Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Jocīgs jautājums, vai ne? Man - divu bērnu mātei – bieži vien gribas uzdot sev šo jautājumu, bet bail no atbildes. Labāk tomēr atstāt sevi patīkamā neziņā. Šāds jautājums bieži tiek uzdots interneta portālos, kur ir runa par bērniem. Cik tad izmaksā bērns?
Summas ir atšķirīgas! Brīžos, kad lasu šos interneta stāstus, saķeru galvu un domāju – ārprāts! Kā bērns var izmaksāt šādas summas?!?
Man ir paveicies - vecākais bērns iet valsts dārziņā, kur maksāju apmēram 30 latus mēnesī, papildus vēl fonda nauda un izdevumi par pulciņu apmeklējumiem. Dārziņš atrodas 15 km no mājām, un, paldies Dievam, ka vismaz tajā bērns tika iekšā! Jā, katru dienu turp un atpakaļ braucu ar mašīnu, jo nav citu iespēju līdz turienei nokļūt! Tātad – arī tie ir izdevumi, kas paredzēti bērnam!
Diemžēl dzīves skarbā realitāte rāda, ka daudziem vecākiem, kas būtu priecīgi par šādu iespēju, tāda netiek dota. Dārziņa rindā jāiestājas uzreiz pēc bērna dzimšanas - ja bērns dzimis gada beigās, nav reālu iespēju tikt dārziņā! Līdz ar to iespējamie risinājumi ir šādi – mamma, tētis vai vecvecāki, kuri nestrādā, aukle vai privātais bērnu dārzs. Vajag ciparus? Lūdzu! Aukle - sākot no lata stundā, dārziņš - 150 lati mēnesī, papildus jāmaksā par ēdienu. Vai ir saprotama starpība starp 150 un 30 latiem? Bez aukles neiztikt, ja māte vēlas atgriezties darba tirgū, pirms bērns sasniedzis 2 gadu vecumu. “Silītes” Latvijā pieejamas ierobežotā daudzumā, reti kad pieņem bērnus, kas jaunāki par diviem gadiem. Kādiem jābūt ienākumiem, lai to “pavilktu”? Viss taču neaprobežojas ar aukli vai dārziņu - bērns ir jābaro un jāģērbj! Un jāmīl... Bet mīlestība, vecāku un bērna kopā būšana ir paslēpusies kaut kur pašā apakšā! Jo jādara viss, lai bērnam nodrošinātu nepieciešamo, arī pašiem gribas dzīvot! Apbrīnoju audzītes (audzinātājas) ar augstāko izglītību, kuras strādā par tādu algu! Interesanti, kad pienāks tas brīdis, kad pirmskolu audzinātāji sāks runāt par algas pielikumu?
Cik pilnvērtīgs tētis vai mamma vari būt savam bērnam, strādājot no agra rīta līdz vēlam vakaram? Jo jāpelna nauda, kas tiks ieguldīta auklītēs un dārziņā! Veidojas apburtais loks, no kura ir gandrīz neiespējami izkļūt - lai iedotu, mēs atņemam pašu vērtīgāko - sevi un tuvību! Bērns ierauga pārgurušu māti, kura spēj tik noelsties! - Par trauku kalnu, netīrajām grīdām un daudz ko citu! Māte ( bērna mīļā mammīte!), spēj tik vien, kā aizsūtīt bērnus pēc iespējas ātrāk gulēt! Jo tas ir vienīgais brīdis, kad var kaut nedaudz laika veltīt tikai sev. It kā vēlētos kaut ko mainīt, bet vai vēlme atteikties no materiālajiem labumiem nenovedīs ģimeni līdz nabadzībai?
Ir sāpīgi klausīties kārtējās ziņas, kurās stāsta, ka cietis bez uzraudzības atstāts bērns, jo māte tajā laikā ir strādājusi... Kā var veidoties tik absurda situācija? Pavisam vienkārši. Pašvaldības dārziņā bērnam vietas nav, nav arī līdzekļu, lai apmaksātu aukli, privāto dārziņu vai kādu nelegālo “dārziņu” (jā, arī tādi ir!). Dažbrīd šķiet, ka bērni valdībai vērtību hierarhijā ir pēdējie, kas izraisa interesi, jo bērni nav šā brīža vēlētāji. Varbūt kādreiz... Pašlaik? Pašlaik viņi ir vieni vienīgi izdevumi! Parēķiniet - vienam bērnam valsts atvēl 8 latus mēnesī (ģimenes valsts pabalsts), par otro bērnu ģimenei jau ir 9 lati 60 santīmu *. Tā taču ir “milzīga” summa! Tas nekas, ka šī summa ir mainīta tikai vienu reizi kopš Latvijas neatkarības atgūšanas laikiem. Inflācija to neskar. Neskar arī bērna kopšanas pabalstu (“māmiņalgu”) un tai uzliktos griestus 392 latu apmērā (pabalsts ir liels atspaids, kad “sēdi” mājās ar bērnu). Man ir patiess prieks, ka valdība nākusi pretī jaunajiem vecākiem un izveidojusi šo pabalstu, kas patiesībā ir nopelnīts ar nodokļu maksājumiem. Bet te atkal ir kārtējais kuriozs! “Māmiņalga” pilnā apmērā tiek maksāta līdz bērna gada jubilejai, no gada līdz divu gadu vecumam maksā tikai 30 latus. Ieguvēji šajā situācijā ir tikai tie, kam pabalstu iegūšana ir peļņas avots. Jo arī tad, ja neesi bijis nodarbināts, neesi maksājis nodokļus, tu saņem 50 latus, pēc gada – 30 latus. It kā neliela summa, bet, ja bērni ģimenē tiek “ražoti” tikai šī pabalsta dēļ? Tā ka apgalvojums, ka bērni ir vieni vienīgi izdevumi, arī nebūtu korekts.
Atgriezīsimies pie tēmas – cik tad izmaksā bērns? Valsts nodrošina bērnam bezmaksas izglītību un veselības aprūpi. Patīkams atvieglojums līdz brīdim, kamēr ar to nesaskaries! Vai ir patīkami redzēt uzplaukstam smaidā sadrūmušu pediatru, kad dodies pie viņa uz privātpraksi? Spēj tik apbrīnot, kā cilvēks tik krasi mainās! Runājot par ārstēšanu – gadās, ka notiek nelaime ar bērnu, un jādodas uz slimnīcu. Plašas izvēles nav – vai nu Vienības gatve, vai „bērnu Gaiļezers”. Var uzsmaidīt veiksme, un bērns tiek ievietots maksas palātā, kur viņš var baudīt komfortu – nelielu, bet tomēr vismaz kaut kādu! Tātad arī šis ir papildus izdevums. Ja neveicas - bērns izbaudīs mūsu bērnības “ komfortu” nolietotā veidā, jo nekas daudz slimnīcas bezmaksas daļā nav mainījies. Ak, atvainojos, pamazām tomēr jūtami uzlabojumi! Cietumniekiem valsts uzceļ jaunu slimnīcu, bet bērniem to pašu veco remontē par ziedojumos savāktajiem līdzekļiem. Nu jā - kurš tad ziedos cietumniekiem? Bet par bērniem vienmēr kāds parūpēsies. Nāks Ziemassvētki, būs kārtējā labdarības akcija, un atkal tiks izremontēta kāda nodaļa.
Priecājos par to, ka mēs vēl spējam ziedot, jo šobrīd tikai paši piedaloties, ar saviem spēkiem varam mainīt un sakārtot vidi, kurā dzīvojam. Gaidīt labestību no augšas? – Nē! Jo bērni ir vajadzīgi tikai mums, vecākiem, un mēs darīsim visu, lai mūsu bērniem nekas netrūktu! Regulāri ziedojumi - kā skolā, dārziņā - jau daudzus gadus ir pierasta lieta. Vēl viena izmaksa, ko veido bērns! Apbrīnojami – daļa no bērnam nepieciešamajām izmaksām ir ziedojumi! Daudzdzīvokļu namu iemītnieki kopīgi ziedo bērnu rotaļlaukumam, Ziemassvētkos cilvēki savāc ziedojumus, lai palīdzētu kādam samaksāt par operāciju, izremontētu kādu nodaļu bērnu slimnīcā vai iegādātu mantas bērnu nama bērniņiem. Un tā bezgalīgi...
Saprotams, ka mūsu klimatiskajos apstākļos nevaram laist bērnu uz ielas kā no mātes miesām nākušu, nepieciešams apģērbs. Varianti? Var aiziet uz veikalu un nopirkt jaunu, “svaigu” apģērbu, doties uz “humpalbodi” un iegādāties kaut ko tur, vai arī izbaudīt plašās radu saimes saziedotos labumus. Šeit parādās vecāku ambīcijas, jo bērnam līdz brīdim, kamēr tas netiek ieaudzināts, ir vienalga, vai viņš ģērbjas “Versache” vai vienkāršā ūziņā no tuvējās “humpalbodes”.
Mēs, vecāki, ieaudzinām šo attieksmi, ka tas ir “kruta”, tātad - pareizi. Zīdainim ir pilnīgi vienalga, vai viņš guļ 500 latu vai 100 latu vērtos ratos, tas interesē tikai viņa vecākus un skaudīgo kaimiņieni. Apbrīnojami, cik daudz lieku izdevumu mēs paši izdomājam. Apaugam ar nevajadzīgām lietām, kuru pielietojumu aizmirstam jau no pirkšanas brīža. Internetā atrodams nepieciešamo lietu saraksts par to, kas vajadzīgs, mājās sagaidot zīdaini. Un ir otrs saraksts - ko patiešām vajag, bez kā neiztikt? Un rodas pārliecība, ka bērns ir pataisīts par ienesīgu zelta oliņu! Palasot šādas konferences, gribas jautāt - kā mēs kā suga neesam līdz šim izmiruši? Pats labākais piemērs ir bērnu pārtika - ar ko parasts dzeramais ūdens atšķiras no HIP dzeramā ūdens bērniem? Es nezinu, paskaidrojiet man!
Bērnu var barot ar svaigiem augļiem un dārzeņiem, var arī izvēlēties burciņu ēdienus. Zīdaiņa dupsi var noslaucīt ar smaržīgu, eļļām piesūcināt salveti vai vienkārši ar krāna ūdeni. Te pastāv izvēles iespēja par vecākiem piemērotāko variantu (vai varbūt tomēr bērnam?). Vecāki maksā, jo domā - ja tas ir dārgi - tātad pareizi!
Bērni vecākiem ir visnedrošākā “investīcija” dzīvē, jo nekad nezini, cik lieli “procenti” no tava bērna būs gaidāmi. Mērfija likums paredz, ka jebkurš darbs aizņem tik laika, cik tam ir atvēlēts - var teikt, ka jebkurš bērns izmaksā tik, cik vecāki var atļauties. Viens var atļauties privāto dārziņu un privātskolu, otrs nevar atļauties neko. Noteikt bērna izmaksas nav iespējams, jo tās ir pārāk atšķirīgas.
Frīdrihs Nīče reiz teica, ka tam, kam ir cena, vairs nav vērtības...
Plašāk lasiet žurnāla “Mans Nams ir Mana Pils” oktobra numurā