100 megatonnu ūdeņraža bumba

Pirms 45 gadiem, 1961. gada 30. oktobrī, Padomju Savienība izmēģināja ūdeņraža superbumbu ar piecdesmit megatonnu jaudu. Tik spēcīgs sprādziens uz Zemes nebija noticis kopš sadursmes ar asteroīdu, kas, iespējams, bija cēlonis dinozauru izmiršanai, raksta Artjoms Krečetņikovs (BBC, Maskava).

Man bija iespēja noskatīties slepenu dokumentālo filmu par padomju kodolizmēģinājumiem. Debesīs slējās atomsēnes, neaprakstāmi spēcīgi viesuļi noslaucīja visu savā ceļā, trakoja ugunsgrēki. Pēc tam parādījās titri „Lieljaudas kodoltermiskais sprādziens Novaja Zemļā”. Auditorija sakustējās, iekārtojās ērtāk un saspringa, gaidot kaut ko pavisam fantasmagorisku. Parādījās lielā augstumā lidojoša lidmašīna, bet pēc tam visu ekrānu pārpludināja žilbinoši balts uzliesmojums. Droši vien tā varētu izskatīties pasaules gals.

1959. gada 24. jūnijā Hruščovs pārsteidza pasauli, no ANO tribīnes solīdamies parādīt Rietumiem „kuzjkinu matj”. Sinhronists pārtulkoja to šādi: „Mēs iepazīstināsim jūs ar Kuzmas māti.” Rietumu analītiķi nosprieda, ka padomju patvaldniekam, mājās paradušam neuzklausīt iebildumus, ir labpaticies kārtējo reizi niknoties. Hruščova dēls Sergejs vēlāk apgalvoja, ka tēvs toreiz vienkārši pajokojis.

Taču ir diezgan ticams, ka padomju līderis ar šo izteicienu bija domājis pilnīgi konkrētu priekšmetu – superbumbu, kuras izstrāde tika veikta centrā Arzamasa-16 (Sarova) akadēmiķa Andreja Saharova vadībā. Jebkurā gadījumā nosaukums „Kuzjkas māte” bumbai nostiprinājās gandrīz vai oficiāli. Tika dots uzdevums radīt lādiņu ar simt megatonnu jaudu, taču vēlāk pēc uzstājīga Saharova un Keldiša pieprasījuma jaudu samazināja uz pusi – kā pajokoja Hruščovs, „lai Maskavā neizdauzītu visus stiklus”.

Ziņojumā, ko bija parakstījusi bumbas konstruktoru grupa ar Saharovu priekšgalā, bija teikts, ka nepastāv nekādi tehniski šķēršļi tam, lai radītu jebkuras jaudas bumbu. Taču zinātnieki baidījās, ka sprādziens ar simt megatonnu jaudu pāršķels Zemes garozu vai novirzīs planētu no orbītas. Lai vājinātu sprādziena sekas, bumbu nolēma uzspridzināt nevis uz zemes, bet gan atmosfērā, nometot to ar izpletni, lai lidmašīna paspētu droši attālināties.

TASS ziņojumā notikums gan tika mazliet izpušķots, paziņojot par „sekmīgu kodoltermiskā lādiņa izmēģinājumu, kura jauda sasniedza vairāk nekā simt miljonus tonnu trotila ekvivalenta”.

Taču pat ar uz pusi samazinātu jaudu „Kuzjkas māte” bija divarpus tūkstošus reižu spēcīgāka par atombumbu, kas bija nomesta uz Hirosimu – apmēram tāpat kā Hirosimas bumba salīdzinājumā ar sprāgstvielām piekrautu kravas mašīnu. Visspēcīgākās amerikāņu ūdeņraža bumbas jauda, kuru 1954. gada martā izmēģināja Bikini atolā, bija 25 megatonnas.

Padomju superbumbas izmēģinājums pirmām kārtām bija spēka demonstrācija. 1961. gada 12. augustā tika pabeigts Berlīnes mūris. 31. augustā padomju valdība oficiāli paziņoja, ka atsāks pilnvērtīgus kodolizmēģinājumus. 8. septembrī Hruščovs publiski paziņoja par gaidāmo sensāciju: „Lai tie, kas sapņo par jaunu agresiju, zina, ka mums būs bumba, kas pēc jaudas līdzinās 100 miljoniem tonnu trotila, ka mums jau ir tāda bumba un mums atliek vienīgi to izmēģināt!” Izmēģinājuma datumu pieskaņoja PSKP XXII kongresa noslēgumam.

Bumbas garums bija astoņi metri, diametrs – divi metri, masa – 27 tonnas. Bumbvedēja Tu-95 korpusā to bija iespējams ielādēt tikai līdz pusei, tāpēc bumbvedēja ātrums un lidojuma attālums stipri samazinājās. Nācās rakt tranšeju, lai bumbu uz speciālas platformas varētu pastumt zem lidmašīnas. Gadījumā, ja superjaudīgā bumba tomēr tiktu pieņemta apbruņojumā, līdzekļus, kas to varētu nogādāt līdz mērķim, vēl būtu nepieciešams radīt. Unikālajam bumbas izpletnim 1600 kvadrātmetru platībā tika iztērēts tik daudz kaprona, ka no tā varētu izgatavot 12 miljonus pāru sieviešu zeķbikšu. 1961. gadā to ražošana Padomju Savienībā samazinājās par ceturto daļu. Tikai par izpletņa radīšanu vien tā konstruktors Samvels Kočarjancs saņēma Ļeņina prēmiju. Saharovs saņēma trešo Sociālistiskā Darba Varoņa zelta zvaigzni.

1961. gada augustā uz Augstākās Militārās Padomes sēdi nogādāja vairākas reizes samazinātu „Kuzjkas mātes” koka maketu.

„Hruščovs burtiski iemīlējās mūsu veikumā”, vēlāk atcerējās bijušais izmēģinājuma vadītāja vietnieks Stepans Žmuļevs. „Ziņojuma laikā viņš ilgi glāstīja maketa pulēto virsmu un skatījās uz superbumbu ar tādu kā apreibušu skatienu. Droši vien domāja, ka tā devusi viņam neredzētu varu pār pasauli.”

Bumbas lādiņu izgatavoja Arzamasā-16, bet korpusu un visas pārējās sastāvdaļas – centrā Čeļabinska-70 (Sņežinska).

Izmēģinājumu veica militārpersonu vienība ģenerālleitnanta Nikolaja Pavlova vadībā. No lidmašīnas, kas riņķoja drošā attālumā, notiekošo vēroja vidējās mašīnbūves (kodolrūpniecības) ministrs Jefims Slavskis un maršals Kirils Moskaļenko. Bumbvedēja Tu-95 komandieris majors Andrejs Durnovcevs par īpaša uzdevuma veikšanu saņēma Padomju Savienības Varoņa nosaukumu un kārtējo militāro pakāpi.

Pulksten 11.32 pēc Maskavas laika bumba eksplodēja četru kilometru augstumā. Nokaitētās plazmas lodes diametrs sasniedza 10 kilometrus, un reakcijas laikā izdalījās enerģija, kas līdzinājās vienam procentam no Saules jaudas.

50 kilometru rādiusā izkusa zemes virskārta. Postījumu zona izpletās 300-400 km attālumā no epicentra, bet sprādziena rēkoņa bija dzirdama tūkstoš kilometru attālumā. Sprādziena vilnis trīs reizes apskrēja ap zemeslodi. Sprādziena radītā „sēne” pacēlās 70 km augstumā un sasniedza kosmosu. Elektromagnētiskā starojuma dēļ visā Arktikā uz 40 minūtēm pārtrūka radiosakari.

Toties radiācijas fons sprādziena vietā jau pēc diennakts nokritās tikai līdz 60 mikrorentgeniem stundā – apmēram desmit reizes vairāk par dabisko radiācijas fonu. Kodoltermiskās reakcijas produkti tika izsviesti stratosfērā un vienmērīgi izkliedējās pār visu planētu.

Līdz pat šim brīdim klīst dokumentāli neapstiprinātas, taču noturīgas baumas, ka mākslīgā saule liesmojusi stipri ilgāk, nekā prognozējuši aprēķini, un padomju fiziķi, gluži tāpat kā amerikāņi, kas vēroja izmēģinājumu no savām izlūklidmašīnām, esot pārcietuši pamatīgas izbailes, atceroties Nilsa Bora teorētiskos aprēķinus. Lielais fiziķis pareģoja, ka kodoltermiskā reakcija pie noteiktas jaudas var iegūt pozitīvu dinamiku, tas ir, sākt iesūkt sevī un pārstrādāt hēlijā visu ūdeņradi un skābekli no atmosfēras un Pasaules okeāna, kamēr visa Zeme nepārklātos ar sakusušu akmens garozu.

Vai tas tā patiešām bija vai ne, nav droši zināms. Taču nepagāja ne divi gadi, kā PSRS un ASV Maskavā noslēdza līgumu par kodolizmēģinājumu aizliegšanu atmosfērā, zem ūdens un kosmosā, bet padomju oficiālie cīnītāji par mieru un rakstnieki fantasti pēkšņi sāka runāt par „kodoltermiska okeānu sprādziena” draudiem.

„Kuzjkas mātes” analogi vairāk izgatavoti netika. Taču Novaja Zemļā veiktais izmēģinājums, tāpat kā slavenā Hruščova frāze par „raķetēm, kas Padomju Savienībā nāk no konveijera kā cīsiņi” (kura beigu beigās izrādījās blefs), strauji paātrināja bruņošanās sacensību. Šī sacensība beigu beigās parakstīja spriedumu padomju ekonomikai.

Sagatavojis Ilgvars Zihmanis

Uz augšu
Back