Radaru ziņa, Ziemsvētku pasaciņas un pilsoņu vērojumi

Divu pārliecību sadursme

Vienpadsmit dienās policija jau novērojusi pozitīvas tendences, proti, samazinās vidējais braukšanas ātrums un satiksmes sastrēgumu ir mazāk, jo izlīdzinās satiksmes plūsma.

"Rezultāti varētu būt pozitīvi ilgtermiņā, bet pašlaik gan mēs jau vērojam tādu tendenci, ka vidējais ātrums krītas, piemēram, uz Salu tilta Rīgā. Skatījāmies uz Salu tilta – vidējais ātrums samazinās, izlīdzinās satiksmes plūsma un korķis pazūd. Parasti braucot autovadītāji ātri aizbrauc līdz Vienības gatves krustojumam – tur autotransports sasprūst un veidojas sastrēgums. Taču tagad satiksme izlīdzinās, tā paliek nedaudz lēnāka, un tikmēr krustojums paspēj izlaist cauri daudzas mašīnas. Līdz ar to ir mazāks sastrēgums," klāstīja Edmunds Zivtiņš.

Fantāzija Nr.1

Pateicoties fotoradaram, uzzinājis, ka ārkārtīgi bīstamajā Lielirbes ielā (divas joslas katrā virzienā, četras vietā, kur atdalās lielveikala „Spice” sānceļš, pārredzamas un piedevām regulētas gājēju pārejas) darās gluži trakas lietas, priekšnieks dod rīkojumu steidzami novākt ienesīgo, bet no drošības viedokļa bezjēdzīgo mobilo posteni pie Zemitānu tilta (tur regulāri tiek apsargāta tukša sabiedriskā transporta josla, tā radot simtiem metru garu sastrēgumu otrajā rindā) un pārcelt to uz Lielirbes ielu. Liek novietot trafarēto auto redzamā vietā, ieslēgt zilās bākugunis, oficieriem protokolu rakstīšanas vietā pastaigāt, zižļus vicinot, pa ceļmalu. Un problēma atrisināta. Visi nu brauc rātni kā jēriņi.

Fantāzija Nr.2.

Policijas virsnieka atklāsme – skatījāmies, pētījām, domājām tajā Lielirbes ielā, sapratām – godīgi sakot, nav jau nekādas jēgas te vilkties ar 45 km/h. Jāsaņemas beidzot un jāiet uz Rīgas domes Satiksmes departamentu, jāpierunā tie konservatori un birokrāti, lai uzstāda zīmi „70”. Varēs tad to dārgo radaru no šejienes aizvākt uz kādu patiešām bīstamu vietu.

Fantāzija Nr.3.

Saulei rietot atgriezies uz Salu tilta, dižais boss vēlreiz apdomāja LETA korespondentam pausto optimistisko viedokli un nolēma - drošs paliek drošs – tomēr ieskatīties kādā transporta plūsmas pētnieku grāmatā. Un apskaidrots mazliet nokaunējās. Izrādās, ka elementāra loģika tomēr saka ko citu. Ielas vai ceļa caurlaidība pieaug, plūsmas ātrumam palielinoties, nevis to visiem spēkiem slāpējot. Un sastrēguma veidošanās krustojumā ir atkarīga tikai un vienīgi no paša krustojuma caurlaides spējas. Turklāt arī tā samazinās, ja, zaļajai gaismai iedegoties, kustēties sāk nevis normāls dzīvespriecīgs braucēju pulciņš, bet gan sabaidīti spidometros vien lūroši čammas...

Realitāte 2011

Tādas fantāzijas varētu sacerēt simtiem. Varētu, piemēram, iedomāties, ka mūsu satiksmes Galvenās pārvaldes Galvenā biroja Galvenā priekšniece ir jau pirmdienā ir padzinusi no darba to triju ekipāžu sešus kārtības sargus, kuri nedēļas nogalē uz Jūrmalas šosejas bija nolēmuši sarīkot likumības dzīres pie sen pabeigtu remontdarbu „50” zīmes (to aculiecinieks ir „Stūres kluba” biedrs Arnis B.). Varētu...

Nolaižamies uz grēcīgās zemītes. Un secinām – pirmās 10 fotoradaru eksperimenta dienas ir plaisu starp policiju un tautu padarījušas kritiski dziļu. Tā turpinot draud izaugt bezdibenis, kurā nebūs ne miņas no skaistās "To Protect and Serve" (aizsargāt un kalpot) devīzes. Vai tiešām neviens no mundieros tērptajiem nelasa komentārus, ar kuriem pārpilni interneta portāli?

Par fotoradaru izvietojumu

Uklenders

Papētīju savu maršrutu no Akmens tilta līdz Ogrei. Vismaz pusei punktu nav nekāda sakara ar vietām, kur es jebkad esmu redzējis avārijas. Izskatās, ka testu laikā viņi ir izvēlējušies vietas, kur ir pilnīgi brīva satiksmes plūsma (attiecīgi lielāks vidējais ātrums) un vietas, kur ātrums tiek samazināts no 90 līdz 70 km/h, bet tāpat ir 2 vai 3 joslas katrā virzienā. Kronis ir Dārziņu mežs - divas joslas katrā virzienā, pa vidu barjera un neviena sānu ceļa - kam tur fotoradars?

Braucējs

Maršrutā "mājas-darbs" (Baldone-Rīga) iezīmēti astoņi radari. Vienā vietā no tām 9 gadu laikā esmu redzējis avāriju. Pļavniekkalnā un Rāmavā (dzīvojamā zona, 20 km/h) divi radari + 1 radars uz grantenes ar 50 km/h. Kurš nesen pa TV stāstīja, ka galvenais būšot prevencija? Vietās, kur reāli ir avārijas draudi (krustojums pie Čagām, pagriezieni uz Alejām, Vimbām) radari nav paredzēti.

Skābais

Šodien pat Jūrmalā viens fotoradars bija nolikts saskaņā ar karti, bet pēcāk, laikam jūtot, ka "necopē", tika pārnests uz citu vietu, kura nav kartē atzīmēta un kur pēc teorijas pārkāpēju varētu būt vairāk. Nu tāds foršs taisnais gabaliņš, uz kura paskriet...

Par noskaņu, kāda rezultātā veidojas

Latvjānis

Fotoradaru pašreizējā lietošanas "kultūra" Latvijā nepārprotami norāda uz to, ka ir doma beidzot iekasēt naudiņu arī no tādiem autovadītājiem, kurus parasti nekad nav iespējams sodīt. Braucu ikdienā gandrīz 40 gadus, man nav neviena fiksēta satiksmes noteikumu pārkāpuma vai avārijas, kaut arī ikdienā uz ceļiem (ar atļauto ātrumu 90 km/h) pārvietojos ar ātrumu no 20 līdz 130 km/h atkarībā no ceļu stāvokļa un laika apstākļiem. Nekad neesmu daudz skatījies spidometrā, bet tagad esmu spiests to regulāri darīt, līdz ar to ik pa brīdim zaudējot kontroli pār situāciju uz ceļa.

Semjons

Braukšana ir kļuvusi dīvaina un bīstama, pēkšņi visi nesamērīgi samazina ātrumu, cenšas pārkārtoties uz labo pusi. Vispār - kaut kas murgains no drošības viedokļa.

Eki-smeki

Katru dienu braucu pa Salu tiltu Jūrmalas virzienā. Tas, ka sastrēgumu mazāk, ir pilnīgs blefs! Cikos viņi tur veic tos novērojumus?
Es tieši pretēji ievēroju, ka pēdējās nedēļās uz darbu braucu 10 min. ilgāk, jo sastrēdzis ir VISS!!! Visi velkas, par dinamisku braukšanu aizmirsuši, nevar pat sakarīgi uzsākt pie luksofora braukt! Rodas iespaids, ka radari apēduši zirgspēkus un dažam labam arī spriestspēju!

Vobla

Šodien pamēģināju pabraukt pa maskaveni, ievērojot visus satiksmes noteikumus. Man patika. Sajūtas ekstrēmas. Braucot pa trīsjoslu, labi pārredzamu ielu ar ātrumu līdz 50 km/h, ar šausmām skatījos, kā no aizmugures mani stumj fūre, bet no kreisās apdzen satiksmes autobuss. Par vieglajiem nemaz nav ko runāt. Es nokaitināju vismaz 100 autovadītājus ar savu „pareizo” braukšanu, jo neviens cits tik lēni nebrauca. Tajos 5-6 km vismaz trīs reizes biju tuvu avārijas situācijai. Ļoti atvainojos tiem šoferiem, kuriem mana rīcība „uzsita asini”, bet es tikai gribēju pamēģināt, ko tā vara grib izspiest no mums - šoferiem. Tagad esmu sapratis, ka nekāda sodanauda mani nepiespiedīs braukt šādi. Es esmu pret pārgalvīgu un agresīvu braukšanu, bet tik „likumīgi” braukt ir vēl slimāk.

Slimāk... Draņķīga diagnoze. Bet svētdienas vakarā, atkārtojis „Voblas” eksperimentu gluži nereāli klusajā Kurzemes prospektā (arī tas iezīmēts fotoradaru kartē), gandrīz aizmiegu pie stūres un īsti vesels vairs tiešām nejūtos. Un vainīga ir Latvijas Ceļu policija, kura, spriežot pēc pēdējā laika darbībām, nepārprotami ir pārliecināta, ka visi mēs esam stulbi pašnāvnieki, kurus glābt var vienīgi vēl vairāk ierobežojošu zīmju, līniju (tās pieminēt liek trekna baltā strīpa tukšā Daugavgrīvas šosejā pie stāvoša autobusa pieturas, kuru pārbraukt pirmo reizi dzīvē atturos), radaru un sodu. Kuru „audzināšanai” piemērota ir baidīšana, blefošana, derīgi arī prasti meli. Kuru komentārus un viedokļus var ignorēt.

Bet es, naivais, domāju, ka esmu saprātīga un cienījama būtne. Tāpat kā lielākā daļa no pretim un manā virzienā braucošajiem. Un divu šādu pārliecību sadursme ir bīstama ne tikai satiksmei.