Horvātija kā dzīves vieta (7)

Horvātija ir viena no tām. Sadaloties Balkānos esošajai Dienvidslāvijai, dažas jaunās valstis varēja atdalīties „klusi” un nemanot, citām, kā Horvātijai, vajadzēja pārciest nežēlīgu un salīdzinoši ilgu karu.

Tagad Horvātijā ir miers. Šo valsti tagad vairāk pazīstam kā iecienītu tūrisma galamērķi – Dalmācijas krasts, Plitvices ezeri, pilsētas Dubrovniki, Splita, Zadara u.c. Šogad Horvātija ir saņēmusi arī uzaicinājumu iestāties NATO.

Ar Madaru runājām par horvātiem – šo to no ikdienas, ēdieniem, mazliet par kara sekām un citām, Horvātijai ikdienišķām lietām.

Kad aizbrauci un kāpēc?

Uz Horvātiju aizbraucu brīvprātīgajā darbā. Bija paredzēts, ka visu laiku, sešus mēnešus, būšu tikai tur, bet projekta ietvaros sanāca pabūt vēl dažās valstīs - Bosnijā un Hercegovinā, Albānijā, kā arī īsu brīdi pabiju Serbijā. Visilgāko laiku tomēr pavadīju Horvātijā. Tā nebija tā Horvātija, ko parasti iedomājamies - ar jūru, kalniem un bagātīgām tūristu izklaides vietām un apskates objektiem. Tos četrus mēnešus (no šā gada 15. janvāra) uzturējos ceturtajā lielākajā pilsētā – Osijekā. Pilsēta atrodas netālu no Serbijas un Ungārijas robežas.

Strādāju un dzīvoju kopā ar vēl divām meitenēm no Austrijas un Itālijas.

Darbojāmies vienā jauniešu centrā - palīdzējām rakstīt projektus, „socializējāmies”, dalījāmies pieredzē par dažādu jautājumu risināšanu, iepazīstinājām ar Eiropas brīvprātīgo darbu un to piedāvātajām programmām.

Tā nu mēs tur trīs mēnešus darbojāmies, līdz man pateica, ka jādodas mājās, jo kaut kas nav kārtībā ar vīzu. Horvātija nav Eiropas Savienībā, un līdz ar to nav arī Šengenas zonā, tāpēc bez vīzas var uzturēties trīs mēnešus; ja gribi ilgāk, tad vīza ir jānokārto, un to nevar izdarīt nekur citur, kā tikai savas valsts Horvātijas vēstniecībā. Bet, tā kā „mūsu” vēstniecība atrodas Stokholmā, nācās veikt pamatīgu ceļojumu cauri visai Eiropai. Nu forši!! Jo Zviedrijā nekad nebiju bijusi!!

Pirms atgriezos atpakaļ Horvātijā, pāris mēnešus padzīvoju Latvijā. Tad ar „Papardes zieda” attīstības sadarbības projektu biju Ukrainā un ar semināru par Eiropas pilsonības jautājumiem biju arī Albānijā.

Jūnija sākumā atgriezos Horvātijā un nodzīvoju vēl vienu mēnesi.

Cilvēki

Cilvēki Horvātijā ir ļoti atsaucīgi, laipni. Pirmajā dienā, kad tur iebraucu, man pie rokas, protams, milzīgs koferis (sešiem mēnešiem). Apkārtējie cilvēki autobusā bez prasīšanas palīdz nocelt, pārcelt, pārvirzīt to, Tāpēc varu teikt, ka viņi ir izpalīdzīgi.

Aizbraucot uz savu mītnes vietu, biju patīkami pārsteigta, ka jauniešiem tur ir ļoti laba angļu valoda. Vecākiem cilvēkiem ne īpaši, bet ar jauniešiem komunicēt var brīvi. Iespējams, tas tādēļ, ka televīzijā rādītās ārzemju filmas netiek dublētas, bet rādītas oriģinālvalodā ar subtitriem apakšā. Jaunieši pie tā tik ļoti pieraduši, ka nekādi nevarēja saprast, kā tas iespējams, ka filmas tiek pāri pārrunātas.

Vēl pie „raksturīgs horvātam” var minēt tradicionālo apskaušanos satiekoties un sabučošanos uz vaigiem. Viņi ir sirsnīgi.

Tā kā nemaz tik sen Balkānos notika karš, viņi ne īpaši mīl serbus, tāpat kā serbi viņus, un šis ir tas temats, kuru paceļot,viņi ātri „uzliesmo”, aizsvilstas. Ja skatās tālāk pa piekrasti, tad maķedoniešiem nepatīk albāņi, un vēl Kosovas jautājums. Jāatzīst, ka tīri no cilvēku savstarpējām attiecībām, šis ir ļoti sarežģīts reģions.

Ļoti temperamentīgi un karstasinīgi cilvēki. Kad savos vorkšopos risinājām kādas problēmas, pat nesaistītas ar etniskām un nacionālām lietām, horvātu jaunieši varēja ļoti viegli aizsvilties pat pie maziem sīkumiem, kas beidzās ar durvju spēcīgu ciršanu un balss paaugstināšanu. Reizēm bija baisi un viņu neadekvātā reakcija neizprotama.

Tajā laikā, kad tika pasludināta Kosovas neatkarība, es atrados Horvātijā. Tur uz vietas bija tāda sajūta... kaut kas virmoja gaisā, šķita - tūlīt šajā reģionā atkal atsāksies karš. Bija bailīgi.

Tajā laikā mēs organizējām vienu starptautisku semināru, uz kuru bija uzaicināti vairāku Eiropas valstu pārstāvji. Bet sakarā ar nelielajiem nemieriem Kosovā uzaicinātie dalībnieki visas nedēļas laikā viens pēc otra zvanīja un atteica dalību. Tas gan notika nezināšanas dēļ, viņi īsti neapjauta tās distances starp nemierīgu reģionu un to, kur atrodamies mēs. Skatījums tāds stereotipisks - reģions viens un tas pats, vienalga, ka dažādas valstis, neriskēsim, nebrauksim. Bet Horvātijā salīdzinoši viss bija mierīgi.

Ģimene

Daudzās ģimenēs Horvātijā, ir problēmas ar to, ka vismaz viens vīrietis no ģimenes ir piedalījies karā. Un tagad lielai daļai to vīriešu ir tas, ko sauc par posttraumatiskā stresa stāvokli, kas radies pēc piedzīvotajām šausmām kara laikā. „Stress” tiek „mazināts” ar alkohola palīdzību, un tas, protams, atsaucas uz visu ģimeni.

Bet kopumā, ģimenes ir visai tradicionālas. Ģimenes, un sabiedriskajā dzīvē, liela vieta, vai nozīme ir katoļu baznīcai. Par baznīcas vietu horvātu dzīvē es biju pat mazliet pārsteigta. Kad runāju ar jauniešiem par baznīcas tēmu, viņi teica: „nē, nu kur tad nu mēs un baznīca... ejam uz baznīcu tikai pa Ziemassvētkiem...” un līdzīgi. Bet tanī pat laikā svētdienās baznīcas bija pilnas un bija ļoti daudz jauniešu. Tā ir vēl diezgan spēcīga ģimenes tradīcija.

Vēl pilsētā, kur dzīvojām, teica, ka esot problēmas ar narkotikām, jo tā atrodas netālu no Serbijas robežas un it kā uz „narkotiku ceļa”. Bet to četru mēnešu laikā nekādas saskarsmes ar narkotikām mums nebija.

Īrējām mājiņu no vienas ģimenes. Pirmos trīs mēnešus tajā dzīvojām vieni paši, bet ceturtajā mēnesī mājiņā dzīvoja arī jaunās ģimenes vecāki un mēs saskārāmies ar vecākās paaudzes horvātiem. :)

Vienai no manām kolēģēm līdzi uz mājām bija atnācis draugs iedzert kafiju. Pie mums ienāca onkulītis un tantiņa un noteica – puisis var uzturēties šeit tikai vienu stundu, jo neprecētiem pretējā dzimuma jauniešiem nepiedien ilgāk palikt divvientulībā, ja neviena cita nav klāt. Tā, lūk! Un ar otru manu kolēģi arī bija atgadījums - pie viņas ciemos atbrauca viens puisis un tur jau notika „iebrukums” istabā, un teksti: „Redzēju, ka viņš guļ tanī gultā! Un iespējams, ka viņi ir gulējuši abi kopā!” Vecīši pat aizgāja pie organizācijas vadības un pasūdzējās par šo „drausmīgo” gadījumu. Bet šie konservatīvie uzskati valda tikai starp vecākās paaudzes horvātiem.

Sakarā ar to, ka es vēl strādāju „Papardes zieda” organizācijā, mani interesēja seksuālās audzināšanas jautājumi šajā valstī. Uzzināju, ka viņiem tur nesen ir bijusi liela diskusija par šo tēmu. Baznīca vēlējās ieviest savu, tā sakot, veselības mācību, kur tiktu pastāstīts, ka, piemēram, masturbācija ir kaitīga veselībai, attiecības pirms laulībām nav atļautas un tādā garā. Skolotāju apvienība pret to strikti iebilda, un tāda (tumsonīga) veselības mācība netika akceptēta.

Paražas. Īpatnības

Ja iet ciemos pie horvāta, tad jārēķinās, ka galds ar ēdieniem būs piekrauts tā, ka lūst! Starp ēdieniem obligāti būs gaļa (veģetāriešiem Horvātijā būs grūti :) ), neiztrūkstoši ir arī alkohols. Manai itāļu kolēģei sanāca tāds atgadījums: kad viņa gāja ciemos pie horvātu ģimenes, pirms vakariņām viņai piedāvāja nobaudīt aperitīvu. Piedāvāja rakiju (dienvidu valstu kandža). Draudzene atteicās, sakot, ka tas par stipru. Otrs variants bija viens cits dzēriens, bet arī no stiprajiem. Vārdu sakot, nekādas izvēles. Un, ja viesībās netiek ēsts un dzerts daudz un kārtīgi, tad viņi tā kā apvainojas.

Tad vēl, ja ej ciemos, būtu jauki paņemt kādu ciemakukuli, un pie viesību galda tev ir jāmudina nama cilvēkus to nogaršot. Viņi paši tam ēdienam klāt neķersies, nav pieņemts.

Nācās piedzīvot arī Horvātijas Neatkarības dienu. Man par pārsteigumu tanī dienā visi veikali, sabiedriskās iestādes bija slēgtas, ielas tukšas. Bet salīdzinājumā ar Latviju un 18. novembri, teiksim, lai arī viņi ir diezgan nacionāli noskaņoti, Neatkarības dienā gandrīz vispār nebija karogu vai citas nacionālas simbolikas. Toties, kad tur notiek futbola mačs, tad karogi ir visās malās – uz balkoniem, pie mašīnām, mastos, cilvēki staigā futbola kreklos un sakrāsojušies attiecīgajās futbola komandas krāsās. Un tad, kad futbola izlase zaudēja kaut kādā turnīrā, tā bija „nacionālā traģēdija”!

Kādu dienu, ejot uz darbu, netālu no mūsu ofisa redzēju izcili skaistu skatu - blakus mūsu birojam atrodas Kara invalīdu biedrība, kurā bieži vien, vakaros vai naktīs var dzirdēt tur notiekošas jautras ballītes. Šajā pavasarīgajā, skaistajā rītā es redzēju, ka uz ielas pie biedrības durvīm ir uzkurts ugunskurs, virs kura, lēni griežot, tiek cepts vesels sivēns, kā „Vella kalpos”! Man bija tāds šoks īstenībā – pilsētā uz ielas tiek cepts sivēns!! Bet nu sivēnus viņi cepot diezgan regulāri. Tā ir viena no tradīcijām.

Ēdieni

Kā jau minēju, tur lielā cieņā ir gaļa. Un es esmu liela gaļas cienītāja, tāpēc man tā bija gandrīz paradīze! Viens no maniem mīļākajiem ēdieniem Horvātijā ir pļaskavica. Tā ir tāda liela kotlete, kura ir pildīta ar sieru, klāt tiek dota eļļā apcepta maize, un no dārzenīšiem vienīgā piedeva bija svaigi, sagriezti sīpoli.

Vienu dienu iegājām viņu nacionālo ēdienu restorānā un es pasūtīju zupiņu. Man tika atnests tāds māla pods, un zupa sastāvēja tikai no gaļas. Tur nebija nekas cits, ne dārzeņi, ne kas, tikai gaļa. Jutos ļoti aplaimota.

Patiesībā jau visā Balkānu reģionā tie ēdieni ir diezgan līdzīgi. Ēdām arī tādu ēdienu, kuru sauc bureks – tāds kā milzīgs pīrāgs, ļoti, ļoti taukains, pildīts ar gaļu vai sieru. Tad arī maizi viņi ēd ļoti daudz. Mājas pagalmā redzēju augam aprikožu koku. Tā kā mēs neatradāmies jūras reģionā, tad nenobaudījām jūras produktus, kas varētu būt ļoti garšīgi.

No dzērieniem, protams, rakija un visvisādi nacionālā dzēriena paveidi – sļivovica, travavica, višņevica... vārdu sakot, taisa dzērienus no visa, ko vien var dzērienā pārstrādāt. Un, protams, ir arī vīni.

Valoda

Valoda ir slāvu valodu grupai piederoša, ar visiem mīkstajiem ž, š, č... man tā nebija nekāda problēma, bet austriešu kolēģei - reālas galvassāpes. Patiesībā visām reģionu valstīm valoda ir gandrīz vienāda – horvātiem, serbiem, maķedoniešiem, melnkalniešiem, viņi visi runā gandrīz vienā valodiņā.

Kad mums bija starptautisks seminārs, tanī piedalījās arī visu Balkānu valstu pārstāvji. Un bija interesanti uzzināt, ka viņi visi runā gandrīz vienā valodā, dzied gandrīz vienas un tās pašas dziesmas un klausās vienu un to pašu mūziku, piemēram, turbofolku.

Turbofolks radās Serbijā deviņdesmito gadu sākumā kā konservatīvā (folks) apvienojums ar moderno industriālo progresu (turbo). Šī mūzika ir ar „bum-bum” aranžēta folkmūzika. Mūzikas stils ātri vien izplatījās pa visu reģionu. Tā dažādās variācijas ir sastopamas arī Rumānijā, Bulgārijā. Grieķijā, Turcijā un citur. Ar to mūziku ir tā – vieniem tas šausmīgi patīk, bet citi to līdz mielēm ciest nevar!! :)

Tā nu sanāk, ka dzied viņi vienas un tās pašas dziesmas, dejo vienas un tās pašas dejas, runā gandrīz vienā valodā, un šķiet, ka kašķējas tikai par reliģiju un nacionāliem vai principiāliem jautājumiem. Mums to ir grūti saprast.

Reiz bijām aizbraukuši uz Plitvices ezeriem ekskursijā. Tur satikām vienu baigi foršo džeku (viņš tur strādāja). Puisis faktiski mūs uz rokām iznēsāja – sameklēja mājiņu par lētu cenu, parādīja apkārtni, izmaksāja aliņu, parādīja, kur labākie pastaigu maršruti, nu baigi foršais puisis. Beigās viņš saka, ka esot serbs. Ja visi sakot, ka serbi ir slikti, tad mēs esam satikuši vienu baigi labo serbu!! Sirsnīgi ar viņu parunājām, izrādās, ka viņa ģimene Horvātijā dzīvo jau daudzās paaudzēs. Mēs sakām, ka nu tad jau tu esi horvāts, viņš saka - nē, es neesmu horvāts, esmu serbs. Tad mēs jautājām – tad kāpēc tu neesi horvāts, bet serbs, ja tava ģimene šeit dzīvo jau daudzas, daudzas paaudzes. Viņš atbildēja – tāpēc, ka reliģija cita. Bet tanī pašā laikā viņš it kā nav tik reliģiozs. Šos principa vai reliģijas jautājumus mums bija grūti saprast.

Karš

Karš aiz sevis ir atstājis ļoti manāmas pēdas, un ne tikai cilvēku psihē, bet arī apkārtējā vidē. Māju sienās vēl joprojām var redzēt ložu caurumus. Šur tur vēl var redzēt sabumbotas, nopostītas ēkas.

Tajā pilsētā, kurā mēs dzīvojām, vēl notika kara lādiņu atmīnēšana. Ir tā - ir pilsēta, upe un aiz upes mežs. Tanī mežā arī notika lādiņu atmīnēšana. Mēs varējām piedzīvot savdabīgu kara realitātes šovu, kad tu sēdi mājās un ik pa brīdim dzirdi milzīgu bumbas sprādzienu, tā, ka nodreb logu rūtis un trīc sienas. Varēja mazliet apjaust kā tas varēja būt...

Vai horvātus ir viegli izvest no pacietības, nokaitināt?

Serbu – horvātu jautājums, protams, ir ļoti sāpīgs. Valstī ir diezgan daudz radikāli noskaņotu cilvēku, bet ir arī daudz ar galvu domājošu, tādu, kas vairāk rūpējas par savu nākotni un mīļa miera labad ir gatavi piekāpties kādos principiālos jautājumos, vai slāpēt sevī eksplozīvās emocijas. Viņi arī cenšas apzināt tās problēmas – jaunieši raksta dažādus projektus, kas vērsti pret ksenofobiju, uzved izrādes par to tēmu, runā par vēsturi.

Tas gandrīz ir normāli, ka gandrīz katram horvātam mājās ir šautene, tā nav reģistrēta, palikusi no kara laika, bet ir... ja nu kas... var noderēt...

Karš šajā valstī ir bijis vēl salīdzinoši nesen. Un liela daļa jauniešu, kas nevarēja vai kam nebija iespējas aizbraukt pie radiem uz Austriju vai kur citur, tās kara šausmas arī redzēja. Redzēja kā bombardē, šauj. Redzēja, piemēram, kā bombardē dzelzceļa tiltu, bet rezultātā pa gaisu aiziet vecmāmiņas mājas jumts... kā slēpās bumbu patversmēs... tās šausmas ir grūti aizmirst.

Bet tādi stāsti ir gandrīz katrā šā reģiona valstī, visi ir bijuši par upuriem kāda cita agresijai, un, ja vēl tam pieliek klāt reliģiju vai etnisko piederību, kari var izvērsties ļoti nežēlīgi. Mums bija tā iespēja satikt vienu puisi no Kosovas. Viņš stāstīja, ka Kosovas albāņiem savulaik neļāva iegūt nekādu izglītību skolās. Tam puisim tagad ir 25 gadi, un viņš ir jurists. Viņš stāstīja, ka savulaik mācījies pilnīgā slepenībā, no kaut kur dabūtām grāmatām. Tēvam alga bija tikai pāris dolāru mēnesī, par ko neko daudz nevarēja iegādāties, kur nu vēl grāmatas. Stāstīja par represijām, par to, ka ciematā nakts laikā mēdza ienākt kareivji un no ciemata aizvest visus vīriešus, un līdzīgi. Šausmīgi grūti ir iedomāties, ka kaut kas tāds var notikt... ka tas noticis ir tik nesen un tepat Eiropā.

Šajā braucienā es ļoti daudz uzzināju par reģiona vēsturi un problēmām. Un varbūt arī veidojās mazliet lielāka izpratne par to.

Izklaide. Brīvais laiks

Jaunieši izklaidējas, piemēram, ejot uz klubiem. Tas, kas man ļoti patikās, ka klubos par ieeju nav jāmaksā. Mēs pārsvarā gājām uz klubu „Bastions”. „Bastionā” piektdienās bija „normālā” mūzika – hip-hops, R&B un līdzīgi, bet tad, kad atbraucām uz turieni ceturtajā mēnesī, jau visas dienas bija kļuvušas vairāk vai mazāk par turbo-folka dienām. Tīrās šausmas!! :) Iet jaunieši arī uz kino, ar draugiem izklaidēties. Viņiem ir tas Balkānu stils, kad viņi var stundām ilgi nosēdēt krogā, runājoties pie kafijas tases, ar kafiju un cigareti. Kafija un cigarete ir tāds „noteikts” komplekts, pie kā bija grūti pierast. Smēķē horvāti it visur un visās paaudzēs. Piemēram, ofisā smēķē – bez nekādiem aizspriedumiem, tas nekas, ka te ir jauniešu centrs un būtu jārāda priekšzīme par veselīgu dzīvesveidu. No jauniešiem, kurus es Horvātijas apciemojuma laikā satiku, tikai divi vai trīs bija nesmēķētāji.

Ceturtdienas vakari viņiem ir studentu vakari, kad ielas ir pilnas studentu, un viņi visi dodas uz vecpilsētu izklaidēties. Vecpilsētā ir dislocējušās universitātes un liela daļa izklaides iestādījumu. Vecpilsēta ir ārpus pilsētas centra. Tad nu ceturtdienas un piektdienas vakaros ielas ir pilnas. Tanīs trakajās naktīs uz kādas ielas mēs uzgājām vienu labu vietiņu, kur visu cauru nakti pārdeva hamburgerus – tā vietiņa bija ļoti svētīga, ja pa nakti kārtīgi ballējas!

Cenas

Braucot uz turieni, baigi nopriecājos, ka beidzot tikšu prom no tās Latvijas inflācijas, bet nekā... cenas tur bija tādas pašas vai pat augstākas, īpaši pārtikai. Kaut kad pagājušo gadu valdība pat bija mākslīgi pazeminājusi cenas pienam un maizei, lai cilvēki tos produktus varētu atļauties nopirkt. Mums tika iedota kabatas nauda un pārtikas nauda, bet neko daudz izvērsties tur nevarējām. Atceros, ka gaļa bija diezgan dārga. Daži pakalpojumi gan bija lētāki, piemēram, frizieris – par desmit latiem varēju gan nogriezt, gan nokrāsot matus.

Ļoti pārsteidza augstās transporta cenas. Tramvaja biļete pilsētā mūsu naudā maksāja 80 santīmu. Kad braucām no mūsu pilsētiņas uz vienu ciemu, kas bija 40 min. attālumā, samaksājām 2.50 Ls. Bet transportlīdzekļi un auto ceļi viņiem ir līmenī. Ļoti labi.

Bet nu attālumi, gan tur baisie, kad bijām izlēmušas braukt uz Plitvices ezeriem, aizgājām uz tūrisma informācijas biroju un pajautājām – cik ilgi līdz turienei ir jābrauc? Nu, tur pāris stundas – mums atbildēja. Izrādās 4 h līdz Zagrebai un pēc tam vēl 3 h līdz ezeriem.

Cenas dzīvokļu īrei, vismaz tanī pilsētiņā, aptuveni tādas pašas kā pie mums ārpus Rīgas. Algas cilvēkiem nav diez ko lielas, un daudziem tā vēl tiek izmaksāta aploksnēs. Bet viņiem, piemēram, nav tāda ārstu trūkuma, kā pie mums. Ārsti tur saņem labu atalgojumu. Viņi bija ļoti pārsteigti, ka cilvēki pie mums neraujas kļūt par ārstiem. Tanī pašā laikā viņiem ir obligātā medicīniskā apdrošināšana un viņi bija pārsteigti, ka man Latvijā nav nepieciešams obligāti apdrošināties.

Kopējā ekonomiski politiskā aina ir aptuveni tāda, kā pie mums bija deviņdesmitajos. Diezgan spilgti var redzēt Dienvidslāvijas sabrukuma sekas, vismaz Osijekā, kas bija rūpniecības centrs. Tad tās privatizācijas lietas, kad katrs grābj, ko vien var... Patiesībā viņiem tagad ir daudz smagāk nekā mums, jo visas korupcijas lietas viņiem ir krietni augstākā līmenī nekā šeit. Ja pie mums ir it kā sākuši kaut ko ķert, tad pie viņiem tas vēl nav sācies. Dzirdēju, ka runā par kaut ko tādu kā KNAB izveidi, bet tas ir vēl dziļos plānos.

Daba. Plitvices ezeri

Plitvices ezeri ir baigi skaistā vieta. Kad brauc uz Horvātiju, noteikti vajag uz turieni aizbraukt. Tajā vietā ir tāda ezeru virkne, laikam tā to varētu nosaukt... ezeri savstarpēji veido ūdens kaskādi. Tur ir daudz ūdenskritumu. Ir izveidotas pastaigu takas vairāku kilometru garumā, kursē mazi bānīši, kuģīši... tik skaisti, ka nevar izstāstīt!

Ezerā nedrīkst peldēties, jo ezera faunas un floras līmenis ir ļoti trausls. Ezerā dzīvo daudz foreļu, bet makšķerēt nedrīkst. Ezerā ir ļoti dzidrs, zaļganzils ūdens – tas ir fantastisks skats.

Netālu no pilsētas, kurā dzīvoju (Osijeka), ir purvs, kas uztaisīts par rezervātu ar jaukām dabas takām un līdzīgi, viss jau skaisti. Bet stāstiņš ir par to, ka purva dēļ uz pilsētu attiecīgās sezonās (vasarā, kad karsts) atlido milzum daudz knišļu, mazu mušiņu. Tas, kas mūs šokēja, ir veids, kā pilsētas iedzīvotāji ar to cīnās: sēžam kafejnīcā un dzirdam, ka ruporā ik pa laikam kāds kaut ko iebļauj. Tā kā mēs neko nesaprotam horvātu valodā, turpinām savas pastaigas pa pilsētu un pēkšņi ieraugām pa ielu braucam mašīnu, aiz mašīnas milzīgs, milzīgs balts mākonis – izrādās, kukaiņu indētājs darbībā! Bet cilvēki savas gaitas nemaz nepārtrauc un nemēģina kaut kur paslēpties, vienkārši nereaģē uz indes mākoņa klātbūtni.

Vēl viņiem pilsētā bija šausmīgi daudz kraukļu vai vārnu. Agrā pavasarī ejot uz vecpilsētu, kad kokiem vēl pliki zari un ir krēslains, koku zari ir pilni, pilni melnu putnu... izskatās pēc Hičkoka filmas vai filmas par vampīriem. Bet arī no vārnām Osejikas mērija mēģina tikt vaļā, šoreiz ar šaušanas palīdzību... Necik produktīvi gan viņiem nesanāk... .J

Horvātijā ātrāk sākas pavasaris!

Pilsētās

Mājās ir ložu caurumi, tas jau kļuva tik pierasti, ka, pēc Horvātijas aizbraucot uz Dāniju, viss likās tik garlaicīgs un pareizs... neviena paša ložu cauruma... Horvātijā ir arī padomju estētikā celti nami – „klucīšu mājas”. Bet izskatās, ka tās ir celtas mazliet vairāk „ar prātu” un nav tik uzkrītošā daudzumā kā pie mums. Vairāk tur ir 18., 19. un 20. gs. sākuma būves un modernā arhitektūra.

Horvātija ir bijusi Austroungārijas sastāvā, kura aiz sevis ir atstājusi savu skaisto arhitektūru. Osejikā bija viena tāda iela – Eiropska avenija, katra māja fantastiski skaista, tikai nerestaurēta, protams.

Tad viņiem vēl ir mazie veikaliņi. Atsevišķi veikaliņi, kur pārdod gaļu, atsevišķi, kur maizi (beķerejas). Kafejnīcās kūkas, piemēram, nepārdod, tikai kafiju.

Jautrs atgadījums

Stāsts ir par ģeogrāfiju. Ja mums būtu ātrumā jāparāda uz kartes, kura ir Horvātija, kura Serbija, kura Maķedonija, būtu mazas grūtības. Par Horvātiju tagad zinām mazliet vairāk, jo ir sācies tas „tūrisma bums” uz turieni, bet kopumā mēs tikai zinām – Balkānu reģions. Tāpat arī viņiem par Baltiju, kur tas ir - zina, bet, ja jāpasaka, kura ir Latvija, rodas grūtības.

Bet bija tāds atgadījums – aizgājām ciemos pie vienas horvātu ģimenes, sēžam, ēdam, iedzeram, runājamies. Tad horvātu vecaistēvs mums jautā, no kurienes esmu un ko šeit darām. Kad atbildēju, ka esmu no Latvijas, viņš tāds pārsteigts – „Ā!... No Latvijas! Bet tu tāda blonda un gaišām acīm, domāju, ka jūs, krievi, esat tādi tumši un brūnām acīm...” Iespējams, viņš domāja Gruziju vai kādu citu Kaukāza valsti. Bet tas, ka manu valsti bieži asociēja ar Krieviju, bija normāla parādība.

Vai tu zināji...

- Ka garšviela podravka nāk no Horvātijas (un nevis no Polijas, kā man un vēl daudziem pirms tam šķita). Horvātijā ir upe Drava, un Podravka nozīmē – no tā reģiona, kur upe tek, nācis. No Dravkas nācis. :)

- Kaklasaites (kravates) ir ieviesuši horvāti. Tas notika tālajā 17. gs. kad Trīsdesmitgadu kara laikā horvātu algotņi franču armijā ap kaklu nēsāja „kaklasaites senci”. Tas tā iepatikās frančiem, ka ātri vien kļuva par augstākās sabiedrības modes lietu. To nēsāja gan sievietes, gan vīrieši.

- Dubrovniku republika (tagad Horvātijas sastāvā) bija pirmā valsts, kas atzina Amerikas Savienoto Valstu neatkarību.