Vai svešzemju cukurs der Latvijas ogām? (1)

Gunārs Placēns, aktieris: "Labāka brīža nebija laukos, kā es atceros, kā kad mamma vārīja zapti, zemeņu zapti, kad smēla tās putiņas nost. Cik garšīgas bija ar rupjmaizi un lauku pienu!"

Tieši bērnības atmiņas Gunāru Placēnu mudina ik vasaru vārīt saldus, smaržīgus ievārījumus. Šogad jālauza galva, vai līdz rudenim pietiks Latvijas cukura. Saldums no ārzemēm izskatoties tāds... nekāds.

Gunārs Placēns: "Tas cukurs tāds smalks. Es nevaru ar tām 2 tējkarotītēm tikt cauri pie kafijas krūzītes, jo nesalds izrādās tas baltais, saldais cukurs."

Neziņā arī pats Mārtiņš Rītiņš.

Mārtiņš Rītiņš, restorāna "Vincents" direktors un šefpavārs: "Visvairāk es lietoju tiešām Jelgavas cukuru visos konditorejas izstrādājumos. Šo "Tate Lyle", kas nāk no Maurīcijas. Tas ir vislabākais cukurs pasaulē. Es domāju, ka viņam var uzticēties. Viņš nav pārstrādāts ķīmiski. Tas ir cukurniedru cukurs.

Dāņu cukurs! Tie ir daudz un dažādi. Es pagaidām nelietoju. Bet mums ir viena recepte - burkānu tortei. Es esmu sajucis tagad. Vienīgais padoms - meklēsim to, kas pēc pieredzes labākais."

Tikmēr Gunāra Placēna virtuvē burbuļo un smaržo.

Gunārs Placēns: "Recepte tāda, kā nu kuram, baidos teikt. Pateiks - tik un tik cukura vajag - un, ja saskābs, tad būs mana vaina. Tā recepte ir tāda - puse cukura, puse ogu. Ne tā, kā tām kotletēm - recepte vistas gaļas kotletēm. Ko tur liek klāt? Nu, ko liek? Zirga gaļu drusciņ liek klāt. Nu, tā - pusi uz pusi. Pusvistu un pusi zirga."

Mājastēvam izdevās saldumsalds ievārījums un kārotās putiņas, ko uzlikt tortei. Labs labu nemaitā, vai ne?