Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pēdējo desmit gadu laikā Latvijā bez vēsts pazuduši un nav atrasti 599 cilvēki. Ja ņem vērā 2002. gadā amerikāņu ekonomikas profesora Orlija Ešenfeltera aprēķinus, ka cilvēka dzīvības vērtība ir pusotrs miljons ASV dolāru (ap 700 050 latu), tas nozīmē, ka zaudēti ir 450 miljoni latu.
Ar policijas darbu vien nepietiek, lai rezultāts būtu sekmīgs un cilvēki tiktu atrasti. Vajadzīgi arī visas sabiedrības rīcībā esošie līdzekļi. Pie tāda secinājuma nonākuši ārzemju speciālisti, arvien vairāk ļaužu tā domā arī pie mums.
Pazušanas iemesli – visdažādākie
No likuma puses: ja cilvēks netiek atrasts desmit gadu laikā, ar tiesas spriedumu viņu pasludina par mirušu. Meklēšanas lieta policijā tiek izbeigta. Gadījumā, ja pazudušajam jau ir bijis septiņdesmit vai vairāk gadu, meklēšanas laiks ir uz pusi īsāks. It kā nežēlīgi likumi, tomēr tajos ir jēga – kā gan citādi varētu juridiski sakārtot, piemēram, mantojuma tiesības, ja pazudušajam pilngadīgajam piederējis kāds īpašums?
Latvijas policijā gan netiek apkopota precīza statistika par pazušanas iemesliem, taču profesionāļi, izņemot gadījumus, kad tiešām atklājies, ka pazudušais kļuvis par nozieguma vai negadījuma upuri, parasti min šādus cēloņus: bērni, pieaugušo nepieskatīti, aizklīst no mājām, rotaļājoties vai cenšoties nokļūt, piemēram, "pie vecmāmiņas"; pusaudži, vecumā no 12 līdz 18 gadiem, klaiņo; jaunieši, dažreiz arī pieaugušie, pamet mājas pēc konflikta ģimenē; gadās arī tā – jautrā kompānijā vienkārši tiek aizmirsts par mājām, piemēram, vairākas dienas no vietas "plostojot". Ir arī tādi jaunieši, kas bez brīdinājuma pārceļas dzīvot pie drauga vai draudzenes. Dažreiz pazušanas iemesls ir neatkarīgas dzīves uzsākšana, kas notikusi pārāk strauji: cilvēks vairs nevēlas satikties ar vecākiem, savāc savas mantas un pazūd nezināmā virzienā. Nereti tādā gadījumā, pat ja arī tiek atrasti, viņi nemaz nevēlas kontaktēties ar piederīgajiem.
Arī veci un nevarīgi un tādi, kas sirgst ar garīgām slimībām, kā arī cilvēki ar īpašām vajadzībām pieder pie riska grupas. Bēdīga situācija var rasties, ja sirmgalvji aizklīst prom tāpēc, ka viņiem radušies atmiņas vai prāta darbības traucējumi. Tas var notikt arī pēkšņi. Nereti viņi ne tikai neatceras, kur dzīvo, bet arī nespēj nosaukt savu vārdu. Veiksmes gadījumā viņus piederīgie uziet slimnīcās vai kādā aprūpes iestādē. Skumjš liktenis minētās riska grupas pārstāvjus var piemeklēt aukstajā gada laikā. Pirms vairākiem gadiem kādā lauku rajonā pazuda meitene, kurai bija dauna sindroms. Viņu atrada pēc neilga laika. Čokuriņā sarāvušos, seklā grāvītī netālu no mājām. Bez dzīvības pazīmēm. Bija ziema.
Arī pusmūža cilvēkiem daudz izredžu izdzīvot nav, ja viņi slimības vai alkohola iespaidā ilgāku laiku atrodas aukstumā. Katru gadu Latvijā nosalst vismaz daži desmiti. Tādā nāvē bojāgājušo vidū nav tikai personas bez noteiktas dzīvesvietas.
Valsts policijas rīcībā uz 2007. gada 1. septembri ir informācija kopumā par 10 gadiem, par 802 neatpazītiem līķiem. Šo cilvēku personības tā arī nav noskaidrotas. Daudzi varētu būt arī piederīgo meklētie bezvēsts prombūtnē esošie.
Kopējā tendence – no saskanīgām ģimenēm, kur rūpes citam par citu ir tradīcija, cilvēki pazūdot ļoti reti. Taču, ja tas notiek, ir pamats domāt, ka tuvinieks kļuvis par nozieguma vai negadījuma upuri. Iesniegumi, ja pazudis pieaugušais vai bērns, policijā jāiesniedz nekavējoties. Labu laiku vairs nav spēkā likums, kas paredzēja, ka vispirms jāgaida trīs dienas. Gadījumā, ja pazudis nepilngadīgais, nedrīkst kavēties pat dažas stundas. Policija nevienam nepiemēro sodus, ja nepilngadīgais vai pieaugušais drīz atrodas pats. Vienīgi piederīgajiem jāatceras, ka labās ziņas nekavējoties jāpaziņo tiesībsargiem. Tas vajadzīgs, lai netiktu tērēti resursi, kas izmantojami citu bezvēsts pazudušo meklēšanai.
Meklēšanas izmaksas
Cik liels finansējums no Valsts policijas kopējā budžeta tiek atvēlēts tieši bezvēsts prombūtnē esošo personu meklēšanai, proti, cik vidēji nodokļu maksātājiem izmaksā viena cilvēka meklēšana, atbildi saņemt neizdevās. Valsts policijas Preses un sabiedrisko attiecību biroja priekšniece pulkvežleitnante Ieva Rekšņa varēja sagatavot atbildes tikai uz daļu Nedēļas uzdoto jautājumu. Tāpēc nākas pieļaut arī diezgan spekulatīvus secinājumus par to, kāpēc, vērojot no malas, šķiet, ka tiesībsargājošajās struktūrās kaut kas nav īsti kārtībā. It kā labā griba kārtīgi strādāt ir, tomēr dažreiz vienkārši nesanāk, jo pietrūkst resursu, cilvēku vai vēl kaut kā. Tāpēc sabiedrībai vienkāršāk policistus, apvainojot dažādos grēkos, uzreiz mest visus pār vienu kārti.
Valsts policijā nav pat neformālās uzskaites, cik profesionāļu specializējas bezvēsts prombūtnē esošo meklēšanā vairāk nekā septiņus gadus. Daļēji tas varētu nozīmēt, ka pat savās rindās likuma sargi profesionalitāti varētu arī diez ko augstu nevērtēt. Varbūt kolēģu darba novērtēšanai vienkārši neatliek laika. Bez personu meklēšanas republikas rajonu policijas pārvaldēs personu meklēšanas darbiniekiem vēl ir arī citi papildpienākumi: narkotiku apkarošana, nepilngadīgo noziedzība u.c. Policista darbā personu meklēšana ir gan bezvēsts pazudušo personu, meklējamo noziedznieku meklēšana, gan neatpazīto līķu identifikācija.
Katrā republikas rajona policijas pārvaldē ir viens darbinieks, kurš nodarbojas ar personu meklēšanu. Tikai Daugavpilī, Jelgavā, Liepājā, Rīgas rajonā ir divi darbinieki. Rīgas pilsētas Galvenās policijas pārvaldes (RGPP) sastāvā ir vesela nodaļa, kura nodarbojas ar personu meklēšanu. Kopumā 25 cilvēki. Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes (VP GKrPP) sastāvā šogad ir izveidota jauna nodaļa, kura nodarbojas ar personu meklēšanas kontroli un koordināciju. Tāpēc varam pieskaitīt vēl trīs profesionāļus. Atkarībā no pazudušā pazušanas apstākļiem un vietas, var iesaistīt tik darbinieku, cik nepieciešams, lai pārmeklētu kādu objektu.
Droši vien katrs dzirdējis, ka policijā nemitīgi notiek dažādas reorganizācijas. Policijas pārstāve gan apgalvo, ka Latvijas rajonu policijas pārvaldēs viss bijis bez izmaiņām, arī RGPP. Izmaiņas skārušas tikai VP GKrPP, kur bija nodaļa, kura kontrolēja un koordinēja personu meklēšanu, bet kura tika likvidēta. Tā ir jau minētā, šogad atjaunotā nodaļa ar trim darbiniekiem. Tikai nav saprotams – kāpēc tā vispār bija jālikvidē un tad jāatjauno? Labums no šādām reorganizācijām ir ļoti apšaubāms.
Labdarības vērtība
Cilvēki pazūd ne tikai Latvijā, nelaime vai apstākļu sakritība var piemeklēt jebkuru arī ārpus mūsu valsts robežām. Cik īsti mūsu tautiešu strādā, piemēram, Īrijā un Lielbritānijā, precīzi nav zināms. Desmiti, bet varbūt daži simti tūkstošu? Cik cilvēku izbrauc īslaicīgos ceļojumos? Viņu vidū noteikti būs arī tādi, kurus pieņemts dēvēt par dēkaiņiem. Ne jau visi, sasnieguši pilngadību, atmet paradumu klaiņot pa pasauli ar visām no tā izrietošajām sekām. Sievietes var kļūt par cilvēktirdzniecības upuriem. Tāpēc visi, kuri uz kādu laiku izbrauc no valsts, zināmā mērā būtu pieskaitāmi riska grupai.
Eiropā un citviet pasaules attīstītajās valstīs sabiedrība ir nonākusi pie likumsakarīga secinājuma – policija vien pazudušos atrast nevar. Tiek radītas sabiedriskās organizācijas. Piemēram, Lielbritānijā ir nevalstiskā organizācija Missing People. Ik gadu Britu salās policijai tiek ziņots par 210 000 pazudušo, bet ap 100 000 bērnu, kas jaunāki par 16 gadiem, bēg no mājām, aprūpes iestādēm.
Missing People, cieši sadarbojoties ar policiju, valsts sociālās aprūpes sistēmu un medijiem, tiem, kas vērsušies pie viņiem ar lūgumu sameklēt pazudušos piederīgos, spēj veiksmīgi palīdzēt 70% gadījumu. Katru nedēļu vidēji ar organizācijas palīdzību un starpniecību tiek atrasti desmit pazudušie. Turklāt deviņos gadījumos atrastais ir dzīvs. Vismaz viens veiksmīgas atrašanas gadījums mēnesī ir. 2006. gadā tikušas atrisinātas pavisam 1550 bezvēsts pazudušo lietas.
Missing People sniedz palīdzību bez maksas. Tāpēc šai labdarības organizācijai katru gadu, lai nodrošinātu vairāku diennakts krīzes telefonu un daudzu citu pasākumu veikšanu, arī brīvprātīgo apmācību, jāsagādā divi miljoni sterliņu mārciņu. Valsts sedz tikai 30% no nepieciešamās summas. Viss pārējais ir ziedojumi, kas jāsavāc pašu spēkiem. Tāpēc nav brīnums, ka katra mārciņa ir uzskaitīta. Piemēram, 20 mārciņas – viena krīzes telefona darbība 24 stundas, 800 mārciņu – 15 brīvprātīgo bezvēsts pazudušo personu meklētāju apmācība utt.
Arī Īrijā ir līdzīga organizācija – Missing Persons Association. Viņiem ir ne tikai krīzes telefoni un citas nevalstiskās organizācijas "atribūti" – mājaslapa internetā, plakātu ar pazudušo attēliem izlīmēšanas akcijas, bet arī apmācīti darbinieki, kas spēj piedalīties glābšanas darbos grūti pieejamās vietās kalnainos apvidos un uz ūdeņiem. Arī Missing Persons Association sniedz palīdzību cilvēkiem bez maksas un gādā līdzekļus savam darbam paši.
Šogad Latvijā ir dibināta Bezvēsts pazudušo bērnu meklēšanas biedrība. Šobrīd tajā darbojas sešas personas. Lai gan biedrības aktīvā darbība pagaidām divu bērnu meklēšanā nav bijusi rezultatīva, tomēr tās valdes priekšsēdētājs Raivis Narbuts norāda, ka paralēli jau piesaistītajiem resursiem – kinologu apvienībai Saules suns, patopsihologiem, brīvprātīgajiem no Sarkanā Krusta – biedrība turpina meklēt sadarbības partnerus gan Latvijā, gan arī līdzīgas organizācijas ārvalstīs un dara daudz ko citu.
Palīdzību bezvēsts pazudušo piederīgie var saņemt, ja paši vēršas pie biedrības, kā arī tad, ja to lūdz policija. Narbuts atzīst, ka sabiedrība kopumā, atbildīgās valsts instances, ģimenes, bērni – visi tie, kas ir iesaistīti, ir pievērsuši uzmanību šai samilzušajai problēmai un ir gatavi meklēt risinājumu. "Ja salīdzinām situāciju tagad un pirms astoņiem mēnešiem, varam secināt, ka izmaiņas ir notikušas un ir sācies nozīmīgs pārmaiņu process."
Nepieciešamas pārmaiņas
Par izmaiņām bezvēsts pazudušo meklēšanas sistēmā domā arī visā Eiropā. Eiropas Savienības (ES) tieslietu ministri 2. oktobrī vienojās par vienotu kārtību un trauksmes sistēmu, lai palīdzētu koordinēt policijas darbus pazudušu bērnu meklēšanā. Meklēšanas sistēma būs līdzīga tai, kas jau darbojas Francijā. Proti, mediji par nepilngadīgā pazušanu sākotnēji tiks informēti tikai tajā reģionā, kurā bērns pazudis. Pārraižu laukums, piesaistot jaunus medijus, tiks palielināts ik pēc 30 minūtēm kopš bērna pazušanas. Tādējādi sabiedrībā netiks radīts apjukums, kas var rasties, piemēram, rādot daudzu bērnu sejas vienlaikus. Francijā sistēma ieviesta 2006. gada februārī. Trauksme aktivizēta četras reizes. Vienā gadījumā divas pazudušās meitenes atgriezās mājās 15 stundu laikā pēc pazušanas.
Ministri nonāca pie likumsakarīgiem secinājumiem – lai arī ES robežas ir atvērtas, nav noderīgi, piemēram, Dānijas ziemeļos publicēt reklāmas par bērnu, kurš ir nolaupīts Itālijas dienvidos. Tas var pat traucēt meklēšanai.
Ministri tikās Portugālē, jo pēc četrus gadus vecās britu meitenītes Madleinas Makannas pazušanas šīs pašas valsts kūrortpilsētā ES bezvēsts pazudušo bērnu meklēšana ir aktuāla starptautiskā līmenī.
Panākta arī vienošanās izveidot ES mēroga elektronisku tieslietu portālu. Tajā regulāri tiktu atjaunināta informācija par pazudušiem bērniem. Likumsakarīgs secinājums, ņemot vēra ES atvērtās robežas, ir arī nepieciešamība palielināt informācijas apmaiņu starp policiju un robežsardzi.
Pārdomātas meklēšanas sistēmas nepārprotami palīdz ietaupīt resursus, kas, likti lietā lietderīgi, var izrādīties ļoti nozīmīgi, lai pazudušo atrastu. Jaunās sistēmas ieviešanai nav vajadzīgi likumi, līdz ar to tas ir atkarīgs no dalībvalstu labās gribas.
Latvijas Iekšlietu ministrijā arī notiek rosība – nesen izstrādāti Personu meklēšanas noteikumi. Tiem gan tagad jāiziet saskaņošanas ceļš caur vairākām ministrijām. Jaunajos noteikumos būs skaidras norādes, kas policijai jādara konkrētā situācijā, meklējot pazudušo.
Policija un sabiedriskās organizācijas nav vienīgie, kam jāiesaistās bezvēsts pazudušo meklēšanā. "Katrai iestādei, kas saskaras ar cilvēkiem bezpalīdzīgā stāvoklī un bez dokumentiem, jādara viss iespējamais, lai veicinātu cilvēka identifikāciju," ierosina Rīgas Ātrās medicīniskās palīdzības stacijas galvenā ārsta vietniece Ieviņa Alka. Ātrās palīdzības ārsti apraksta cietušos un slimniekus, kuriem nav personu apliecinošu dokumentu, bet ar to esot par maz. "Ne vienmēr ātrās palīdzības ārsts, kurš glābj cilvēka dzīvību, var precīzi pierakstīt īpašās pazīmes. Un par kādām īpašām pazīmēm vai precīzu vecuma noteikšanu var būt runa, ja cietušais ir kritiskā stāvoklī, viss vienās asinīs pēc tam, kad viņu tumsā, uz nomaļa dubļaina ceļa notriecis nezināms auto?" Alka uzskata, ka, ņemot vēra mūsdienu tehnoloģijas, policisti varētu operatīvāk ierasties slimnīcu uzņemšanas nodaļās. Būtu vēlams šādus cilvēkus, kā arī tos, kam nav personu apliecinošo dokumentu, kamēr vēl viņiem mugurā ir paša drēbes, fotografēt ar digitālo fotoaparātu. Stacionāra apstākļos to izdarīt ir krietni vieglāk. Uzticēt fotografēšanu mediķiem gan nevajadzētu.
Fotogrāfijas vēlāk jāpadara pieejamas arī tiem, kas arī paši meklē savus piederīgos. Vērtīgi būtu, ja starp medicīnas sistēmu un policiju būtu atrunāti vēl precīzāki sadarbības algoritmi. Tā daudz ātrāk varētu atrast ne vienu vien pazudušo.
Darba vēl daudz kā starptautiskā, tā arī vietējā līmenī, ne tikai meklējot bezvēsts pazudušos, bet arī precizējot darbības, kā tas būtu izdarāms veiksmīgāk, taupot līdzekļus, kas nav mazsvarīgi, ja tie ir tik ierobežoti kā Latvijā.