Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Aleksandra Ļitviņenko pirmsnāves vēstījumu var nosaukt par pravietisku: “Jums var izdoties mani apklusināt. Bet protesta saucieni no visas pasaules atbalsosies jūsu ausīs, Putina kungs, visu jūsu atlikušo mūžu. Lai Dievs jums piedod visu, ko jūs esat darījis.”
Šie vārdi piepildās — jo tālāk, jo vairāk. Bijušā Krievijas slepenā aģenta un Kremļa politikas kritiķa nogalināšana ir tikai viena epizode Kremļa pasūtītajās sērijveida politiskajās slepkavībās. Taču šoreiz šķiet, ka vadzis ir lūzis. Izmeklēšana ir pietuvojusies Kremlim, bet atbalsis pasaulē aug augumā.
“Tagad neviens nav pasargāts. Mēs visi staigājam zem krītoša bendes cirvja,” Times slejās izsakās Staņislavs Dmitrijevskis. Cits pēc cita ar līdzīgiem paziņojumiem klajā nāk krievu inteliģences pārstāvji, cilvēku tiesību aizstāvji un aktīvisti. Krievijas Žurnālistu savienības sekretārs Oļegs Panfilovs Times raksturo šo situāciju kā ekstrēmu: aptuveni 150 žurnālistu katru gadu piedzīvo uzbrukumus, piekaušanas, draudus. Annas Poļitkovskas un 13 citu jau noslepkavoto žurnālistu pēdās, iespējams, drīz sekos nākamie (Maskavas medijos esot vismaz piecas reālas nāvinieku kandidatūras).
Krievijas opozīcijas politiķis Vladimirs Rižkovs mēģina saukt uz Rietumiem: “Vienīgi spiediens no ārpuses var kaut ko mainīt šajā režīmā. Taču Rietumi drīzāk iedrošina Putinu!” Tā ir tiesa — vadošie Eiropas Savienības politiķi, izņemot varbūt Toniju Blēru, kurš pirms došanās uz Rīgas samitu izteica dziļas rūpes par Krievijas rīcību saistībā ar Ļitviņenko, ir kā mēli norijuši. Toties žurnālistu pasaule ir sarosījusies ne pa jokam. Pat Šrēderam un Krievijai labvēlīgo līniju aizvien vēl velkošais vācu Der Spiegel publicē graujošo materiālu un sauc lietas savā vārdā: politiskās slepkavības ir kļuvušas par Kremļa varas saglabāšanas ieroci, Putins ved Krieviju atpakaļ jaunos Brežņeva laikos... Rietumiem draudzīgais Ukrainas prezidents Viktors Juščenko arī nebija nekāds izņēmums: visiem, kas iedrošinās mest izaicinājumu Kremlim, ir jāzina — Krievijas FSB (KGB mutants) skapjos radioaktīvā polonija 210 krājumi tiek regulāri atjaunoti. Ir arī varianti — polonijs jau nav nekāda dogma. Putina režīma kritiķa Jegora Gaidara veselības krīzē analīzes radiācijas iedarbību neuzrādīja. Arī žurnālists un cilvēktiesību aizstāvis Jurijs Ščekočihins 2003. gadā pēkšņi nomira no “alerģiskām reakcijām”.
Ļitviņenko esot apmeklējis kādu svētbrīdi nogalinātās Poļitkovskas piemiņai Vestminsteras katedrālē. Pēc dievkalpojuma viņš ir teicis savam draugam: “Pilnīgi viennozīmīgi, ka viņi ir sastādījuši nāvinieku listi. Valsts ir pārvērtusies par sērijveida slepkavu.” (Der Spiegel) Ļitviņenko zināja, ko runāja. Žurnālisti pieder pie tās dzimtļaužu kategorijas, kuru likvidēšanai ir nepieciešama paša cara Putina rezolūcija.
Kas īsti bija šis Ļitviņenko, un kāpēc Kremļa politikas kritika kļuva par viņa apsēstību? Jau 1988. gadā 26 gadu vecumā viņš kalpoja KGB pretizlūkošanas nodaļā. Viņš esot bijis ar dažādām ideju pārņemts tips, un kolēģi čekisti viņu dēvējuši par skovzņak, caurvēju. Patiesības cīnītāja slava šim cilvēkam esot gājusi līdzi visā aģenta karjerā. Kad KGB pārbūvējās par FSB (Federālo drošības dienestu), Ļitviņenko kļuva par 7. nodaļas līdzstrādnieku. Tās uzdevums bija organizētās noziedzības apkarošana, bet specializācija — neērtu uzņēmēju likvidācija. 1998. gadā Ļitviņenko izmeta no FSB kāda sensacionāla paziņojuma dēļ: pēkšņi preses konferencē viņš žurnālistiem pavēstīja, ka FSB viņam esot devis uzdevumu novākt oligarhu Berezovski. Tolaik Berezovskis bija varas virsotnē un kontrolēja politiku valstī. Bet ar Ļitviņenko viņš uzturēja sakarus jau kopš senākiem laikiem, kad neizdevās pret viņu vērstais atentāts 1994. gadā.
Iespējams, ka Putins, bijušais KBG pulkvedis, jau pēc Ļitviņenko izrunāšanās ar savu veco kolēģu palīdzību sagatavoja izrēķināšanās plānu nākamajam pretiniekam. Ļitviņenko tika apcietināts, pēc tam atlaists brīvībā. 2000. gadā viņš emigrēja uz Londonu. Divus gadus vēlāk iznāca viņa grāmata FSB uzspridzina Krieviju. Tajā daudzstāvu dzīvojamo ēku uzspridzināšanu tiek apsūdzēts Putins un FSB. Ļitviņenko turpināja bombardēt Kremli ar saviem sensacionālajiem paziņojumiem: Nord-Ost teātrī iebrukušo čečenu vidū esot bijuši FSB aģenti (Der Spiegel). Tā viņš izpelnījās to, ko kādreiz pats organizēja citiem. Atklātībai tika nodota arī skandalozā aģenta pēdējā griba: neilgi pirms nāves viņš esot pieņēmis islāmu un vēlējās tikt apglabāts kā musulmanis (FAZ).
Ļitviņenko slepkavības izmeklēšanā Skotlendjards sagādās aizvien jaunus atklājumus, un sazvērestību teoriju pīšana nemitēsies. Galu galā Putina impērijai 2008. gadā ir jādzemdē savs troņmantnieks. Jo vairāk žurnālisti Krievijā tiks apdraudēti, jo cītīgāk viņi kopā ar saviem kolēģiem brīvajā pasaulē dzīs pēdas Putinam, atsegdami, kāds ir viņa iedibinātais režīms un cik cietsirdīga ir izrēķināšanās ar opozīciju. Apdraudētie var būt gan Berezovska un Hodorkovska, gan vienkāršu brīvdomātāju aprindās. Putins ar savu KGB pulkveža rūdījumu var izlikties nesatracināms, taču vienu viņš vairs nespēs pagriezt atpakaļ — Putina demokrāta tēls Rietumos ir vējā. Lūzums ir noticis. Varbūt starptautisko sabiedrības diplomātiskais tonis pret Krieviju saglabāsies puslīdz korekts — ļoti pragmatisku iemelsu dēļ, tomēr ikviens Rietumu līderis zinās, ar ko viņam ir darīšana Putina personā, proti, ar brutālu un cietsirdīgu autokrātu.