Ziņojumā, ko bija parakstījusi bumbas konstruktoru grupa ar Saharovu priekšgalā, bija teikts, ka nepastāv nekādi tehniski šķēršļi tam, lai radītu jebkuras jaudas bumbu. Taču zinātnieki baidījās, ka sprādziens ar simt megatonnu jaudu pāršķels Zemes garozu vai novirzīs planētu no orbītas. Lai vājinātu sprādziena sekas, bumbu nolēma uzspridzināt nevis uz zemes, bet gan atmosfērā, nometot to ar izpletni, lai lidmašīna paspētu droši attālināties.
TASS ziņojumā notikums gan tika mazliet izpušķots, paziņojot par „sekmīgu kodoltermiskā lādiņa izmēģinājumu, kura jauda sasniedza vairāk nekā simt miljonus tonnu trotila ekvivalenta”.
Taču pat ar uz pusi samazinātu jaudu „Kuzjkas māte” bija divarpus tūkstošus reižu spēcīgāka par atombumbu, kas bija nomesta uz Hirosimu – apmēram tāpat kā Hirosimas bumba salīdzinājumā ar sprāgstvielām piekrautu kravas mašīnu. Visspēcīgākās amerikāņu ūdeņraža bumbas jauda, kuru 1954. gada martā izmēģināja Bikini atolā, bija 25 megatonnas.
Padomju superbumbas izmēģinājums pirmām kārtām bija spēka demonstrācija. 1961. gada 12. augustā tika pabeigts Berlīnes mūris. 31. augustā padomju valdība oficiāli paziņoja, ka atsāks pilnvērtīgus kodolizmēģinājumus. 8. septembrī Hruščovs publiski paziņoja par gaidāmo sensāciju: „Lai tie, kas sapņo par jaunu agresiju, zina, ka mums būs bumba, kas pēc jaudas līdzinās 100 miljoniem tonnu trotila, ka mums jau ir tāda bumba un mums atliek vienīgi to izmēģināt!” Izmēģinājuma datumu pieskaņoja PSKP XXII kongresa noslēgumam.
Bumbas garums bija astoņi metri, diametrs – divi metri, masa – 27 tonnas. Bumbvedēja Tu-95 korpusā to bija iespējams ielādēt tikai līdz pusei, tāpēc bumbvedēja ātrums un lidojuma attālums stipri samazinājās. Nācās rakt tranšeju, lai bumbu uz speciālas platformas varētu pastumt zem lidmašīnas. Gadījumā, ja superjaudīgā bumba tomēr tiktu pieņemta apbruņojumā, līdzekļus, kas to varētu nogādāt līdz mērķim, vēl būtu nepieciešams radīt. Unikālajam bumbas izpletnim 1600 kvadrātmetru platībā tika iztērēts tik daudz kaprona, ka no tā varētu izgatavot 12 miljonus pāru sieviešu zeķbikšu. 1961. gadā to ražošana Padomju Savienībā samazinājās par ceturto daļu. Tikai par izpletņa radīšanu vien tā konstruktors Samvels Kočarjancs saņēma Ļeņina prēmiju. Saharovs saņēma trešo Sociālistiskā Darba Varoņa zelta zvaigzni.
1961. gada augustā uz Augstākās Militārās Padomes sēdi nogādāja vairākas reizes samazinātu „Kuzjkas mātes” koka maketu.
„Hruščovs burtiski iemīlējās mūsu veikumā”, vēlāk atcerējās bijušais izmēģinājuma vadītāja vietnieks Stepans Žmuļevs. „Ziņojuma laikā viņš ilgi glāstīja maketa pulēto virsmu un skatījās uz superbumbu ar tādu kā apreibušu skatienu. Droši vien domāja, ka tā devusi viņam neredzētu varu pār pasauli.”
Bumbas lādiņu izgatavoja Arzamasā-16, bet korpusu un visas pārējās sastāvdaļas – centrā Čeļabinska-70 (Sņežinska).
Izmēģinājumu veica militārpersonu vienība ģenerālleitnanta Nikolaja Pavlova vadībā. No lidmašīnas, kas riņķoja drošā attālumā, notiekošo vēroja vidējās mašīnbūves (kodolrūpniecības) ministrs Jefims Slavskis un maršals Kirils Moskaļenko. Bumbvedēja Tu-95 komandieris majors Andrejs Durnovcevs par īpaša uzdevuma veikšanu saņēma Padomju Savienības Varoņa nosaukumu un kārtējo militāro pakāpi.