Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tukšums. Cik vien tālu skaties, nemana nevienu dzīvu dvēseli, dzirdama vienīgi veca šķūņa durvju čīkstoņa, aizauguši lauki. Vai arī — nebeidzama rosība, dunoņa, cilvēku čalas, tikko iemūrēts pirmais akmens jaunas bibliotēkas pamatos. Šie ir tikai divi scenāriji, kā varētu attīstīties Latvijas attālākie nostūri. Kurš izrādīsies reālāks, rādīs laiks. Intervija ar reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministru Aigaru Štokenbergu.
Vai savas neilgās darbības laikā esat veicis kādas izmaiņas ministrijas darbā? Vai plānotas izmaiņas ministrijas vadībā?
Ir ābeces patiesības, kā jāstrādā ar cilvēkiem. Katram darbiniekam jājūtas atbildīgam par to, ko viņš dara, nevis jāuztraucas par to, vai pret viņu netiks ierosināta kārtējā disciplinārlieta. Pēc šiem motīviem arī vados. Par vadību runājot — jā, varētu būt nelielas izmaiņas. Ministrijas valsts sekretāre ir Ilze Kukute. Viņas sapnis ir darboties starptautiskajās attiecībās. Ministrijā šo sapni nav iespējams īstenot, tāpēc es Ilzei jautāju, kāpēc sevi ierobežot. Parunāju ar Arti Pabriku (ārlietu ministru. — Red.)... Izskatās, ka decembrī Ilze varētu iet uz Ārlietu ministriju, kur ieņemtu augstu administratīvo amatu. Visticamāk, ka pašreizējā Zemkopības ministrijas valsts sekretāre Laimdota Straujuma varētu nākt Kukutes vietā.
Vai piekrītat slavenajai frāzei, ka valsti jāvada kā uzņēmumu?
Noteikti nē! Valstij ir arī daudz citu funkciju, kas nav raksturīgas uzņēmumam. Jājautā gan, ko mēs saprotam ar modernu uzņēmumu. Vai to, kas nodarbojas ar zinātni, izglītību, savu darbinieku sociālo aizsardzību?
Jums kā ministram ir tiesības atcelt no amata pašvaldības vadītāju. Vai ir kāds pašvaldības vadītājs, kuram draud atlaišana?
Ir divi pašvaldību vadītāji, kuriem esmu licis saprast, ka mani neapmierina viņu darbs. Es nemīlu taisīt sensācijas. Līdz ar to es rīkotos vienkārši — izrunātos ar attiecīgo cilvēku un norādītu, ka viņa darbībās ir saskatāmi likuma pārkāpumi. Es viņiem iesaku divas iespējas — sakārtot visu vai arī klusi pamest savu amatu.
Un kā rīkosieties, ja, piemēram, Ventspils mēram Lembergam būs notiesājošs spriedums?
4. decembrī sākās tiesa, kur saistībā ar Ojāra Grinberga lietu Lembergs ir apsūdzētais. Ja runa jau ir par kriminālprocesu, tad procesa virzītājam ir iespēja piemērot drošības līdzekli — atstādināšanu no amata. Šādu lēmumu viņš var pieņemt jebkurā procesa stadijā, arī tiesā. Ja tāds tiktu pieņemts, es to bez ierunām izpildītu. Jāsaka gan, ka Grinberga lietā nav nekādas saistības ar neizdarībām reģionālos jautājumos, par kurām, kā jau teicu, dažiem pašvaldības vadītājiem esmu aizrādījis. Gadījumos par nelikumīgiem teritoriālajiem plānojumiem vai aizdomām par kādu biznesa interešu lobēšanu, neefektīvu budžeta izmantošanu mana reakcijā būs momentāna. Esmu jau apturējis Garkalnes, Mārupes un vēl citu pagastu detālplānojumus. Ministrija turpina vērtēt citus pagastus.
Politiķi, tostarp Tautas partijas pārstāvji, ik pa laikam kritiski izsakās par Rīgas mēra darbu.
Tā ir rīdzinieku pašu izvēle, ko viņi ir ievēlējuši. Neslēpšu, ka pašvaldību vēlēšanās nebalsoju par Aksenoka (Rīgas mēra — Red.) partiju. Tas, kā dome strādās turpmāk, ir atkarīgs no spēku līdzsvara. Tas būtu pārāk traki, ja sāktu vērtēt atsevišķu pašvaldību vadītāju kompetenci. Tas būtu neētiski.
Reģionālā attīstība un plānošana nenozīmē tikai reformu, bet gan stratēģiju un attīstības prognozēšanu. Jau sen ir nepieciešams noteikt vienu konkrētu struktūru, kas koordinētu šo plānošanu. Vai nedomājat, ka svarīgi būtu pārņemt šo virsvadību?
Tieši tā. Uzskatu, ka reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai būtu jāuzņemas misija koordinēt visu nozaru ministriju plānus un programmas, lai nodrošinātu tautsaimniecības attīstību vienmērīgi visos reģionos, ne tikai Rīgā. Ir svarīgi panākt kaut vai vienkāršu kritēriju izpildi — vai tas būtu iekšzemes kopprodukta pieaugums uz vienu iedzīvotāju, kā arī sociālo pamatfunkciju, infrastruktūras un citu vajadzību nodrošināšanu katrā Latvijas apdzīvotā vietā. Tas, protams, būs atkarīgs no ministriju spējas vienoties. Lai ko darītu katras atsevišķās nozares ministrs, ir jāpatur prātā, ka rezultātus noteiks vēlētāji ne tikai Rīgā, bet arī katrā pagastā. Šo atbalstu nevis sniegt ar vienreizējiem finansējuma piešķīrumiem, jumtu remontiem vai citām vajadzībām, bet gan īstenot metodisku darbu visu četru gadu garumā, parādot skaidru vīziju, ko katrā konkrētajā teritorijā valdība vēlas panākt. Un tad pēc četriem gadiem varētu secināt — vai šie mērķi ir īstenoti vai ne. Jau tagad notiek attīstības plānošanas darbs — Valsts kanceleja ir sagatavojusi Attīstības plānošanas likumprojektu. Bet problēma ir tā, ka šajā dokumentā vairāk tiek runāts par dažādu plānu un koncepciju saskaņošanu birokrātiskā līmenī, nevis ekonomiskā ziņā.
Kāda ir citu nozaru ministru attieksme pret šādu iespēju?
Esmu runājis ar vairākiem ministriem. Viņi atbalsta ideju, ka būtu svarīgi šīs darbības koordinēt. Mēs negrasāmies kādam kaut ko atņemt, nevēlamies pārņemt, bet uzņemties ministriju plānu saskaņošanas funkcijas, lai radītu stabilu un vienmērīgu attīstības procesu. Ideālā variantā tai būtu jābūt vienotai tautsaimniecības attīstības stratēģijai, kurā katras nozares stratēģija ir dabiska sastāvdaļa. Ir vēl viens aspekts — nepietiekams zinātniskais potenciāls plānošanas procesā. Viens no pirmajiem maniem darbiem būs zinātniskās pētniecības jaudu izveidošana. Tie nebūs jauni institūti vai centri. Mēs koordinēsim zinātnieku darbu tieši tautsaimniecības attīstības, ekonomiskās analīzes jomā. Tas būtiski atvieglos stratēģiju saskaņošanu starp ministrijām.
Jūsu iniciatīva ir apsveicama, bet šī nav pirmā valdība, kas vārdos akcentē Latvijas zinātnieku prātu izmantošanas nepieciešamību. Kas tad līdz šim traucējis?
Ja runājam par attīstības un plānošanas jautājumiem, tad traucējuši ir politiskie ķīviņi attiecībā uz privatizāciju, dažādu citu prioritāšu risināšanu. Būsim objektīvi — iestāšanās process Eiropas Savienībā prasīja milzīgus resursus, īpaši pēdējos divos gados pirms iestāšanās. Tagad daudzi ministriju ierēdņi var vairāk laika veltīt Latvijas iekšējo ikdienas jautājumu risināšanai. Līdz ar to varam runāt, ka Latvija turpmāk attīstīsies plānveidīgi, nevis risinot ikdienas problēmas.
Kāda jēga bija izstrādāt visus tos daudzos plānus līdz šim? Tas bija savdabīgs teātris vēlētājiem?
Plāni vienmēr ir palīdzējuši, piemēram, veidojot budžetu, veselības aizsardzības jomā. Problēma bija tā, ka ikdienas darbi bieži vien kavēja to, lai speciālisti pievērstos plānos iekļauto darbu veikšanai. Daudzas problēmas ir atrisinātas, un valstij ir pienācis laiks un iespēja pievērsties ilgtermiņa stratēģijai, plānošanai un visu programmu ieviešanai.
Valstī ir ļoti daudz dažādu īpaši atbalstāmo reģionu. Pēc kādiem kritērijiem attiecīgais reģions var iegūt šādu statusu?
Latvijā ir 527 pašvaldības. Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā ir 36 tā sauktie donori, kuri līdzekļus šajā fondā ieskaita, bet visi pārējie — saņem. Tagad pat nav vērts īpaši iedziļināties, kuras pašvaldības būtu vai nebūtu īpaši atbalstāmas. Katru gadu donoru skaits ir samazinājies, bet pieaudzis to pašvaldību skaits, kas saņem subsīdijas. Protams, var argumentēt, ka katru reizi, kad valsts ir deleģējusi kādas papildu funkcijas pašvaldībām, ne vienmēr bijis adekvāts finansējums. Pašvaldību ieņēmumu avoti ir nepietiekami, lai spētu izpildīt visas funkcijas, kas tām uzticētas, līdz ar to nepieciešamas papildu dotācijas. Otrs rādītājs, kas ir ļoti nepatīkams, ir tā sauktais attīstības indekss. Skarbā realitāte rāda, ka no 1999. līdz 2004. gadam attīstība ir bijusi tikai tajos reģionos, kur iedzīvotāju skaits ir virs četriem tūkstošiem. Pārējās pašvaldībās attīstības indeksa rādītāji ir traģiski. Vajadzīgi risinājumi, taču tie nevar balstīties uz mūžīgām dotācijām, jo skaidri redzams, ka papildu finansējums visus šos gadus nav devis gaidīto rezultātu. Viens gan ir skaidrs — katram iedzīvotājam ārpus Rīgas ir jānodrošina pamatpakalpojumu pieejamība. Vienlaikus jāstrādā, lai resursus izmantotu maksimāli efektīvi.
Ekonomisti par vienu no svarīgākajiem šīs valdības uzdevumiem atzinuši reģionālās reformas pabeigšanu. Daudzas pašvaldības dažādu iemeslu dēļ negrib īstenot reformu, bet līdzšinējās valdības nav uzdrošinājušās pieņemt radikālu lēmumu. Vai esat gatavs virzīt reformu uz priekšu?
Gribu uzsvērt — nav svarīgs pašvaldību skaits. Nozīmīgi ir tas, vai cilvēks jebkurā apdzīvotā vietā Latvijā spēj saņemt ikdienā vajadzīgos pamatpakalpojumus. Svarīgākais ir dot šādas garantijas lauku iedzīvotājiem. Tālāk sākas visa tā lirika par dažādu pagastu vadītāju personiskajām interesēm. Es nevēlos nevienu tieši kritizēt publiski, bet ar ekonomiskiem argumentiem pārliecināt, kā ietaupīt resursus, darboties efektīvāk.
Bet, ja jūsu ekonomiskos argumentus daži nesadzirdēs, vai esat gatavs uzstāt?
Protams, var lauzt ar spēku. Likums, starp citu, tādu iespēju dod 2009. gadā. Bet otra iespēja ir ļaut pārliecināties pašiem. Jāsaprot, ka brīdī, kad cilvēki konstatēs, ka pašvaldība nerūpējas par viņiem, viņi vienkārši pametīs šo vietu. Bet pašvaldība bez iedzīvotājiem pastāvēt nevar.
Vai ir vērts ar to riskēt valstiskā līmenī?
Tā ir izšķiršanās. Es nevaru lemt attiecīgo pagastu iedzīvotāju līmenī.
Patlaban reforma tiek īstenota ļoti interesantā veidā — bijušo pagastu vietā tiek izveidota institūcija ar nosaukumu — novads, tādējādi formāli reforma ir notikusi. Tā ir sava veida pašsaglabāšanās taktika.
Tas tā ir. Bet rezultātu jau rādīs paši iedzīvotāji. Viņi nobalsos ar kājām. Ja viņus neapmierinās, viņi būs vai nu Rīgā, vai Īrijā.
Bet vai jums kā ministram tas nav svarīgi, ka iedzīvotāji pametīs kādu teritoriju un pašvaldības vietā nekā vairs nebūs?
Es tā uzmanīgi iezīmēju šo problēmu. Es jau nesēdēšu uz vietas, pacietīgi līdz pat 2009. gadam jebkurā man publiski pieejamā veidā stāstīšu par to, kas ir noticis konkrētajā pašvaldībā, kura nevēlas neko darīt, lai uzlabotu efektivitāti. 2009. gadā pašvaldību vēlēšanām jānotiek jau pēc valdības apstiprinātās novadu kartes. Vēl ir divi gadi, kuru laikā es gribu pārliecināt cilvēkus, ka ir iespējams strādāt efektīvāk un nodrošināt labākus dzīves apstākļus.
Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra amatā jau pirmajās dienās ieguvāt daudz nelabvēļu, rosinot veidot nevis 167 novadu modeli, par ko runāts līdz šim, bet gan 50 novadu modeli.
Es nekad neesmu uzsvēris, ka nepieciešami tieši 50 novadi. Varbūt nedaudz vairāk, varbūt mazāk. Manuprāt, pašvaldība ir dzīvotspējīga, ja tajā ir vismaz 40 tūkstoši iedzīvotāju. Es tikai gribu pārliecināt pašvaldības, ka ir iespējams strādāt efektīvāk.
Ir izteiktas bažas par to, ka pēc novadu izveidošanas lielākā daļa finansējuma tiks novadu centriem, bet nomales atkal izjutīs trūkumu.
Tas ir plānošanas jautājums. Neredzu problēmu, kāpēc lielā novadā, kurā noteikti būs daudz profesionālāki plānotāji, nekā varētu piesaistīt viens atsevišķs pagasts, nedomātu tādās pašās kategorijās, kā tagad domājam mēs valdībā — ir jāattīsta visa Latvijas teritorija. Diez vai cilvēki balsos par tādiem pašvaldību deputātiem, kuri būs izvēlējušies iztukšot šo novadu nomales.
Ir arī bažas, ka lielākā pašvaldībā vara vēl vairāk attālināsies no vienkāršā cilvēka.
Tas ir arguments. Protams, mazajos pagastos vadības un iedzīvotāju attiecības ir daudz tuvākas. Domāju, ka mazo pašvaldību deputāti zināmā mērā pilda arī sava veida sociālās funkcijas. Tā ir vieta, kur vienmēr var aiziet izkratīt sirdi, saņemt nepieciešamo atbalstu. Ja šīs funkcijas nepārņems attiecīgie sociālie dienesti, kā tas ir visā pasaulē, protams, ka radīsies grūtības.
Kā neveiksmīgs ir minēts Lietuvas piemērs, kur pagasti ir izveidoti bijušo rajonu robežās.
Tas ir izcils piemērs, kā veidot diskusiju, izvirzot argumentu, kuru oponents nekad nav teicis. Es nekad neesmu sacījis, ka veidošu novadus esošo rajonu robežās vai likvidēšu pagastus. Bet Jaunsleiņa kunga teiktais ir būvēts uz viņa izdomātu pieņēmumu pamata. Es arī varētu tādā veidā turpināt diskusiju. Bet man ir mācīta cita diskusiju kultūra, kurā puses uzklausa reālus, nevis izdomātus argumentus. Es skaidri zinu, kādi bija Lietuvas pieredzes trūkumi — nepietiekams dialogs un diezgan negaidīts valdības lēmums, kam nebija plaša sabiedrības atbalsta. Tas arī radīja nopietnu pretestību šādam lēmumam. Protams, Lietuvas gadījumā nav novērsts risks, par ko es visu laiku runāju, — nav nodrošināta pakalpojumu pieejamība vismaz tajā pašā līmenī, kā bija līdz šim.
Cik līdzekļu jau ir iztērēts reformai līdz šim?
Būsim reālistiski, reformas nekad nevar pabeigt. Iespējams realizēt noteiktus reformu posmus. Pašvaldību savienība skaidri apzinās, ka, īstenojot arī līdz šim piedāvāto 167 novadu modeli, pēc trim četriem gadiem būtu nepieciešama vēl viena reforma, lai izveidotu optimālu modeli. Būs jāizvirza augstāki mērķi. Man reforma nav pašmērķis. Es gribu panākt, lai cilvēks jebkurā Latvijas vietā būtu pilntiesīgs, lai viņam būtu prieks dzīvot konkrētajā vietā, lai viņam būtu darbs, kultūras pasākumi, ko apmeklēt. Reformas mērķis ir panākt, lai pašvaldības strādātu efektīvāk. Piemēram, ja pašvaldības budžets ir simts tūkstoši, jūs nevarat atļauties nekādu elastību; ja budžets ir divi miljoni, jūs jau varat sākt stratēģiski domāt, kādos virzienos strādāt. Tas pats attiecas uz uzņēmējdarbību pašvaldībās — viena neliela pagasta teritorijā uzņēmuma darbības izbeigšana var radīt daudz lielāku sociālo spriedzi nekā tad, ja bankrotētu liela novada uzņēmums.