Jau pieminētajā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (ESFA) pētījumā par pesticīdu atliekvielu klātbūtni pārtikas produktos secināts, ka Latvijā pesticīdu atliekvielas ESFA noteiktās pieļaujamās normas robežās atklātas ābolos, galviņkāpostos, puravos, zemenēs, auzās, kā arī rudzos.
Savukārt pieļaujamā pesticīdu norma pārsniegta atsevišķos ābolu paraugos.
Vēl jāņem vērā, ka pesticīdu drošības pētījumos parasti pārbauda pesticīdu aktīvo vielu un tās pieļaujamo normu, nevis papildvielas, taču arī tās var būt toksiskas.
Riski veselībai – kādi tie ir?
Vairāki pētījumi atklājuši saikni starp pesticīdu atliekvielām un īstermiņa un ilgtermiņa veselības problēmām. Tā Pasaules Veselības organizācija 2015. gadā paziņoja, ka
glifosāts, kas ir populārā nezāļu apkarotāja raundapa aktīvā viela, iespējams, ir saistīts ar vēža rašanos.
Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde kopš 2013. gada darbojas, lai izvērtētu endokrīno sistēmu traucējošas vielas, tai skaitā pesticīdus.
Tāpat pie iespējamām pesticīdu atliekvielu ilgtermiņa sekām veselībai tiek minētas alerģijas, hormonālās sistēmas traucējumi, ietekme uz reproduktīvo veselību, nervu un imūnsistēmas darbību. Piemēram, Hārvarda universitātes pērnā gada martā veikts pētījums atklāja, ka vīriešiem, kuri uzturā lieto augļus un dārzeņus ar augstāku pesticīdu atliekvielu līmeni – piemēram, zemenes, spinātus, papriku, ir mazāk spermatozoīdu nekā tiem, kuri ēd pārtiku ar mazāku pesticīdu atliekvielu līmeni.
Tas, par ko iedomājamies retāk, ir cilvēki, kuri strādā ar pesticīdiem un kuri ir tieši pakļauti to ietekmei, – šiem lauksaimniekiem ir konstatēti galvas reiboņi, saindēšanās, vēdersāpes, ādas un redzes problēmas, savukārt viņu bērniem – smagas iedzimtas anomālijas. Tie ir tie cilvēki, uz kuru rēķina liela daļa pasaules iedzīvotāju iegūst lētu pārtiku.