Rīgas parki gaida atmodu (4)

Skaitās, ka sabiedriskie apstādījumi Rīgā kopumā aizņem 283 hektārus. Šajos hektāros ir 93 zaļās zonas — dārzi, parki, skvēri un krastmalas. Šo teritoriju apsaimniekošanai pašvaldības aģentūrai Rīgas dārzi un parki ir iedalīts gandrīz miljons — 900 558 lati, kuru esot par maz, lai rekonstruētu 30 gadus kapitāli "neremontētos" parkus un skvērus. Šogad pirmo gadu lielāka summa — 312 000 latu — tika atvēlēta parku atjaunošanai, taču tās pietika vien, lai pāris zaļo zonu tikai pielāpītu: 120 000 latu tika izmantoti Arkādijas parkam, bet atlikusī summa — Ziedoņdārza celiņiem un daļai soliņu (lai gan vajadzīga nauda strūklakas atjaunošanai, pārējo soliņu izvietošanai, stādījumu atjaunošanai), tāpat daļa naudas izlietota bērnu rotaļu laukumu ierīkošanai Uzvaras parkā. Uzņēmuma galvenā speciāliste, darba plānošanas nodaļas vadītāja Marianna Erdmane neņemas nosaukt to summu, kas būtu nepieciešama visas pilsētas zaļās zonas atjaunošanai. Taču viņa domā: ja metodiski sāktu atjaunot minētos 93 objektus, tad nevajadzētu pārāk ilgu laiku, lai tos savestu kārtībā. No šiem objektiem 60 ir skvēriņi, kas nav lieli, tāpēc tos varētu atjaunot uzreiz vairākus vienlaikus. Dome ir informēta par situāciju, Vides komitejā par to regulāri tiekot spriests, un par šo jomu atbildīgie ir pārliecinājušies, kādā stāvoklī atrodas pilsētas zaļā zona, taču viss jau parasti apstājoties pie finansējuma.

Parki domāti "apdzīvošanai"

"Faktiski ar esošajiem līdzekļiem pietiek tikai ikdienas uzkopšanai un atkritumu izvešanai, taču tie ir par mazu transportam un materiāliem. Tāpat nauda vajadzīga viengadīgo un daudzgadīgo puķu stādījumiem, zālienam, krūmiem. Starp citu, katru gadu iestādām vasaras puķes aptuveni 2000 kvadrātmetru lielā platībā. Turklāt no šīs summas jānodrošina arī darbinieku algas, kas gan salīdzinoši ir diezgan zemas. Glābj tas, ka aģentūrai ir atļauts piedāvāt maksas pakalpojumus (sakopt teritoriju pēc dažādiem pasākumiem parkos u.tml.), un ienākumus no tiem varam izmantot arī algu fondam," finansiālo stāvokli skaidro galvenā speciāliste.

Situāciju vēl skumjāku dara tas, ka daudzos Rīgas dārzu un parku apsaimniekotajos objektos nav bijusi rekonstrukcija vairāk nekā 30 gadu garumā (izņemot kanālmalu). Vērmanes dārzā 1999. gadā uzsāka atjaunošanu, taču darbi tā arī netika pabeigti. Kad 2005. gadā dārzs no privātām rokām tika atdots atpakaļ Rīgas pilsētai, tajā tā arī nebija atjaunoti celiņi, stādījumi, zālieni. Arī estrāde nebija savesta kārtībā. Vienīgais, kas tur šobrīd ir izdarīts, — par sponsoru līdzekļiem atjaunota grīda, taču ar to ir par maz — būvei nepieciešams nopietns kapitālais remonts. Nojaukt gan to noteikti nevajadzētu, jo pēc tās ir ļoti liels pieprasījums no dažādu pasākumu rīkotāju puses. Turklāt ne tikai Vērmanes dārzā, bet arī citos centra parkos ļoti bieži tiek organizēti dažādi pasākumi. Tam esot gan savi plusi, gan mīnusi, jo, no vienas puses, tas ienes uzņēmuma kasē papildu līdzekļus, bet parku sakopšana pēc tam prasa daudz laika un enerģijas. "Taču faktiski jau parki tam ir domāti, lai tajos kaut kas notiktu un tie būtu "apdzīvoti"," atzīst Erdmane, uzsverot, ka atjaunotā veidolā tie cilvēkiem būtu vēl pievilcīgāki.

Esplanāde bez spožuma

Runājot par rekonstrukciju — tā vajadzīga arī Esplanādē, un tās atjaunošanai līdzekļi domē ir pieprasīti. Šādiem vēsturiskiem parkiem gan bez projekta izstrādāšanas nekādas kardinālas izmaiņas veikt nedrīkst. Diemžēl Esplanādei, kad tur tika uzstādīts Kalpaka piemineklis, projekts netika izstrādāts, jo naudu šim nolūkam neiedalīja. Katru gadu gan aģentūra pieprasa līdzekļus un cer, ka tuvākajā laikā Esplanāde atgūs savu seju. Vilcināties nevar, jo parks tiešām ir visai bēdīgā stāvoklī — nolietojušies ceļi, turklāt nav atrisināta lietus ūdeņu kanalizācija (tās gan nav arī pārējos centra parkos). Līdz ar to slapjākos periodos uz ietvēm un citviet krājas ūdens un ļaudīm jālaipo pa peļķēm. Šovasar gan bija cita problēma: viss izkalta, taču līdzekļu pietika vien, lai aplaistītu vasaras puķu dobes, arī pie Barklaja de Tolli pieminekļa. Šī dobe vēsturiski un figurāli nav mainīta, ko gan vajadzētu darīt, bet, kamēr nav rekonstrukcijas projekta, uzņēmums izmaiņas negribot veikt. Ar ainavu arhitektiem esot runāts par iespējamiem jauninājumiem, taču tie nebūs tik kardināli.

Arī operas "dārzs" ir veidojies vēsturiski, un dobe tajā bijusi ļoti dažādu formu, dažādās krāsās. Nākamgad iecerēts to vienkāršot, līdzšinējo zīmējumu atstājot tikai daļēji. Pilnībā nomainīt to būtu visai sarežģīti, jo tad būtu jākoriģē arī zāliens, un tas saistīts ar lieliem zemes darbiem — būtu jānomaina 30—40 centimetru bieza zemes kārta. Savukārt turpat blakus esošajā Bastejkalna skvērā, atjaunojot kanālmalu, tika izremontēta arī strūklaka, taču baseiniem kaut kur radusies noplūde, kā dēļ cieš blakus esošie stādījumi. Diemžēl netika realizēta ideja par "zilo upi", kas būtu veidota no pavasara sīpolpuķēm, jo tās ļoti slikti pārziemoja — vai nu akmeņu izvietojuma vai to pašu baseinu pārplūdes dēļ. Tad nu uzņēmums aizpildīja "upes" vietu ar vasaras puķēm. Arī kaimiņos esošā Kongresa nama parka apstādījumi rada problēmas, jo virs apakšzemes autostāvvietas tie netika pārdomāti izveidoti. Līdz ar to lietainā laikā tur viss pludo, bet saulainā izdeg. "Augsnes kārta ir pilnīgi izplēnējusi, un blakus Andreja Upīša piemineklim zālienam vairs palikusi tikai ļoti maza kārtiņa. Šo parku uzturēt faktiski ir tikpat sarežģīti kā jumta dārzu. Protams, šāds projekts pirms tam nebija īstenots, un varbūt tāpēc ir tik daudz kļūdu, arī strūklakas ierīkošanā, kuras izolācija nav bijusi pietiekami labi nodrošināta," situāciju raksturo Rīgas dārzu un parku pārstāve.

Norčēpinga paliek bez parka

Jaunajos rajonos, īpaši dzīvojamajos kvartālos, tie apstādījumi, kas tika plānoti, būtībā netika izveidoti nekur. Ja nu vienīgi par tādiem nosacīti var minēt Ēbelmuižas, arī Dzegužkalna, parku, taču faktiski tie ir sabiedriskie apstādījumi un neskaitās pie dzīvojamo rajonu zaļās zonas. Arī Pļavnieku parku par tādu nevar uzskatīt, jo tā ir tikai bērzu aleja ar celiņiem. "To mums nodeva apsaimniekošanā kā parku, taču tas nav ierīkots un ir ļoti nelīdzens, līdz ar to kopšana ir apgrūtinoša, jo lielākā daļa teritorijas ir aizaugusi ar gārsu. Tāds pats ir Strazdumuižas parks, kur nav ne celiņu, ne zāliena. Mēs to varam tikai sakopt, neko vairāk," atzīst Erdmane. Kā ārpus centra sāpju bērns tiek minēts Grīziņkalna parks, kas ir patiešām bēdīgā stāvoklī un gaida savu rekonstrukcijas kārtu.

Savukārt jaunu parku ierīkošanas ieceres tā arī palikušas uz papīra. Savulaik bija ideja par Norčēpingas parku, kam desmit gadu laikā jau vairākkārt mainīta iespējamā atrašanās vieta, galu galā apstājoties pie Uzvaras parka posma starp Raņķa dambi un Slokas ielu. Tika izstrādāts projekts, sadalot darbus trijos posmos, taču nu jau vairākus gadus pēc kārtas prasītais finansējums tiek atteikts, jo tik liela summa domei neesot "paceļama" (pirmā kārta izmaksātu 370 tūkstošus, pārējās — vairāk nekā 200 tūkstošus). Žēl, protams, ka nekas nenotiek, jo projektēšanai iztērēti diezgan lieli līdzekļi — pāri par desmit tūkstošiem.

Tuvojas NATO samits, un raizes rada arī Dailes teātra skvēriņš. Uzņēmums ir iesniedzis vēstuli Rīgas domē, paužot uztraukumu par teātra apkārtnes sakārtošanu. Ir iedalīta nauda teātra rekonstrukcijai un priekšlaukumam, bet ne pārējai apkārtnei.

Puķu dekori — par dārgu

Ir jau Rīgas dārziem un parkiem savi plāni ne tikai attiecībā uz zaļajām zonām, bet arī uz puķu rotājumiem. Tādi, piemēram, ir iecerēti Operas tiltiņam, arī pie Universitātes un Rīgas domes. Šajās vietās labi iederētos īpašas puķu kastes, bet, tā kā tās ir ļoti dārgas, dome jau divus gadus šai idejai zaļo gaismu nav devusi. Kādreiz jau gadoties dzirdēt salīdzinājumus ar Liepāju vai Ventspili, kur šie dekori izmantoti daudz plašāk. Ja attiecībā uz puķu kastēm varot arī piekrist, tad par "zaļajām" figūrām Erdmane ir visai skeptiski noskaņota, jo vēsturiskajos Rīgas parkos tādas vienkārši neiederētos. "Es pat nevaru iedomāties tādus objektus ielas malās vai laukumos. To, ka ielas varētu būt dekorētas ar ziediem, — jā, tas būtu ļoti jauki (pirmajā gadā izmaksas gan būtu ļoti lielas). Piemēram, Kaļķu ielā varētu būt tāds posms, Doma laukumā, Raiņa vai Aspazijas bulvārī, arī Krišjāņa Barona ielā. Bija arī doma par Līvu laukumu, taču kafejnīcu dēļ no tā atteicāmies, jo tad tur būtu pārāk raibs. Šāda pieredze ir izmantota arī daudzās Eiropas pilsētās, kur katra ieliņa var būt izrotāta ar citas krāsas ziediem," tā domā Erdmane. Neraugoties uz visai bēdīgo ainu, Rīgas dārzu un parku galvenā speciāliste cerīgi lūkojas nākotnē.

Zaļās zonas atjaunošanai — miljonu latu

Rīgas domes Vides departamenta Apstādījumu pārvaldes vadītāja Aija Baķe piekrīt, ka situācija nav no labākajām — Ziedoņdārzs un Grīziņkalns ir katastrofālā līmenī. Bet visvairāk sirds sāpot par Esplanādi, kas atstāta pabērna lomā. "Bija taču iespēja vienlaikus ar Kalpaka pieminekļa uzstādīšanu atjaunot arī visu parku, taču viss palika, kā ir, — bez gaismas, bez kanalizācijas, ar vecu zālienu un celiņiem. Nākamgad ir piešķirti līdzekļi strūklakām — bet ko tas dod uz vispārējā fona?" sarūgtinājumu par politiķu atbalsta trūkumu vides sakārtošanā pauž Baķe. Viņasprāt, savulaik kanālmalas rekonstrukcija notikusi "perfekti un pareizi" — gan iztīrīts kanāls, gan veikti stiprinājumi, nomainīti apstādījumi un soliņi (Gribas gan piebilst, ka joprojām savādas šķiet nesamērīgās summas, kas konkrētajam darbam tika atvēlētas. — Red.). Baķe piemin arī Arkādiju, kur visu ko darīja, taču upīti neiztīrīja un krastus nenostiprināja. Ja vēl tagad sāks atjaunot nodegušo parka paviljonu, parks uz kādu laiku pārvērtīsies par būvlaukumu. Baķe vairākkārt uzsver, ka Vides departamentam ir grūti strādāt, jo pilsēta tam piešķir vismazāk līdzekļu, līdz ar to nav iespējams pasūtīt parku rekonstrukcijas projektus un sākt to atjaunošanu.

Rīgas domes Vides komitejas priekšsēdētājs Dainis Īvāns kā zināmu soli uz priekšu min jauno apstādījumu koncepciju, kurai sekošot rīcības programma. Viņš gan esot visai skeptisks attiecībā uz deputātu atbalstu tai. Gan jau galu galā visu izkritizēs, arī skaitļus, pieļauj domnieks Īvāns. Taču tās summas, kas līdz šim tikušas piešķirtas zaļās zonas atjaunošanai, neesot nekas. Ko var izdarīt par nieka 300 000 latu? Faktiski ik gadu vajadzētu apmēram 1,5 miljonus latu. Saprotams, tādu ciparu koncepcijā nerakstīsim, taču ap miljonu noteikti vajadzētu, lai kaut ko kardināli mainītu. Turklāt ne tikai rekonstruētu jau esošos parkus, bet radītu arī jaunus.

Diemžēl kopš 1966. gada finansējumā nekas nav nācis klāt. Drīzāk jau postā aiziešot arī esošais "zaļums" — tā liekot domāt pilsētas attīstības koncepcijā minētie skaitļi: apstādījumu kopplatība samazināsies no šobrīd esošajiem 47% uz 25%. Un, ja tagad uz 40 cilvēkiem ir viens hektārs "zaļuma", tad 2018. gadā tāda pati platība būs uz 125 cilvēkiem. Eiropas Savienības direktīvas gan paredz, ka cilvēkam pēc 15—20 minūšu gājiena jānonāk parkā vai skvērā, bet Rīgas centrā zaļās zonas praktiski nav (un esošie klajumiņi aktīvi tiek aizbūvēti), līdz ar to, iespējams, pilsētai var nākties atpirkt zemes gabalus, lai tur varētu izveidot zaļo zonu.

Kā aplamu soli Īvāns min dzīvojamo māju iekšpagalmu apbūvēšanu. Tagad gan tam noteikts moratorijs, taču faktiski vajadzētu konsekventi norādīt attīstības plānā, ka neko būvēt iekšpagalmos nedrīkst. Viņaprāt, vajadzētu arī reorganizēt līdzšinējo apsaimniekošanas sistēmu. Rīgas dārzi un parki faktiski ir kļuvusi par sētnieku organizāciju, kas nerada neko jaunu. Jāatjauno būtu likvidētais galvenā dārznieka amats, kā arī jāparedz galvenā ainavu arhitekta vieta Vides departamentā. Vai šie ieteikumi tiks atbalstīti no domes puses, Īvāns nezinot. "Kad runāju ar domes vadību par koku ciršanu, man atbildēja: mums vajag tikai attīstīt, celt un būvēt, nevis kokus aizsargāt," ar līdzšinējo vides politiku domē ir nepamierināts Vides komitejas vadītājs.