Kooperatīvu dzimšana. 3.daļa
4. sērija. Kooperatīvi un komunisti
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kompartijas un kooperatīvu kustības attiecības jau no pašiem pirmsākumiem veidojās īpatnēji. No vienas puses, partija pati bija radījusi kooperatīvus. No otras puses, kooperators tomēr ir tāds maziņš kapitālists, bet tas, kā zināms, nav labi. Tādēļ vismaz Latvijā partijas aparāts meklēja ceļus, kā kontrolēt kooperatīvus un šajā nolūkā 1988. gadā pat saskaitīja, kāds ir komunistu īpatsvars kooperatīvos. Neko liels gan tas nebija – tobrīd reģistrētajos 535 kooperatīvos tikai 11 procenti darbinieku varēja palepoties ar partijas biedra karti. Partijai šāda statistika pagalam nepatika un tika nopietni domāts, kā varētu palielināt komunistu skaitu kooperatīvos.
«Ārkārtīgi aktuāla ir problēma, kas saistīta ar partijas ietekmes palielināšanu pašdarbības apvienībās, svarīgi ir koncentrēt avangarda spēkus jomā, kurai ir milzīgas iespējas un nozīme sociālisma celtniecībā. Te derētu atcerēties V. I. Ļeņina domu, ka kooperācijas pieaugums ir vienlīdzīgs ar sociālisma pieaugumu,» gudri sprieda laikraksts Cīņa.
Vladimiram Iļjičam piebalsoja arī toreizējais Latvijas komjaunatnes 1. sekretārs, vēlākais baņķieris un apdrošināšanas biznesmenis Ivars Priedītis, kurš izteica savas domas par to, ka cilvēki piepelnās kooperatīvos: «Tas nav nosodāmi, ja netraucē pamatdarbam. Slikti tikai, ja nauda kļūst par galveno dzīves saturu. (..) Pēdējos gados ir izveidojies tāds jauna cilvēka tips, kuram nekas cits neeksistē, izņemot naudu. Tā ir bīstama tendence. Mūsu uzdevums šodien ir likt pretī ierāvējam, viņa pasaules uzskatam mūsējos, komunistiskos ideālus.»
Paradoksāli, taču kooperatīvu kustības pirmsākumos tieši komjaunatne bija viens no lielākajiem un ietekmīgākajiem privātuzņēmēju «jumtiem». Lai nodarbinātu jauniešus, komjaunatnes organizācijām bija atļauts savā paspārnē veidot jaunatnes centrus, kas nereti savā praktiskajā darbībā kļuva par visīstākajam kooperatīviem, tikai ar citu izkārtni. Piezīmēsim, ka no PR viedokļa jaunatnes centra izkārtne bija pat mazliet izdevīgāka, jo daļa sociālisma garā audzinātās sabiedrības kooperatīvus drīz vien sāka uzskatīt par budžu kantoriem un ierāvējiem, ka rezultātā vārds «kooperatīvs» gandrīz kļuva par lamuvārdu. Desmit procentus peļņas jaunatnes centri aizskaitīja komjaunatnes komitejai, bet ar pārējo varēja rīkoties paši.
Arī slavenais pēcāk izputējušā Gunāra Slavinska Forums, kur neveiksmīgi mēģina līdzdarboties arī Valērijs Kargins, sākotnēji skaitījās tieši eksperimentālais jaunatnes centrs un atradās komjaunatnes paspārnē, gluži tāpat kā vēl kādi 300 līdzīgi, tikai mazāk pazīstami uzņēmumi. Uz to fona Forums, kurš 1988. gadā pārauga kooperatīvā, izcēlās galvenokārt tādēļ, ka necentās sevi ierobežot kaut kādā vienā darbības sfērā, bet, attaisnojot nosaukumā iekļauto vārdu «eksperimentālais», izmēģināja visu ko – gan rīkoja pirmo skaistumkonkursu Mis Rīga 88 un avangarda mākslas festivālu, apsaimniekoja kafejnīcu Allegro, sponsorēja autosportistus un nodarbojās ar tirdzniecību, cita starpā ar kartupeļu iepirkšanu Polijā. Taču kārtīgi nopelnīt Forumam ļāva ārējā ekonomiskā darbība un datoru importēšana no Zviedrijas. Ja Forums būtu nodzīvojis saules mūžu, tad mēs pieredzētu lielas lietas, jo kooperatīva plānos ietilpa pat nogrimušu kuģu izcelšana un jahtu būve.
Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.
Turpinājums sekos...