Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tikai mēnesis un viena nedēļa dota, lai laucinieki abonētu preses izdevumus nākamajam gadam. 7.decembris ir pēdējais termiņš, kad viensētās un nomaļās apdzīvotās vietās mītošie avīzes un žurnālus nākamajam gadam varēs pasūtīt savam pastniekam. Tas ir pēdējais termiņš nākamā gada abonēšanai arī lielākajā daļā lauku pasta nodaļu, proti tajās, kas nestrādā mūsdienu tehnoloģijām atbilstošajā tiešsaistes režīmā.
Bet daudz garāks laiks 2009.gada abonēšanas kampaņai nav dots arī tiem, kam pieejamas modernizētās pasta nodaļas, tajās abonēšanu pieņems līdz 15.decembrim. Un pat internetā laikrakstu un žurnālu pasūtināšanas laiks netiek dots ilgāks. Tas tāpēc, skaidro valsts akciju sabiedrība Latvijas Pasts, lai varētu apstrādāt abonēšanas datus un janvārī bez sarežģījumiem piegādāt presi. Un šī situācija izveidojusies laikā, kad vēstuli caur internetu uz pasaules otru malu var aizsūtīt dažās sekundēs, kad ar pasaules tīmekļa starpniecību brīvi iepērkamies Amerikas un Austrālijas interneta veikalos, jau pēc nedēļas saņemot pasūtījumu!
Tā vien gribas rēķināt, cik tad Latvijā to personu, kas abonē presi, un cik adrešu, kuras nāksies precizēt? Turklāt mūsu mazajā valstiņā, par spīti tam, ka paštīksmināmies par haosu, kas it kā valda ikvienā sfērā, tomēr saglabājies zināms sistemātiskums adrešu uzskaitē. To nosaka ja ne nācijai raksturīgā kārtības vēlme, tad vismaz no padomju laikiem mantotā personu uzskaites sistēma. Tad kas īsti slēpjas aiz Latvijas Pasta dīvainās preses abonēšanas kampaņas? Kā tas nākas, ka pirms gadiem pieciem, kad pasts strādāja pēc vecuvecās sistēmas, avīzes un žurnālus nākamajam gadam varēja pasūtīt pat pēc Ziemassvētkiem, bet tagad, kad darbs modernizēts, iedzīvotājiem pieejamais pakalpojums tiek samazināts?
Tā vien gribas iesaukties - šī valsts akciju sabiedrība ar steigu jāprivatizē, tad tajā ieviesīs mūsdienu iespējām atbilstošu kārtību! Un reizē arī gribas apraut sakāmo - varbūt tieši šī ir tā reakcija, kas jau tālredzīgi inspirēta un tiek gaidīta no sabiedrības?