Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa par dienesta pilnvaru pārsniegšanu attaisnoja Valsts nekustamā īpašuma aģentūras (VNĪA) ģenerāldirektoru Jāni Motti un VNĪA valdes locekļus Andi Zalpēteri, Ervīnu Ceihneru, Andri Priedīti, Voldemāru Sprūžu. Nu ir pieejams pilns sprieduma teksts.
Kas tad konstatēts spriedumā? No 1996. līdz 1998. gadam, kad minētās personas vadīja VNĪA, dzīvokļu īres tiesības Vecrīgā, Teātra ielā 12, saņēma bijušais Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume ("TB"/LNNK), bijušais vides ministrs Vents Balodis ("TB"/LNNK), kā arī VNĪA valdes locekļi M. Teko un A. Zalpēteris. Pie dzīvokļa Vecrīgā tika arī komponists Raimonds Pauls. Īres tiesības uz dzīvokļiem Rīgas centrā saņēma arī VNĪA valdes loceklis V. Sprūžs un VNĪA Tiesiskās reģistrācijas nodaļas vadītājs, tagad Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors Artūrs Grants. Kopumā lietā bija 173 dzīvokļu piešķiršanas epizodes (no 72 epizodēm prokurors tiesas izmeklēšanas laikā atteicās). Neviens no dzīvokļu saņēmējiem nebija attiecīgajās pašvaldībās reģistrējies dzīvokļu rindās un katram no viņiem sava dzīvojamā platība jau bija. Vēlāk šie īrētie dzīvokļi jau tika privatizēti par sertifikātiem.
VNĪA tika izveidota, lai apsaimniekotu valsts īpašumus. Kā klāstīja apsūdzētie, tolaik bijuši daudzi brīvi dzīvokļi, kas bija apgrūtināti ar iepriekšējo īrnieku parādiem un atradās ļoti sliktā stāvoklī. Daudzi dzīvokļi piederējuši Krievijas militārpersonām, kuras no Latvijas izbraukušas, un līdz ar to nebija no kā parādus piedzīt. VNĪA neesot bijis naudas, lai šajos dzīvokļos veiktu remontus, tāpēc tie izīrēti cilvēkiem, kas varējuši gan segt iepriekšējos parādus, gan apņēmušies dzīvokļos veikt remontu.
Starp citu, VNĪA nolikums par kārtību, kādā izīrējami brīvie dzīvokļi, bija spēkā vēl pirms J. Mottes kļūšanas par iestādes ģenerāldirektoru, un tas paredzēja, ka dzīvokļi pienākas tikai Finanšu ministrijas un tās pakļautībā esošo iestāžu darbiniekiem… Vēlāk pretendentu loks tika paplašināts. Turklāt nolikumus pieņēma gan valsts, gan pašvaldību darbinieki, konsultējoties ar juristiem. Protams, nebija atcelts arī Dzīvokļu palīdzības likums un Īres likums, kas noteica, ka valsts un pašvaldību palīdzība dzīvokļu jautājumu risināšanā pienākas personām, kas ir reģistrējušās attiecīgajā pašvaldībā. VNĪA nolikumu, kas paredzēja īpašas privilēģijas, Satversmes tiesa 1999. gadā atzina kā neatbilstošu likumības principam un atzīstamu par spēkā neesošu no tā apstiprināšanas brīža.
Tā kā VNĪA nolikumu Satversmes tiesa atcēla tikai 1999. gadā, tiesa uzskatīja, ka šī nolikuma izpilde, kas bija praktizēta vēl pirms J. Mottes, nevar būt par pamatu saukšanai pie kriminālatbildības. Tiesa atzina, ka, iespējams, amatpersonu rīcībā ir saskatāmas nolaidības pazīmes, neizvērtējot VNĪA nolikuma atbilstību citiem likumiem, tomēr apsūdzība par nolaidību nevienam nav celta.
Mottes lietā nav neviena cietušā – iedibinātā kārtība apmierināja visus dzīvokļu saņēmējus un viņiem pret VNĪA pretenziju nav… Nav arī konstatēts, ka valstij būtu nodarīti zaudējumi: dzīvokļi tiešām tika izremontēti par īrnieku līdzekļiem. Cietušie varētu būt tās daudzās ģimenes, kas gadiem ilgi likumīgā kārtā pašvaldībās gaidīja rindu, tomēr lietā nav apzināta neviena persona, kura gaidīja dzīvokļu rindā. Turklāt palīdzība dzīvokļu risināšanā bija jāveic pašvaldībām, nevis VNĪA, tā varēja darboties pēc sava nolikuma, kurā nebija skaidru kritēriju par pretendentu loku.
Nav pierādīta arī VNĪA darbinieku korumpētība, lai gan vairāki specdienesti, drošības policija un kriminālpolicija veica operatīvo pārbaudi.