Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Mūsu tautas dzīvē bijuši nozīmīgi mirkļi, kas kardināli mainījuši tās vēstures plūdumu. Par tiem runāja un runās vēl daudzas paaudzes. Latvijas valsts dibināšana bija izcils notikums — pirmo reizi latviešu tautas vēsturē tai radās iespēja izveidot savu valsti. Bet brīvība vēl bija jāizcīna smagās kaujās.
Galvenais cīņu smagums gūlās uz jaunās valsts bruņoto spēku pleciem. Pirmās Latvijas Republikas valdībai uzticīgās karaspēka vienības, kas kļuva par pamatu vēlākai mūsu valsts armijai, izveidojās jau tūlīt pēc valsts proklamēšanas. Atbrīvošanas cīņu laikā (1918–1920) no nelielas cilvēku grupas, kuri, par spīti nelabvēlīgajiem politiskajiem un militārajiem apstākļiem, saglabāja ticību tikko izveidotajai valstij, radās armija, kas nosargāja jaundibināto Latvijas Republiku.
Šveices grupa
Latviešu prasību pēc nacionāli kulturālas un valsts autonomijas (jeb politiskā nacionālisma ideju) izvirzīja neliela latviešu sociāldemokrātu grupa (M. Valters, E. Rolavs, E. Skubiķis) Šveicē 20. gadsimta sākumā (1900–1903). Ierosmi viņi bija guvuši no Austrijas sociāldemokrātu idejām nacionālajā jautājumā un no Šveices Federālās satversmes. Šai grupai bija jācīnās gan pret latviešu sociāldemokrātu vairākuma vienaldzību nacionālajā jautājumā, gan pret latviešu pilsonības politisko bezrūpību un piekāpību Krievijas carisma priekšā. Tā sauktā Šveices grupa atšķēlās no latviešu dogmatiskajiem marksistiem un 1903. gadā nodibināja nelielu Latviešu Sociāldemokrātu savienību (vēlāko Latvijas Sociālistu – revolucionāru partiju). 1905.–1907. gada revolūcijas laikā šī partija aizstāvēja Latvijas autonomijas prasību. Turpmākajos gados latviešu politiskais nacionālisms ieguva aizstāvjus arī LSD labējā spārnā, un vairāki pazīstami sociāldemokrāti sāka aktīvi aizstāvēt latviešu tautas nacionālās intereses (M. Skujenieks, Rainis, F. Cielēns).
Pēc 1905.–1907. gada revolūcijas sakāves lielāks skaits latviešu sociālistu pieslējās liberālajai pilsonībai un sāka paust politiskā nacionālisma idejas Demokrātiskās pilsonības vidū sāka izplatīties ideja par apvienotu (Kurzemi, Zemgali, Latgali un Vidzemi etnogrāfiskajās robežās) un politiski autonomu Latviju. Taču līdz Pirmā pasaules kara sākumam šādām idejām plašās tautas masās Baltijas guberņu latviešu apdzīvotajos apgabalos nebija nopietnas ietekmes, jo nebija pamata, lai šādas idejas iesakņotos sabiedrībā: cariskā Krievija Pirmā pasaules kara priekšvakarā sasniedza savā ekonomiskajā izaugsmē straujus attīstības tempus, politikā — noteiktu stabilitāti. Baltijas guberņu latviešu apdzīvotajos apgabalos zemnieku modernās saimniecības darba ražīgumā apsteidza muižu, nolemjot to ekonomiskai atpalicībai; strādniecības dzīves līmenis Baltijas guberņu industriālā uzplaukuma apstākļos nemitīgi pieauga.
Prasības pēc autonomijas
Pirmā pasaules kara radītais posts, bēgļu traģiskais liktenis un latviešu strēlnieku cīņas kāpināja latviešu nacionālo apziņu un aktivitāti. Jau pirms 1917. gada latviešu sociāldemokrāti mazinieki (F. Cielēns, K. Kurševics) un nacionāldemokrāti (laikraksta Dzimtenes Atbalss līdzstrādnieki Maskavā L. Laicens, E. Blanks, J. Bankavs u. c.) bija izstrādājuši vairākus Latvijas autonomijas projektus vai tās pamatprincipus.
Pēc 1917. gada revolūcijas Latvijas autonomija kļuva par vispārēju demokrātisku un nacionālu prasību, parādījās daudz dažādu deklarāciju un rezolūciju par mazāku vai lielāku Latvijas autonomiju. Dibinājās pirmās īstās latviešu pilsoniskās partijas. Taču Krievijas Pagaidu valdības noraidošā nostāja pret latviešu autonomijas centieniem radikalizēja latviešu nacionālās idejas paudējus. Arvien biežāk plašākos tautas slāņos lietošanā parādījās nacionālā simbolika — sarkanbaltsarkanais karogs kā latviešu tautas simbols un dziesma Dievs, svētī Latviju! kā latviešu nacionālā himna.
1917. gada 25. oktobrī (7. novembrī) Petrogradā notika lielinieku inspirēts bruņotais apvērsums. Latvijas vācu neokupētajā daļā visu varu pārņēma latviešu lielinieki, nodibinot savu diktatūru. Par augstāko lielinieku izpildorgānu pasludināja Latvijas Izpildu komiteju (ISKOLAT) ar F. Roziņu–Āzi priekšgalā. Šajā laikā tā ir vairākuma diktatūra, kas balstās uz radikalizēto latviešu strēlnieku pulku militāro spēku. ISKOLAT praksē īstenoja vairākas Latvijas autonomijas programmas prasības: latvisku pārvaldi, latviešu valodu iestādēs, latvisku skolu.
1918. gadā februārī visu Latvijas teritoriju okupēja vācu karaspēks. 1918. gada 3. martā Brest-Ļitovskā noslēdza Padomju Krievijas un Vācijas separāto miera līgumu, kas noteica Latvijas teritorijas palikšanu vācu karaspēka kontrolē. 1918. gada 11. novembrī ar Vācijas sakāvi beidzās Pirmais pasaules karš, Kompjeņā (Francijā) tika noslēgts pamiera līgums. Saskaņā ar to mainījās vācu karaspēka statuss Latvijā. Pamiera noteikumi paredzēja vācu armijas uzturēšanos Latvijas teritorijā, lai aizkavētu lielinieku virzīšanos uz Rietumiem. Vienlaikus gan Latvijā, gan ārpus tās teritorijas turpināja darboties latviešu sabiedriski politiskie spēki, kas bija sākuši īstenot Latvijas autonomiju, bet tagad centās panākt pilnīgu Latvijas neatkarību.
Tā tapa neatkarība
1917. gada 13. oktobrī Petrogradā lielāko latviešu pilsonisko politisko spēku un organizāciju pārstāvji nolēma dibināt nacionālu politisko organizāciju, kas spētu apvienot dažādus politiskos spēkus vienotam mērķim — izcīnīt Latvijas autonomijas tiesības. Šo organizāciju dibināja Valkā, un tā tika nosaukta par Latvijas Pagaidu nacionālo padomi (LPNP). LPNP darbojās redzami latviešu politiskie (Z. A. Meierovics, J. Zālītis) un kultūras (J. Akuraters, K. Skalbe u. c.) darbinieki. 1918. gada 30. janvārī LPNP 2. sesijā tika pieņemts lēmums par virzīšanos uz pilnīgu Latvijas valsts neatkarību. Pēc LPNP atzinuma, Latvijai bija jābūt neatkarīgai, demokrātiskai republikai, kas apvienotu Latviju tās etnogrāfiskajās robežās. LPNP centās panākt Latvijas suverenitātes atzīšanu ārvalstīs un deleģēja uz Rietumeiropas valstīm Ārlietu nodaļas darbinieku Zigfrīdu Annu Meierovicu pārstāvēt LPNP politisko viedokli. Sabiedrotajiem bija svarīgi, lai Baltiju nepievienotu Vācijai. Bija reāli draudi, ka ar Vācijas atbalstu Latvijas teritorijā varētu nodibināties marionešu valsts ar vietējiem vācbaltiešiem — monarhistiem — priekšgalā. Mēģinājumi dibināt šādus veidojumus bija 1918. gada martā, kad tika paziņots par Kurzemes hercogistes atjaunošanu. Tā paša gada rudenī vācu okupācijas varas mēģināja izveidot Baltijas lielhercogisti, kas sastāvētu no Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas. Taču, redzot savu ideju bezperspektivitāti pēc novembra revolūcijas Vācijā un Kompjeņas pamiera noslēgšanas, domu par Baltijas lielhercogisti drīz atmeta.
LPNP nebija vienīgā organizācija, kas par savu darbības mērķi izvirzīja Latvijas neatkarību. Jau dažas nedēļas pēc vācu okupācijas sākšanās Rīgā izveidojās latviešu sociāldemokrātu mazinieku un pilsonisko politisko partiju darbinieku sadarbības organizācija, kas vēlāk ieguva apzīmējumu — Demokrātiskais bloks. Šī organizācija, kurā bija pārstāvēti visi latviešu politiskie virzieni, izņemot lieliniekus un vācu okupāciju atbalstošo F. Veinberga Tautas partiju, noturēja savas sēdes slepeni, bet par pārrunātajiem jautājumiem centās informēt sabiedrību. 1917. gada oktobra sākumā radās Demokrātiskā bloka dokuments, kuru vēlākais Latvijas Saeimas priekšsēdis Dr. P. Kalniņš pamatoti apzīmēja kā “Latvijas neatkarības rezolūciju”. Tiesa, šī rezolūcija bija pieņemta ar atpakaļejošu datumu, tāpēc paši Demokrātiskā bloka runasvīri uzskatīja, ka tā ir pieņemta 30. jūlijā. Demokrātiskais bloks, kas darbojās vācu okupētajā Latvijas teritorijā, noraidīja jebkuru iespēju ģermanizēt, rusificēt vai kolonizēt Baltiju, kā arī latviešu zemes vai tās daļas pievienot Vācijai. Demokrātiskā bloka priekšgalā bija K. Ulmanis, M. Valters, P. Kalniņš un F. Menders. Vāciešu ieņemtajā Rīgā, kā arī pārējā Latvijas teritorijā valdīja okupācijas varas iestādes, kuras centās ieviest arī savas varas atribūtiku pilsētas ielās. Tā Tērbatas un Brīvības ielas krustojumā (iepretī tagadējam Augstākās tiesas namam) tika uzcelts koka piemineklis vācu karavīriem Rīgas ieņēmējiem, ko tautā iesauca par “koka Frici”. Arī Rīgas un citu pilsētu iedzīvotājiem bija jādalās savā dzīvojamajā platībā ar okupācijas karaspēku.
1918. gada rudenī sākās sarunas starp LPNP un Demokrātisko bloku par turpmāku kopīgu darbību Latvijas valsts veidošanā. Tika nolemts apvienot nacionālos spēkus jaunā organizācijā. Sanāksme notika 1918. gada 17. novembrī Suvorova (tagad K. Barona) ielas 3. namā. Šajā vēsturiskajā apspriedē tika nodibināta jauna Latvijas tautas pārstāvju organizācija — Latvijas Tautas padome (LTP), kuru pieņemts uzskatīt par Latvijas priekšparlamentu.
LTP ietilpa 40 pārstāvju no astoņām demokrātiskajām partijām (gan pilsoniskajām, gan sociāldemokrātiem). LTP savā pirmajā sēdē pieņēma politisko platformu, kurā noteica jaunas valsts turpmākās attīstības pamatpostulātus un prioritātes. Šī organizācija arī nolēma Latvijas neatkarību pasludināt nekavējoties — nākamajā dienā, t. i., 1918. gada 18. novembrī. Par Latvijas Tautas padomes priekšsēdētāju ievēlēja Jelgavas advokātu, pazīstamo latviešu sabiedrisko un politisko darbinieku Jāni Čaksti. Viņš pats gan šajā sēdē nepiedalījās, un viņam par ievēlēšanu paziņoja ar vēstules starpniecību. Čakste nepiedalījās arī Latvijas Republikas proklamēšanas aktā. Par LTP priekšsēdētāja biedriem ievēlēja juristu Gustavu Zemgalu un publicistu Marģeru Skujenieku.