Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8816926t1h927b.jpg)
Viesojoties Pilsrundālē, kā brīnumaina sakritība mūs pārsteidz šā gada pirmais sniegs – pūkainas sniega segas ieskauta, Baltā māja pie Rundāles pils izskatās vēl baltāka. Šeit saimnieko Solveiga (trikotāžas un tautastērpu izgatavošanas salona «Novads» īpašniece) un Aivars Ikerti. Vēl Baltajā mājā dzīvo arī abu mammas, meita Laura ar mazmeitu Artu Aurēliju, bet dēls Māris ar ģimeni mīt Ķekavā.
– Dzīvojām Bauskā dzīvoklī, kad 1997. gada pavasarī Aivaram piedāvāja pirkt Pilsrundālē māju. Sākumā dusmojos par šādu ideju, jo netālu no Bauskas mums bija dārza māja. Teicu Aivaram: «Mēs pat uz to māju reti braucam, ko tagad iesāksim ar vēl vienu?» Bet ceriņu ziedēšanas laikā vīrs mani aizveda parādīt šo vietu. Bija saulriets, smaržoja daudzie ceriņkrūmi ap veco namu, un pēkšņi man likās, ka šeit ir tā vieta, kur gribētos būt. Turklāt nosaukums šķita tik vienkāršs un labs – «Baltā māja»... – atminas Solveiga.
Nolēmuši, ka jāaizņemas nauda un māja jāpērk. Tomēr no pagasta bija jāsagaida atļauja – atgriezušies no ceļojuma pa Itāliju, Ikerti uzzināja, ka drīkst kļūt par Baltās mājas jaunajiem īpašniekiem. Vietējie iedzīvotāji un Rundāles pils ļaudis par to nopriecājušies, jo māja bijusi diezgan bēdīgā stāvoklī un, iespējams, citādi tiktu nojaukta. – Kad namu nopirkām, vēl nenojautām, cik daudz darba būs jāiegulda, – atzīst saimnieki. – Kleķa māja bija izmirkusi, tāpēc pirmais un svarīgākais darbs bija apturēt mājas tālāku sabrukšanu. Pils ļaudis stāstīja, ka māja celta ap 1896. gadu, paredzēta pils kalpotājiem. Vēl zinājām, ka padomju laikos, 60. gados, te bijis saimniecības preču veikals un daži dzīvokļi, bet vismaz septiņus pēdējos gadus māja stāvējusi pamesta.
Pirmajā gadā uzlikuši pagaidu jumtu – tas pasargāja māju no turpmākās izmirkšanas. Sienas izžuva – tagad pat naglu grūti iedzīt! Tā kā māja ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, jaunie saimnieki iesnieguši projektu Kultūrkapitāla fondā un tādējādi saņēmuši finansējumu kārniņu jumta uzlikšanai, kas nu jau no 2000. gada sargā Balto māju.
Aivars teic, ka remontdarbos piedalījusies visa ģimene: – Strādāja ne tikai dažādi pazīstami meistari, bet arī mēs paši, jo darbiem gala neredzēja. Dēls tolaik kā students vasarās strādāja Minhenē, visu viņa nopelnīto naudu ieguldījām mājā. Esam pateicīgi arī vairākiem atbalstītājiem – «PAA», «Grandeg», «Malteks» un citiem uzņēmumiem.
Iekštelpās skats bijis diezgan baismīgs – vairāk nekā 13 kravas gruvešu izveduši un ar tiem nolīdzinājuši sētas pagalmu. Solveiga smaidot atceras, ka bijuši arī kuriozi gadījumi: – Tagad jau var smieties, toreiz gan raudāt drīzāk gribējās. Atbraucu no ceļojuma un prasu Aivaram: kā tad jums te iet? Un viņš man atbild gluži kā tajā dziesmā «Viss kārtībā, ak, cienījamā kundze!» – viss labi, saimniec, tikai siena izgāzās! Es prasu – kā? Kas? Vai sastutētais stūris izbruka? Nē, viņš vienā mierā atbild, gala sienas vairs nav, saimniec, kā piedūrāmies, tā arī sabruka, tur tagad tukšums! Bet citādi – viss kārtībā!
Saimnieki atzīst, ka viegli nav gājis. Arī raksturi abiem esot dažādi – Solveigai labāk tīk sakopt stūrīti pa stūrītim, Aivars savukārt rīkojas impulsīvi: ja remonts, tad visās telpās uzreiz! Tomēr mēdz teikt, ka pretpoli pievelkas – Baltajā mājā valda visnotaļ harmoniska gaisotne. Ikertus vieno arī mīlestība pret vecām lietām. – Mums patīk senas lietas un mēbeles, kuras pie mums nonākušas dažādos veidos, un tās visas ir mums mīļas un dārgas. Baltā māja ir ļoti sena, tāpēc nevaram iedomāties, kā te varētu izskatīties eiroremonts un moderns interjers. Tad visa gaisotne būtu pagalam! Vecā mājā dabiskāk iederas lietas no senām dienām, – šajā jautājumā saimnieki ir vienisprātis.
Būvmateriāli, santehnika, krāsas – SIA «Insana»
Koka mēbeles – «Zunda»