšanas laikā, pārstāvim apelācijas sūdzībā lūgt atcelt pirmās instances tiesas spriedumu un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesā, un ka šādu lūgumu būtu iespējams izteikt tiesu debatēs.
Faktiski ar lēmumu esot pateikts, ka cietušajam vispār nav tiesību pārsūdzēt tiesas spriedumu lietā, kurā pretēji cietušā pārstāvja viedoklim nav veikta pierādījumu pārbaude, kaut gan cietušā tiesību pārkāpumi pirmstiesas izmeklēšanas laika, kā arī pēc tās pabeigšanas redzami ar «neapbruņotu aci».
Ar šādu prokuratūras un tiesas attieksmi dotajā kriminālprocesā tiekot parādīts, ka mazgadīgs bērns, kurš cietis noziedzīga nodarījuma rezultātā, šajā valstī ir beztiesisks un traucējošs.
Iepazīstoties ar apelācijas sūdzību, tiesnese Ždanova konstatēja, ka tā atbilst Kriminālprocesa likuma prasībām. Lūdzot atcelt pirmās instances tiesas spriedumu, norādot uz pieļautajiem procesuālajiem pārkāpumiem, kā arī nepiekrītot noteiktajam sodam, cietušās pārstāve ir ievērojusi Kriminālprocesa likuma prasības.
Tiesnese pievienojas apelācijas protestā paustajam viedoklim, ka Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas 2014.gada 5.novembra
lēmums kā nepamatots atceļams, bet cietušās likumiskās pārstāves iesniegtā apelācijas sūdzība pieņemama izskatīšanai.
Saskaņā ar Kriminālprocesa likumu lietu var iztiesāt rakstveida procesā.
Pamatojoties uz augstākminēto, tiesnese nolēma atcelt Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas 2014.gada 5.novembra lēmumu un pieņemt izskatīšanai cietušās pārstāves iesniegto apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas 2014.gada 21. oktobra spriedumu.