Pavasarī ar sievu pārcēlos atpakaļ uz Latviju pēc vairākiem Kanādā un ASV nodzīvotiem gadiem. Sākām strādāt Rīgā un braukāt uz darbu maršrutā «Jelgava - Rīgas centrs». Ik rītu/vakaru. Sākumā domāju, ka problēma ir manā galvā vai redzē, vai arī vienkārši sen neesmu braucis pa Latvijas ceļiem taču, nedēļām ejot, sapratu, ka tas, kā Latvijā tiek šķērsoti krustojumi, iedegoties dzeltenajai un sarkanajai gaismai, ir, maigi sakot, - neticami. Rodas sajūta, ka pēdējos 10 gadus nav bijusi nekāda policijas kontrole par šo pārkāpumu un autobraucēju braukšanas stils ir tā mainījies, ka vajadzīga nopietna ārstēšana un kontrole.
Ok, arī pats nemēģinu strauji bremzēt, līdzko manā priekšā ieslēdzas dzeltenā gaisma (jo tad sitiens pa «dibenu» ir gandrīz garantēts), taču «dot gāzi grīdā» labu gabalu pirms krustojuma, lai «paspētu uz dzeltenā», ir vidējā latviešu šofera pierasta ikdienas braukšana. Un ne tikai lai paspētu šķērsot krustojumu pie dzeltenās gaismas, bet arī sarkanās, līdz šķērsojamajai ielai iedegsies zaļā gaisma. «Crazy!» Un es nerunāju par pāris situācijām dienā, bet par hronisku ieradumu katrā krustojumā, katru dienu pie katras dzeltenās/sarkanās gaismas. Es runāju par tūkstošiem situāciju un pārkāpēju mašīnu dienā. Es runāju par desmitiem auto, ko pats pieķeru katru dienu, braucot uz/no darba. Tas ir tik traki, ka kļūst uzjautrinoši skatīties spogulī pēc tam, kad pārbraucu krustojumu, iedegoties dzeltenajai gaismai, - cik vēl mašīnas un cik tālu aizmugurē brīvi šķērso krustojumu. Vai arī, apstājoties pie dzeltenās gaismas, skaitīt auto, kas pa vienu vai otru pusi turpina brīvi braukt pie dzeltenās, sarkanās un, jo tuvāk sarkanajai gaismai, jo ātrāk!!!