Leo Dribins: ebreji negaida grēksūdzi

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Ebreju vēsture satrauc tautas, starp kurām viņi dzīvo. Tā ir spoža un arī traģiska visās zemēs. Arī mūsu. Ar ebrejiem saistīts brīvās Latvijas uzplaukums pirms kara un valsts neatkarības atjaunošana Atmodas laikā. Pirms tam bija arī kolaboracionisms ar padomju varu...

Daudzi ebreji ir bijuši un ir dabiska Latvijas sabiedriskās dzīves un kultūras sastāvdaļa: Inese Galante, Anatols Imermanis, Hercs Franks, Mavriks Vulfsons... “Es neslēpju, ka padomju laikā biju komformists un kalpoju padomju ideoloģijai — lietai, kuru savā sirdī nepieņēmu. Taču es pratu vācu valodu un tās dēļ nebiju zaudējis saikni ar Rietumu kultūru,” tā par sevi stāsta Latvijas Zinātņu akadēmijas Filozofijas un socioloģijas aģentūras pētnieks, vēstures profesors Leo Dribins — vairāku grāmatu autors un enciklopēdisku zināšanu īpašnieks, aizrautīgs sarunas biedrs. Viņam ir autentisks kurzemnieka akcents, un viņā jūtams īstens šīs zemes patriots. Mūsu saruna dod ieskatu par Latvijas ebreju kopienu un tās gaitām.

Ebreju vēsture Latvijā iezīmē divus posmus: viens līdz Latvijas neatkarības zaudēšanai, otrs sākās pēc padomju okupācijas un turpinās arī tagad — pēc neatkarības atgūšanas. Vai saikne starp pirmo un otro tika pārrauta pavisam un pēckara ebreju kopiena ir kaut kas cits?

Līdz 1940. gada jūnijam Latvijā bija ļoti spēcīga ebreju kopiena — 95 000 ebreju, no tiem aptuveni trīs tūkstoši ar Latvijas pilsonību dzīvoja ārvalstīs. Tas bija mazāk nekā pirms Pirmā pasaules kara, kad Latvijā dzīvoja ap 190 000 ebreju — Latvijas pilsoņu. Un tomēr tieši Latvijas neatkarības laikā ebreju kopiena bija savā līdz šim visspožākajā attīstības posmā. Jo viņiem toreiz bija visas pilsoņu tiesības, viņu iniciatīvām nebija nekādu tiesisku ierobežojumu, un tas daudz ko nozīmē saimnieciskā darbā. Viņiem bija tiesības pārstāvēt sevi valsts institūcijās, Saeimā, viņi līdzdarbojās arī likumu pieņemšanā. Runa vispirms ir par profesoru Pauls Mincu, kurš bija ne tikai viens no Latvijas Kriminālkodeksa izstrādāšanas galvenajiem autoriem, bet ir piedalījies arī citu tiesību dokumentu izveidē. Ebrejiem bija ļoti liels īpatsvars Latvijas medicīnā, arī Latvijas mākslā un kultūrā. Bija Ebreju teātris, ļoti daudz ebreju spēlēja simfoniskajos orķestros. Viņi izmantoja savus sakarus, lai uzaicinātu Latvijā viesoties izcilus ārvalstu mūziķus. Filharmonijas sabiedriskajā padomē dominēja vācieši un ebreji, bet 1933. gadā tā sašķēlās. Par visiem šiem notikumiem stāsta grāmata Sava krāsa varavīksnē. Tā ir izcila grāmata par visiem tiem ebrejiem, kuriem ir bijusi liela loma Latvijas kultūras dzīvē. Tajā jūs atradīsiet ļoti daudz uzvārdu, kuri ir neatņemami saistīti ar Latvijas kultūru, īpaši ar arhitektūru.

Tajā laikā ebreji bija integrēti vairāk Rietumeiropas tradīcijā. Viņi runāja pārsvarā jidišā, vai tā?

Jā, tieši tā.

Vācijā pirms nacistu nākšanas pie varas daudzi ebreji sevi apzinājās kā vāciešus. Kā bija ar Latvijas ebrejiem?

Latvijā bija citādi. Tāpēc, ka ebreju kopiena Latvijas brīvvalstī iznāca no cariskās Krievijas, kur viņi bija maztiesīgas minoritātes statusā. Viņi bija orientēti uz jidišu un krievu valodu. Divdesmito gadu pirmajā pusē pirmo reizi tika uzskaitīta latviešu valodas prasme ebreju vidū, un izrādījās, ka to prot tikai aptuveni 40%. Bet divdesmito gadu beigās jau 62% ebreju prata latviešu valodu. Pēc manas aplēses (izglītības sistēmas analīzes) — ap četrdesmito gadu jau 75% Latvijas ebreju (ja ne vairāk) prata latviešu valodu. Var teikt, ka Latvijas brīvvalstī veidojās jauna Latvijas ebreju inteliģences paaudze. Mājās viņi runāja vai nu jidišā, vai vācu un krievu valodā — visas šīs trīs valodas dominēja ebreju ģimenes dzīvē. Kurzemē vairāk tā bija vācu valoda, Rīgā arī, bet Latgalē — krievu valoda. Daļa Latgales ebreju runāja arī poļu valodā. Ebreju izglītība, daudzās ebreju skolas Latvijā parāda integrācijas gaitu. 1935./1936. mācību gadā ebreju vidusskolās — to bija piecas sešas — 2327 vidusskolēniem mācību valoda bija jidišs un ivrits. Šajā laikā jau pārgāja uz ivritu.

Jo bija sākusies ebreju atgriešanās Palestīnā...

Jā, pieci tūkstoši jau bija atgriezušies. 1577 skolēni jau ir orientēti uz ivritu, un tas ir saistīts ar daudzu ebreju sekošanu cionistu aicinājumam atgriezties Izraēlā. Nepilnu 15 gadu laikā Latvijas ebreju vidusskola bija pārvērtusies par nacionālu vidusskolu. Mūsdienās ebreju skolās dominē krievu valoda — jidišs ir tikpat kā zudis, jo tā pratēji lielākoties aizgāja bojā holokaustā. Bet zīmīgi — ebreju rusifikācija tomēr nenotiek! Ebreji negrib identificēties ar krieviem, pat ja viņi ģimenē lieto krievu valodu kā dzimto valodu. Viņi ir saglabājuši savas tautas tradīcijas, pasaules uztveri un orientējas vispirms uz Izraēlu, savu tēvu tēvu zemi, un Amerikas Savienotajām Valstīm, kur arvien dzīvo visvairāk ebreju pasaulē.

Pirmās brīvvalsts laikā ebreji rada iespēju pievērsties savām nacionālajām saknēm. Bet kādas bija attiecības ar latviešiem?

Jaunā inteliģence trīsdesmito gadu vidū prata latviešu valodu. Viņi nebija nemaz tik cionistiski noskaņoti. Viņi vairāk pieslējās Latvijai un cerēja iegūt sev vietu Latvijas sabiedrībā. Rainis tādus cilvēkus sauca par latvijiešiem. Daži šo jēdzienu nepareizi piedēvē krieviem, daži domā, ka tas esot atspoguļojis Raiņa tieksmi pārvērst Latvijas sabiedrību par pārnacionālu. Nē, Rainis to attiecināja tieši uz minoritāšu jauno paaudzi, kas bija pārgājusi uz latviešu valodu un saistīja savu nākotni ar šo valsti.

Varbūt viņu tuvošanās latviskumam saistāma ar to, ka Krievijai visai raksturīgs bija krass antisemītisms?

Nu antisemītisms bija arī Latvijas brīvvalstī, bet Krievijā tas bija pacelts valsts līmenī.

Beij židov, spasaij Rossiju! — bija tāds ļoti slavens uzsaukums dažu tā saukto samoģeržavņiku patriotu vidū.

Jā, tas bija valsts subsidēts antisemītisms. Latvijā valsts to nesubsidēja. Šajā laikā no ebreju vides izauga daudzi vēlākie latviešu rakstnieki, redaktori un žurnālisti. Vulfsons, Gordons, rakstnieks Cīrulis, Imermanis un citi. Viņi nāca no šīs jaunās ebreju latviskotās inteliģences.

Šīs vides politiskais noskaņojums ir izteikti kreiss, teiksim, sociāldemokrātiskā virzienā?

Vispār jā. Jums ir taisnība, sociāldemokrātisks. Ulmaņa autoritārais režīms viņiem nebija pieņemams. Daži arī simpatizēja kompartijai, bet vairākums — sociāldemokrātiem.

Vai Ulmaņa laikā visas labās ebreju kultūras dzīves iestrādes apstājās?

Ulmanis attīstīja valsts kapitālismu, līdz ar to viņš samazināja privāto uzņēmēju īpatsvaru valsts ekonomiskajā dzīvē. Taču to viņš nedarīja ar varmācīgām metodēm, bet, piemēram, ar kredītpolitiku. Tad ebreji sāka pamazām braukt prom. Vāciešus vēl vairāk spieda ārā. Viņiem atņēma ģildi, pret ebrejiem tādu represiju nebija. Protams, tas bija Ulmaņa nodoms — ar valsts kapitāla palīdzību latviskot ekonomiku. Divdesmitajos gados, pēc kara, latviešiem bija maz naudas. Bet ebrejiem nauda bija. No Krievijas viņi atgriezās ar daudzām dārglietām. Viņiem bija sakari ar bagātiem ebrejiem Amerikā un Rietumeiropā. Un viņi labprāt gribēja ieguldīt savus līdzekļus tautsaimniecības atjaunošanā. Tieši divdesmitajos gados ebrejiem bija liela loma Latvijas tautsaimniecības atjaunošanā. Bet vēlāk, kad tā jau bija atjaunota, kad valsts bija uzkrājusi kapitālu, tad jau varēja patstāvīgi saimniekot. Tā bija Ulmaņa ievirze. Klīve, Latvijas Bankas direktors, domāja tāpat — latvietim vienam pašam pret ebreju brīvā konkurences cīņā būs grūti pastāvēt. Bet, ja mēs koncentrēsim visu finanšu kapitālu un kreditēšanu valsts rokās, tad varēsim latviskot ekonomiku. Un tā arī notika — ārvalstu kapitāla īpatsvars Ulmaņa laikā stipri samazinājās.

Tiešām? Vispār ir izplatīts uzskats — un to pārstāv arī daži vēsturnieki —, ka Ulmanis prata labi piesaistīt ārvalstu kapitālu.

Nē. Ulmanim tas nebija vajadzīgs. Bet izvirzījās jautājums — cik ilgi?

Tātad Ulmaņa veiksme tautsaimniecībā bija jau izsmelta?

Tās pietika līdz zināmam laikam. Pēc tam vajadzēja atgriezties pasaules ekonomiskajā apritē. Sākās pasaules karš, kas visu izjauca. Ulmaņa nacionālā politika, protams, deva pārliecību, ka mēs protam būt veiksmīgi saimniecībā, būt noteicēji un kungi.

Tā sauktie Ulmaņlaiki ir bijuši izšķiroši latviskajai politiskajai pašapziņai. Būtībā tas ir stiprākais brīvās Latvijas zīmols, latviešu nacionālā lepnuma avots.

Tā tas ir. Tiem ebrejiem, kuri šeit palika, neviens neko neatņēma. Tikai tad, ja viņš pats brauca prom. Palicēju eksistence un attīstība bija nodrošināta, un viņi bija diezgan apmierināti. Nebija nekādu streiku. Uzņēmēji savus konfliktus ar darba ņēmējiem prata atrasināt mierīgi. Valstī bija stabilitāte. Un tāpēc daudzi ebreju uzņēmēji atbalstīja Ulmani.

Ir dzirdēts arī par tādu saikni, ka ebreji Krievijā sadarbojās ar ebrejiem Latvijā pret Latvijas neatkarību.

Nē. Padomju Krievijā lielā terora laikā aizgāja bojā 800 000 ebreju. Tas arī izraisīja atturību pret padomju varu. Daudzi ebreji aktīvi piedalījās Ļeņina revolūcijā, bet kāda alga bija par to? Sadarbojās tie, kas bija savervēti padomju izlūkdienestos, viens otrs no tiem kreisajiem jauniešiem. Bet Latvijā jau netrūka padomju aģentu, kuriem bija echt (īsteni — vācu valodā) latviska izcelsme. Ņemsim Vili Lāci. Krieviem te bija lielaģenti, un visi bija latvieši. Ebreji jau arī bija, bet tādi sīki gariņi. Tā kreisā jaunatne. Tie — jā, uzreiz 1940. gadā izskrēja ielās un dikti atbalstīja padomju armiju. Ebreju jaunatnes aprindās bija zināma neapmierinātība. Tāpēc, ka Ulmanis īstenoja kursu uz inteliģento profesiju latviskošanu. Neoficiāli bija ierobežojumi konservatorijā, Mākslas akadēmijā, arī vairākās fakultātēs Universitātē.

Šķiet, ka Latvijas ebreju kopiena pirmās brīvvalsts laikā bija samērā sekularizēta?

Tieši tā. Te bija pārstāvēts tas jūdaisma virziens, kas uzskatīja, ka pie Dieva ir jāiet caur zinībām. Hasīdi, kuri apgalvo, ka pie Dieva jāiet caur prieku un līksmību, bija mazākumā.

Un ortodoksi laikam vairāk nāk no hasīdiem?

Jā, bet tagad nelaime ir tāda, ka sinagoga vairāk ir hasīdu varā.

Visā pasaulē?

Nē, nē — tikai pie mums. Izraēlā hasīdi ir mazākumā. Hasīdu prieka un līksmības reliģija radās kā nabagu reliģija. Un tiem nabagiem, jūs jau saprotat, tā bija vienīgā iespēja justies labāk savā dzīvē. Bet šī reliģija nav tā, kas nosaka ebreju identitāti.

Kad biju Izraēlā, radās iespaids, ka sabiedrības priekšplānā dominē ortodoksi.

Nu tur viņi visur sēž ar savām cepurēm un visām lietām, bet tiem miljoniem, kas strādā, nav laika zīmēties priekšplānā. Hasīdi ir minoritāte ebreju reliģijā. Gauja savā filmā par ebrejiem viņus izbīdījis priekšplānā. Bet Latvijā šī minoritāte arī tagad ir ļoti neliela. Ebreju reliģija ir visai racionāla. Viņi skatās uz Talmudu un Toru kā uz dzīves mācības kodeksu, pēc kā jāvadās dzīvē. Talmuds — tā ir enciklopēdija, kā cilvēkam dzīvē jāuzvedas.

Daudzi latvieši savstarpējā saziņā attiecībā uz ebrejiem lieto vārdu žīds, kaut arī tas mūsdienās ieguvis negatīvu skaņu. Bet es pats vēl esmu saticis vecākas paaudzes ebrejus, kuri ir uzstājuši, lai viņus dēvē par žīdiem, nevis ebrejiem. Kā īsti ir?

Latvijā vārds žīds ienāca pa diviem kanāliem — no Krievijas, kur tas nozīmēja svešais, atgrūžamais. Ķeizariene Katrīna II ar savu dekrētu 1764. gadā aizliedza lietot vārdu žīds valsts dokumentos. Uz ielas gan to neaizliedza. Polijā žid nozīmēja tikai tautību, nekādas nicinošas pieskaņas tam nebija. Latvijā, Kurzemē, vācu autonomijā, ienāca vārds Der Hebreer — ebrejs. Tā ieviešana bija saistīta ar to pašu Katrīnas pavēli. Kādu laiku tas noturējās. Tā kā Vācijā lietoja vārdu der Jude, arī Kurzemē 19. gadsimtā pārgāja uz šo lietojumu. Mans tēvs bija Kurzemes ebrejs, kurš prata vācu valodu. Es pirms kara gāju vācu bērnudārzā. Kurzemē ebreji bija vairāk orientēti uz vācu kultūru. Vārdu žid viņi lietoja, kad bija runa par Latgales ebrejiem. Padomju Savienībā divdesmitajos gados ebreju stāvoklis bija ļoti labs — viņiem bija sava autonomija, avīzes. Vārds žid tika uzskatīts par kontrrevolucionāru un bija pat aizliegts. Bet visu, ko Ļeņins iedeva, Staļins paņēma atpakaļ. Tomēr vārda žid aizliegums saglabājās. Latvijas Republikā vārdu žīdi lietoja oficiāli. Sākumā, divdesmitajos gados, lietoja abus vārdus — žīdi un ebreji. Zīmīgi, ka Marģers Skujenieks sākumā lietoja vārdu ebreji, pēc tam pārgāja uz žīdi. Trīsdesmitajos gados vārds žīdi ieviesās visur, bet vārds ebreji pazuda. Oficiālajos dokumentos un presē lietoja žīdi. Ebreji pret neprotestēja. Bija, piemēram, Latvijas žīdu atbrīvošanas biedrība, Latvijas žīdu skola, Latvijas žīdu futbola klubs, Latvijas žīdu slimnīca. Tie bija oficiāli nosaukumi. Bet holokausts visu mainīja. Vārdu žīds rakstīja uz māju sienām. Lika vēl Dāvida zvaigzni līmēt uz muguras kā žīdu pazīšanās zīmi — jūs esat tie atgrūstie un iznīcībai nolemtie žīdi. Tas tam vārdam piešķīra ļaunu nozīmi.

Vācijā bija tas pats — vārds der Jude asociējās ar holokaustu. Taču Vācijā šis vārds nav aizliegts, pat neraugoties uz vācu tautas dziļo vainas apziņu. Es nesaprotu, kāpēc tā ir noticis Latvijā.

Vācijā tas ir pavisam citādi. Lielākā daļa vāciešu neko nezināja par ebreju iznīcināšanu. Viņiem iestāstīja, ka ebreji aizvsti uz citām zemēm, viņiem tur nodrošināta laba dzīve. Vācieši rakstīja viņiem vēstules. Dažkārt tika saņemtas arī atbildes (caur cenzūru, protams). Vācijā uz vietas bija aizliegts ebrejus šaut. Kad saņēma ciet Vācijas sieviešu ebreju vīrus, viņas sarīkoja demonstrāciju pie Tautas izglītības un propagandas ministrijas Berlīnē. Gebelss izdeva rīkojumu ļaut šiem vīriem atgriezties ģimenēs. Viņus nometināja pilsētas nomalē, lai nemaisās pa kājām, bet viņi palika dzīvi.

Vai tas bija līdz tā sauktajiem kristāla nakts ebreju grautiņiem 1937. gadā, kad notika masīva vēršanās pret ebreju veikaliem, dzīvokļiem?

Nē, tas bija ilgi pēc tam! Ko uzskatīt par grautiņu? Oficiāli Vācijas valdība nav rīkojusi nekādus grautiņus. Tas esot bijis stihisks grautiņš, ko organizējušas Nacionālsociālistiskās partijas vadošās instances. Kad uz Rīgas geto atsūtīja vācu ebrejus, viņi sākumā ļoti labi izturējās pret vāciešiem. Viņi kritizēja latviešus, ka tie ir rupji cilvēki un izturas varmācīgi. Ļoti interesanti, vai ne? Vācu sargi pret ebrejiem no Vācijas izturējās korektāk. Himlera instrukcijas par ebreju iznīcināšanu bija — šis darbs jādara bez liekām emocijām, neņirgājoties par šo personu, arī nesitot. Kategoriski bija aizliegts izvarot — tad uzreiz draudēja tiesa. Jums šī misija ir jāveic, bet — saglabājot vācu gara stingrību un neniecinot sevi kā cilvēku. Turpretī iesaistītie citu tautu iznīcinātāji drīkstēja rīkoties, kā grib. Slepenās instrukcijās bija rakstīts — nelikt nekādus šķēršļus vietējo iedzīvotāju antisemītiskām akcijām. Tā bija briesmīgi viltīga un rafinēta politika! Lai pēc gadiem varētu pateikt: jā, vācu vaina tur bija, bet nelaime jau tā, ka bija iesaistītas citas tautas.

Citas tautas nacistu acīs bija zemcilvēki, barbari...

Jā. Uz Latviju pārskatīšanās dēļ atsūtīja vagonu ar ebrejiem, Pirmā pasaules kara veterāniem — virsniekiem, kas apbalvoti ar Dzelzs krustiem... To vagonu vajadzēja sūtīt uz Čehiju. Viņus atveda uz Rīgu, uz Rumbulu. Bet tur geto nebija atbrīvots, vietu nav. Un visus šos virsniekus aizveda uz mežu un nošāva pirmos. Vācu virsnieks, kas viņus pavadīja, bija izmisumā, tūlīt zvanīja uz Berlīni Heinriham, kas viņam atbildēja, ka tikai Himlers to varot izlemt. Pavēli nošaut bija devis vietējais SD priekšnieks Jekelns. Heinrihs nakts vidū zvanīja Himleram. Viņš atsaucās uz šo norādi, ka Pirmā pasaules kara veterānus nevajadzētu nošaut. Jekelns atbildēja — par vēlu jūs zvanāt, es is schon erledigt — viss jau ir nokārtots. Šis fakts nav aprakstīts, tas vēl ir jāizpēta arhīvos.

Bet nu tas tagad sabiedrībai ir darīts zināms.

Jā. Tagad esam to pavēstījuši.

Latviešu zvērības holokaustā tiek attaisnotas ar to, ka 1940. gada sarkano teroru ir īstenojuši arī ebreju komisāri, tāpēc vēršanās pret ebrejiem nākusi kā atmaksa par slepkavošanu un deportācijām.

Tās bija ne tikai latviešu zvērības. Uz Latviju tika atsūtīti arī ukraiņu šāvēji. Par sarkano teroru pret latviešiem no arhīva materiāliem tagad mēs zinām, kāda bija īstā aina.

Par ko liecina šie materiāli?

Ebreji arī bija boļševistiskās asinspirts kurinātāju vidū. Taču komandieri nebija ebreji. Šustins un citi bija atsūtīti no Krievijas. Viņi bija pilnībā sovjetizējušies, — nekā no ebreju identitātes. Tie bija Staļina kalpi. Šustins jau Krievijā bija arestējis visus cionistus. Bija arī Latvijas ebreji, kas piedalījās, taču to nebija daudz. Ko izdarīja Vācijas Tautas izglītības un propagandas ministrija? Viņi izgudroja to grāmatu Baigais gads. Tajā visa vaina uzvelta ebrejiem. Tāpēc arī ebrejus vajadzēja šaut. Tā bija manipulācija ar pašiem tumšākajiem cilvēka dvēseles instinktiem — atriebības kāri. Un tas viņiem izdevās. Es, puika būdams, visu to redzēju. Arī to, kāda bija cilvēku attieksme. Bija līdzcietīgie, bija vienaldzīgie, bija arī kolaboranti. Profesors Feldmanis izteicās, ka kolaborācijas neesot bijis. Es to redzēju savām acīm un sapratu, kaut arī biju bērns. Šie kolaboranti droši vien cerēja, ka iegūs izdevīgu vietiņu jaunajā Eiropas kārtībā. Bet priekšlikums par Latvijas vai Baltijas valstu autonomiju Ostlandes sastāvā nāca no Rozenberga ministrijas, Hitlers to nekad nav atbalstījis. Viņš šķībi skatījās uz latviešiem. Tikai tāpēc, ka bija vajadzīgi karavīri, tika dotas zināmas atlaides. Latvieši ir labi karotāji, tas toreiz bija zināms.

Kā mainījās ebreji, beidzoties kara šausmām un ienākot Sarkanajai armijai, kas latviešu tautai nozīmēja jaunu okupāciju?

Ebreju bija palicis ļoti maz. Latvijā —daži simti. Citās koncentrācijas nometnēs aptuveni tūkstotis Latvijas ebreju bija palikuši dzīvi. Ne visi atbrauca atpakaļ uz Latviju. Atbrauca vairāk nekā 10 tūkstoši no tiem, kas bija evakuējušies vai arī tika izsūtīti. Kopā — aptuveni 14 000. Pēc maniem aprēķiniem, Latvijā pēc kara dzīvoja ap divdesmit tūkstošiem ebreju. Nebija kopienas, neviena kultūras centra, nebija skolu. Tās bija aizliegtas, jo kopienu veidošanu uzskatīja par buržuāziskā nacionālisma paveidu. Šie cilvēki jutās ļoti nomākti, viņi nezināja, kur ir viņu radinieku kapi. Viņu dzīvokļos bieži vien dzīvoja citi. Viņi iekārtojās darbā, daļa kļuva par pārvaldes aparāta un arī partijas darbiniekiem. Taču ne jau daudz un ne vadošos amatos. Kā kopiena Latvijas ebreji vairs nespēja pastāvēt. Un tad plūda iekšā ebreji no citurienes. Galvenokārt no Ukrainas — sevišķi no Žitomiras apgabala. Viņi bēga dažādu iemeslu dēļ. Tur bija bads un diezgan spēcīgs antisemītisms, arī pēc vāciešu padzīšanas. Latvijā nebija tāda antisemītisma ne pirms, ne pēc holokausta. Te tas Ukrainas ebrejs pirmo reizi jutās kā pilnvērtīgs cilvēks. No Krievijas daudzi brauca darbā. Kopskaitā uz Latviju pārvietojās aptuveni trīsdesmit tūkstoši ebreju, kuriem iepriekš nekādu saikņu ar šo zemi nebija. No kā atjaunojās Latvijas ebreju kopiena? No šā jauktā sastāva! No Latvijas un PSRS ebrejiem. Arī no PSRS nāca ļoti talantīgi cilvēki. Piemēram, Anatolijs Bligers, akadēmiķis. Bija daudz zinātnieku. Lielākajai daļai krievu valoda bija viņu dzimtā valoda. Bet es jums teikšu — ebrejs vienmēr runās krieviski, taču domās ebrejiski.

Kā tas iespējams?

Nu nezinu. Tā vārdu forma būs krieviska, bet domu forma krietni atšķirsies. Ebreji savā domāšanā saglabā savu identitāti.

Kā atjaunojās ebreju dzīve padomju apstākļos?

Ebreju dzīvi burtiski atmodināja Izraēlas uzvara 1967. gada sešu dienu karā. Tas spēcīgi atbalsojās visās ebreju ģimenēs. Par to runāju ar lepnumu, jo pasaulē bija pierādījies, ka ebreji vairs nav tikai cietēji un upuri, bet arī kareivji, kas prot aizstāvēt savu tautu un tās nacionālās intereses. Un tas daudzos radīja nacionālo pašapziņu. Sākās nacionālā atdzimšana. Izveidojās kustība par atgriešanos. Tika izveidota cionistiska pagrīde. Ģimenēs sāka runāt par savu vēsturi.

Vai ebreju acīs latviešu grēksūdzei būtu kāda nozīme, proti, ka mēs uzņemtos vēsturisko atbildību par holokaustu, kā, piemēram, to ir darījuši vācieši. Citiem vārdiem — vai Latvijas ebreji to gaida vai negaida?

Ebreji uzskata, ka grēksūdze nav tā forma, ar kuru cilvēki gūst saprašanos pēc traģiskiem notikumiem. Ebreju reliģiskā tradīcija māca — piedot var tikai upuris. Ar to tā atšķiras no kristiešiem, kuri uzskata, ka piedot var tikai Dievs. Ebreji saka: Dievs ir devis upurim iespēju piedot. Ja upura vairs nav, tad nav arī piedošanas. Tad tev ir jānomirst piedošanu neieguvušam. Jo tā, kas tev var piedot, vairs nav. Piedošana ir liels morāls gandarījums. Ebreji uzskata, ka piedošana ir individuāls akts. Tādas kolektīvas piedošanas Dieva priekšā izskatās nepārliecinoši. Tie, kas nav bijuši līdzdalībnieki, nevar būt vainīgi.

Uz augšu