Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
No laulības šķiršanas nav pasargāts neviens, izņemot tos, kas nav precējušies. Ar precēšanos ir vienkāršāk, to lielākoties dara viena iemesla pēc – mīlestības dēļ. Toties šķiršanās iemeslu ir daudz un katram savi. Lai apprecētos, nepieciešama divu cilvēku vēlēšanās to darīt, savukārt, lai izšķirtos, pietiek ar viena nevēlēšanos turpināt kopdzīvi, un otram atliek vien dot savu piekrišanu.
Ātra šķiršanās esot kā maza nomiršana, un tomēr no visiem laulātajiem pāriem katrs otrais Latvijā agrāk vai vēlāk izlemj "nomirt". Bet tādēļ jau nav jādzīvo nāves ēnā, jo katra šķiršanās var būt arī jauna tikšanās.
Kad līdz ausīm nonāk kārtējā ziņa par kārtējā slavenību pāra šķiršanos, rodas sajūta, ka tagad visi to vien dara kā šķiras. Bet tā gluži nav, nekāds devītais šķiršanās vilnis nav mūs skāris, vienkārši dažāda līmeņa slavenību kļuvis vairāk. Slavenību kārtā iekļuvušie ir labi situēti ļaudis, kas var atļauties šķirties. Bet tie, kas nav naudīgi, nemaz nevar tā ar vieglu roku izšķirties, jo kur liksies viens tāds pliks pasaulē. Šaislaikos daudzus pārus visciešākām saitēm reizēm kopā notur kredītmaksājumi par kopīgā mājokļa iegādi, un, ja nevar otrajai pusei izmaksāt naudas kompensāciju vai arī vienoties par īpašuma pārdošanu un naudas sadali, tad atliek vien turpināt dzīvot zem viena jumta. Pēdējos gados arī juridiskajā ziņā šķiršanās kļuvusi sarežģītāka. Agrāk varēja mierīgi izšķirties un tad sākt domāt par kopīgās mantas sadali, teiksim, ņemt zāģīti un zāģēt uz pusēm laulības gultu. Tagad, lai likumīgi izšķirtos, jau pirms tiesas sēdes jāpanāk savstarpēja vienošanās par kopmantas sadali un nepilngadīgo bērnu turpmāko aprūpi. Arī jautājums – pie kura no vecākiem pēc šķiršanās paliek bērni, vairs nav atbildams viennozīmīgi – pie mātes – kā tas bija agrāk. Šobrīd nav nekāds retums, ka pēc šķiršanās bērni paliek pie tēva vai arī viņi tiek sadalīti – viens tēvam, otrs mātei. Pēc tā var secināt, ka vīrieši kļuvuši atbildīgāki vai arī negrib šķirtajai sievai maksāt uzturnaudu par bērniem. Diemžēl reizēm vīrieši šo kārti izspēlē vien tādēļ, lai atriebtos un sāpinātu bērnu māti. Sabiedrība šo jauno modeli, ka bērni pēc šķiršanās paliek pie tēva, pieņem diezgan gausi. Uz sievieti raugās ar neuzticību, sak'', kas viņa par māti, ja atstāj bērnus šķirtajam vīram.
– Es jau pirms gadiem divdesmit par to domāju, kāpēc bērnu audzināšana pēc šķiršanās allaž paliek mātes ziņā, jo ne vienmēr tā bija labākā izvēle, – atzīst Bauskas rajona tiesas priekšsēdētāja Iveta Andžāne un turpina: – Tāpēc uzskatu, ka tas ir tikai normāli, ja bērni paliek arī pie tēviem. Tikai jāraugās, cik tas ir pamatoti. Tā nevar būt plika iegriba vai atriebība šķirtajai sievai. Jābūt dziļākam pamatam, jāskatās, kur bērnam labāk, kuram no vecākiem viņš emocionāli vairāk pieķēries.
Bērnu nopērk ar dāvanām
Elīzas Alksnes ģimenes dzīvi izjauca divlitrīgās plastmasas alus pudeles, kuras vīrs ik vakaru uzskatīja par vajadzīgu iztukšot. Pēc tam viņam nāca virsū "melnie", no kā cieta gan sieva, gan bērni. Kad jau nonāca līdz vardarbībai, Elīza pieņēma lēmumu šķirties.
– Nebija viegli pieņemt šo lēmumu, jo tikko bijām uzcēluši māju, bērni arī vēl mazi – dēlam desmit, meitai seši gadi. Pirms šķiršanās procesa uzrakstīju laulības līgumu, ka atsakos no savām tiesībām uz māju, jo psiholoģiski jutos tik nospiesta, ka iestājās pilnīga vienaldzība. Man no kopīpašuma lietām palika vienīgi mašīna. Bērnu audzināšanu pieprasījām abi. Uzskatu, ka dēlu bijušais vīrs nopirka, apsolot viņam dažādas dārgas dāvanas. Tādējādi dēls izteica vēlmi dzīvot kopā ar tēvu. Bāriņtiesa pieņēma lēmumu dēlu atstāt tēvam, bet meitu man. Patiesībā bērnu dalīšana ir pilnīgs absurds, jo viņiem veidojas naidīgas savstarpējās attiecības. Dēlam tēvs varēja atļauties pirkt dārgas dāvanas, bet es meitu nevarēju ar tām lutināt. Pēc pusotra gada dēls paziņoja, ka vēlas dzīvot pie manis, un vēl noteica – kā tu varēji nodzīvot kopā ar tēti 14 gadus, – savā pieredzē dalās Elīza.
2006. gada 21. aprīļa "Mājas Viesa" numurā rakstīju par Simonu Kalniņu, kurai pēc šķiršanās ar vīru liegta iespēja tikties ar saviem trim bērniem.
Ne jau tiesa viņai noliegusi šo tikšanos. Tā patvaļīgi lēmis Simonas bijušais vīrs, tādējādi demonstrēdams miljonāra cienīgu visatļautību un cietsirdību.
Kopš šķiršanās pagājuši divarpus gadi. Simonas bijušais vīrs ar vērienu nosvinējis jaunas kāzas, dižojoties dzeltenās preses pirmajās lappusēs.
Bet kas pa šo laiku mainījies Simonas dzīvē, vai viņa beidzot var būt kopā ar saviem bērniem?
– Nekas pa šo laiku nav mainījies, bērnus neesmu redzējusi gandrīz divus gadus. 27. novembrī būs kārtējā tiesas sēde, kur lems par bērnu aizgādības tiesību noteikšanu.
Vislielāko vilšanos man sagādājusi mūsu tieslietu sistēma, es vairs neticu tiesas godīgumam. Tā arī ir, ka par spriedumu advokāts un tiesneši vienojās. Ar bagātību un labiem sakariem var vinnēt jebkurā prāvā. Bet es negrasos padoties, cīnīšos par saviem bērniem un esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņi būs kopā ar mani.
Kopdzīve pazūd tīmeklī
Agrāk šķiršanās prāvas laikā prasības iesniedzējiem vajadzēja norādīt iemeslus, kālab laulība šķirama. Tagad tas vairs netiek prasīts, neviens vairs dvēselē nerakņājas. Bet galvenie iemesli jau tāpat zināmi. Tas ir atkarību posts no alkohola, azartspēlēm, narkotikām, nerūpēšanās par ģimenes materiālo stāvokli, nevēlēšanās ieguldīt savu devumu savstarpējo attiecību stiprināšanā, neuzticība. Jauno tehnoloģiju ienākšana mūsu ikdienas dzīvē arī veicina savstarpējo atsvešināšanos un pārcelšanos uz dzīvi virtuālajā pasaulē. Un tad pienāk brīdis, kad virtuālās kaislības pārvēršas realitātē.
Solvita Akmene savas laulības izjukšanā nevaino tikai datora tīmekli, bet savu lomu tas tomēr nospēlēja. Patlaban viņa pēc 15 gadu kopdzīves kārto šķiršanai nepieciešamos dokumentus. Kopdzīves laikā pārciestas vairākas krīzes, kas lielākoties radušās vīra dzeršanas dēļ. Pirms gada laulenis pārtrauca dzeršanu un šo atkarību aizstāja ar citu – sēdēšanu pie datora un rakņāšanos internetā, īpašu uzmanību veltot iepazīšanās portāliem. Vienā jaukā dienā Solvita ieraudzīja, ka no printera izslīd kādas nepazīstamas sievietes fotogrāfija. Vēl pēc laiciņa kļuva zināms, ka vīrs ar fotogrāfijā redzēto sievieti devušies atpūtas braucienā uz mūsu kaimiņvalsti. Solvita necentās glābt irstošās attiecības, jo neredzēja vairs kopdzīvei jēgu. Tā kā viņa ir materiāli patstāvīga un labi situēta, varēja, gari nedomājot, pieņemt lēmumu par šķiršanos. Solvita ar vīru vienojās, ka viņa ar meitu paliks dzīvot līdzšinējā dzīvoklī, bet vīram izmaksās kompensāciju, lai viņš tiktu pie sava mitekļa.
– Norunājām, ka esam pieauguši cilvēki, šķirsimies bez skandāliem un darīsim to abpusēji labprātīgi. Mūsu pusaudze meita arī priecājās, ka esmu pieņēmusi šo lēmumu, jo, viņasprāt, mēs ar vīru nebijām saderīgs pāris, – nosaka Solvita.
Nevis garai, bet labai
No zvaigznēs rakstīto likteņu pētniekiem astrologiem esmu dzirdējusi, ka daudziem pāriem jau tur augšā nolemts – kopā jāpavada kāds konkrēts laika nogrieznis, kaut kas vienam no otra jāiemācās, kaut kas kopīgi jāpaveic un tālāk katram ejams savs ceļš. Reti kuras laulības esot noslēgtas debesīs, pārsvarā tās tiek noslēgtas gultā.
– Tā arī ir, – apstiprina astroloģe Anita Masaļska. – Ja laulību stutē tikai uz mīlestības jūtām, tā ilgi neturas. Jābūt kopīgai gribēšanai izaugt, attīstīties, celties uz augšu. Ja vienam ir šī vēlme, bet otram ne, tad nekāda kopdzīve nesanāk. Laulībai nav jābūt par katru cenu ilgai, bet gan labai. Šķirties nav šausmīgi, slikti dzīvot ir šausmīgi. Mums jau tā tik mazs dzīves gabaliņš iedalīts, kāpēc tas būtu jāpavada mokoties. Ja pārim nav bērnu, viņi var vilkt savu laulību, ja tā vēlas, bet, kad ir bērni, tad gan jāšķiras, lai viņiem nav jāredz izkropļotais laulību modelis. Dzīvošanu kopā tikai bērnu dēļ izdomājuši tie, kam slinkums šķirties. Pirms simts gadiem sievietei nebija iespējams izšķirties, jo viņa bez vīra palīdzības gluži fiziski nevarēja izdzīvot. Tagad sievietei nav nepieciešams līdumus līst un tīrumus art, viņa spēj izdzīvot pati par sevi. Es esmu precējusies un šķīrusies daudzas reizes un varu teikt, ka katrs nākamais vīrs bijis aizvien labāks.
Astroloģe Vija Amatniece uzskata, ka ne jau zvaigznes jāvaino par to, ka pāris nespēj sadzīvot kopā, bet gan pašu laulāto nevēlēšanās strādāt pašiem ar sevi.
– Var jau skriet pa pasauli, papēžus notrīdams, meklējot savu ideālo otro pusi, bet, ja dzīvosi kā patērētājs, no sevis attiecībās neko neieliekot, tikai prasot visu no otra, tad ar visu ideālu nonāksi strupceļā. Laulību dzīves scenāriji atkārtojas, ja no iepriekšējās kopdzīves neko neiemācās. Tas ir tāpat kā šķinot kāpostlapas – noplēš vienu, nākamā ir tāda pati. Par likteni nav atbildīgas tikai zvaigznes. To veido arī audzināšana, raksturs, paradumi. Katra pusīte satiekoties ir citāda, un, ja kopdzīves laikā neiemācās sadzīvot, pielāgoties, iziet uz kompromisiem, tad to savu veselumu nevar noturēt gabalā. Skatoties pēc astroloģiskajām kartēm, mums ar vīru ir pilnīga nesaderība, bet mēs dzīvojam kopā jau 33 gadus. Un tas ir pateicoties tam, ka mēs gribam būt kopā un daudz piestrādājam paši pie sevis.
Vai ģimeņu skaits saruks?
Vēl pavisam nesenā pagātnē, padomijas laikos, sabiedrība nosodīja cilvēkus, kas dzīvo kopā, nesaistījušies ar laulības saitēm. Šaislaikos dzīvošana nereģistrētā laulībā tiek uzskatīta teju vai par prātīguma pazīmi. Sak'', ja neesi precējies, nebūs arī jāšķiras. Varbūt klasiskais un senais laulību modelis sevi jau ir izsmēlis, varbūt jārod jaunas saskarsmes formas? To vaicāju antropozofam Uldim Saveļjevam.
– Domāju, ka ģimenes institūcija noveco, jo cilvēku savstarpējo attiecību forma mainās. Agrāk ģimenes dzīve balstījās uz saimnieciski ekonomiskajiem pamatiem, bet tagad šie pamati ir izsisti, jo sieviete pati spēj sevi nodrošināt. Savstarpējās attiecības no dvēseliski fiziskajām pāriet uz garīgajām. Un tad šai fiziskajai saiknei – kopīgai mājvietai – vairs nav tik lielas nozīmes. Cilvēce vairāk iet uz individualitāti, tālab ģimenes nākotnē ies mazumā. Manuprāt, ja attiecības ir beigušās, tad nav grēks šķirties. Daudz sliktāk ir dzīvot kopā ar nemīlamu cilvēku, kas dara pāri un pazemo. Mēs jau dzīves laikā daudz ko varam mainīt – ideālus, draugus, profesijas un tāpat arī dzīves partnerus, ja esošais neapmierina.
…līdz nāve mūs šķirs
Laulājoties baznīcā, ir jādod solījums, ka būsi kopā ar otru cilvēku, līdz nāve šķirs. Vai tiešām baznīca nepieļauj nekādas atkāpes? Arī tad ne, ja kopdzīve pārvēršas par elli? To vaicāju Rīgas Doma dekānam, mācītājam Elijam Godiņam.
– Laulība ir veids, kā mēs izdzīvojam savu dzīvi, tāpēc laulība ir dzīves attiecības uz visu mūžu. Šķiršanās ir padošanās attiecību sarežģījumu priekšā. Ja cilvēks nespēj iziet cauri grūtībām, bet aizbēg no tām, viņš laupa sev iespēju attīstīties. Tas ir līdzīgi kā ar skolas eksāmenu kārtošanu. Ja to nenokārto, netiec tālāk uz nākamo, augstāko klasi. Arī jaunajās attiecībās nekas nemainīsies, ja izaugsmes ziņā paliksi iepriekšējās klases līmenī. Tāpēc laulība ir veids, kā dzīves laikā tapt par cilvēku. Lai laulību veidotu, saglabātu, nepieciešama divu cilvēku vēlme, lai to izjauktu, pietiek ar vienu. Nav nesaderīgu pāru, ir tikai cilvēki, kas negrib mainīties. Kad esi iemīlējies, uzsācis kopīgu ceļu ar otru cilvēku, sajūtas ir superīgas. Bet, kad rodas sarežģījumi, gribas bēgt prom. Tad ieraugi citu cilvēku, dzirksteles nošķīst, un domā – tas beidzot būs īstais. Bet tā tu atgriezies atpakaļ ceļa sākumā. Tur, kur jau agrāk biji. Nevar prasīt, lai katrā dzīves brīdī būtu laimīgs. Arī dzīvojot kopā ar savu visīstāko cilvēku, jāiziet cauri grūtībām. Protams, ja cilvēks domā, ka mīlestība ir tikai sajūtas, viņš nevar apsolīt, ka dzīvos kopā, līdz nāve šķirs. Bet mīlestības jūtām jāliek klāt arī sava griba, tad var apsolīt un solījumu izpildīt. Kad cilvēki uzņemas kredītsaistības uz 20 – 30 gadiem, viņi taču apņemas tās izpildīt. Nedzīvo ar domu – redzēs, sanāks vai nesanāks nomaksāt. Attiecībā uz laulības šķiršanu Svētajos rakstos teikts, ka to var darīt nešķīstības gadījumos, tas ir, ja tiek pārkāpta laulība. Tas nav obligāti jādara, bet ir iespējams.
Mīli un ciet klusu
Nereti notiek tā, ka kāds sabiedrībā pazīstams pāris žurnālu lappusēs skaisti izklāsta par savu lielo mīlu, par to, cik viņi laimīgi, bet pēc laiciņa kļūst zināms, ka skaistais, laimīgais pāris ir izšķīries. Tādās reizēs gribas nodomāt, vai viņu laimi kāds būtu noskaudis? Vai te iedarbojas kāda maģija?
Tautas dziedniece Gunta Ikere neiesaka pārāk aizrauties ar savas laimes publisku slavināšanu, jo ne visiem ļaudīm ir labas domas, ne visi priecājas par cita laimi.
– Varbūt cilvēks neko sliktu arī nedomā, bet, padzirdot par kāda veiksmi, par to, cik viņam saticīga ģimenes dzīve, pie sevis nodomā – ak, kāpēc viņam tik labi iet, bet man nekā. Šādā veidā iespējams pat negribot slikto domu enerģiju pārraidīt konkrētajam cilvēkam, un tā pēc laiciņa materializējas. Un tad arī tam laimīgajam pārim var sākties visādas nesaskaņas. Tāpēc jau saka – par savām attiecībām nevajag jūsmīgi klāstīt visai pasaulei. Kā sevi aizsargāt no slikto domu enerģijas? Pašam jābūt ar stingrām domām un spēcīgu pārliecību par savām attiecībām un partneri. Ja šīs domas ir vājas, tad citu enerģija var nodarīt kaitējumu. Jo vājāks enerģijas lauks, jo vieglāk ietekmējams. Savukārt pret dzelžainu pārliecību citu domu enerģijas ir bezspēcīgas.
Pie dziednieces Guntas pēc palīdzības vēršas klienti, lai risinātu psiholoģiskas problēmas. Šajā ziņā viņai arī ir savi vērojumi.
– Sievietes šaislaikos ļoti nopietni apdomā, vai viņas var atļauties šķirties, jo pirmajā plānā izvirzās materiālais stāvoklis. Reti kura var pateikt – es aizeju. Jo nav kur iet. Arī komunālos maksājumus vieglāk nomaksāt, ja dzīvo divatā. Vēl arī sieviete apjauš – izšķirsies no sava dzērāja, bet neko labāku jau vietā nedabūs. Laukos uz septiņām mājām ir viens vīrietis, un tad nu viņš jūtas kā Jūlijs Cēzars. Bet ir arī sievietes, kas apjauš – vieglāk dzīvot vienai. Amerikāņu pētījumi liecina – ar seksu biežāk nodarbojas neprecētas sievietes, bet psihoterapeitus vairāk apmeklē precētās. Sabiedrība uzskata, ka ģimene ir vērtība, bet viens pats tu arī vari būt vērtība pats sev. Esmu arī ievērojusi tādu sakritību – ja ģimenē strauji uzlabojas materiālais stāvoklis, rodas konflikti, jo cilvēkam šķiet, ka arī attiecību ziņā viņš pelnījis ko vairāk. Nav jau tāda vienota dzīves modeļa, katrs izdara savu izvēli un rīkojas pēc sava prāta.
***
Reģistrētās un šķirtās laulības Latvijā
Gadi; Reģistrētās laulības; Šķirtās laulības
1991 22337 11070
1992 18906 14553
1993 14595 10278
1994 11572 8416
1995 11072 7821
1996 9634 6051
1997 9680 6103
1998 9641 6211
1999 9399 6010
2000 9211 6134
2001 9258 5740
2002 9738 5952
2003 9989 4828
2004 10370 5271
2005 12544 6341
2006 14616 7249
Avots: LR Centrālā statistikas pārvalde