Ēķis vairs negrib dzīvot pa vecam (134)

V. Krustiņš: – Jūs, Ēķa kungs, esat ietekmīgs cilvēks kā vienas televīzijas vadītājs. Vai jums neliekas, ka nupat sabiedrībā arī televīzijās ir par daudz pretnostatīšanās, savstarpējas apkarošanās – nav laika par valsti domāt?

A. Ēķis: – Tas viss jau ir bijis. Uz Nacionālā teātra skatuves parādījās Zigmara Liepiņa un Kaspara Dimitera "Vadonis", kura moto, manuprāt, kritiķi nav saskatījuši un iedziļinājušies – proti, ka politiķis ir tas, kurš nolicis malā personīgo dzīvi un ziedojas tautai un valstij. Ulmaņa dzīves gājums tāds lielā mērā bijis. Viņš pirms apvērsuma izdarīšanas pūlējās konstitucionāli pārvērst valsti par prezidentālu republiku. Arī 20. gados, kad tapa Satversme. Taču tolaik bija daudz politiķu ar citādiem ieskatiem, kas varu vēlējās redzēt sadrumstalotu, un viņi izrādījās pārsvarā! Tāpēc rodas galvenā problēma, ka mums nav viena cilvēka, kam vēlētāji četrus gadus uzticētu varu un kas personīgi atbildētu par to, kas viņa vadībā notiek valstī. Šis vīrs izraudzītos ministrus, nospraustu un īstenotu kursu. Bet pie jūsu minētās apkarošanās vainīga bezvara. Kas ir parlaments? Agrākos laikos lielākoties aristokrātu grupa, kuri pasēdēja pie monarha kā konsultatīvs orgāns. Monarhi ir aizvākti, bet palikusi šī konsultatīvā grupa. Viņi no sava vidus izvēlas valdības locekļus, tie pavalda, kaut ko sadara un visas kļūmes aizrunā ar politisko atbildību. Pēc tam vecie ministri pazūd, vietā ieliek jaunus pavaldītājus, un turpinās vārīšanās savā sulā. Mēs, tie pārējie, esam kaut kur citur, nost no šī procesa. Tāpēc vairākkārt esmu paudis pārliecību, ka tā – pa vecam – vairs nedrīkst dzīvot. LNT tagad ir saimnieks "News Corp". Man nav ne padomes, ne valdes, ir tikai viens Ēķis, kurš atbildīgs īpašnieku priekšā, kādi būs ienākumi, un pārējais viņus neko daudz neinteresē. Bet tā ir ļoti konkrēta atbildība. Jā, televīzijā manāma krīzes ietekme, piemēram, reklāmas ienākumi plok par 40 procentiem. Tad mēs pretī samazinām izdevumus par 40%. Valstī vajadzētu līdzīgi saimniekot, tikai Saeimā ir tik daudz interešu grupu un grupiņu, ka neko neizdodas lāgā paveikt. Toties nacionālās intereses Latvijā vispār nav definētas. Un – nav definēts mērķis, ko valstij sasniegt.

– Tā nav tikai jūsu sāpe. Daudzus satrauc, ka nav nacionālas politikas. Varbūt pat no vārda "nacionāls" baidāmies.

– Pareizi teikts. Kad ar Aigaru Graubu izveidojām filmas "Baiga vasara" un "Rīgas sargi", tad bijām gatavi pieņemt jebkuru kritiku, taču sajutām vārdos itin kā neizteiktu, taču gremšanos, ka filmas par daudz uzsver nacionālo. Man pazīstams advokāts gribēja uzstādīt pieminekli Masļenku upuriem, bet atradās apšaubītāji – varbūt nemaz tā nebija, varbūt citādi notika. Par Zigmara "Vadoni" vajadzēja diskusiju, bet bija izrādes nolikšana uz lāpstiņām, it kā turpinātos vienīgā, nemainīgā PSRS laiku patiesība. Kino Latvijā uzņem, sadalot valsts naudu. Jocīgi un interesanti, ka Sarmīte Ēlerte ar avīzi "Diena" šo naudas dalīšanu kontrolējusi gadu desmitiem caur saviem cilvēkiem dalītāju komisijās. Kādai ideoloģijai viņi devuši priekšroku? Manuprāt, tādai, kas grauj nacionālas vērtības, nevis rada.

E. Līcītis: – Vai jūs nerunājat kā sāpināts, aizvainots režisors, producents, kura filmām žūrijas Latvijā nekad ietiepīgi nedod ievērības cienīgas balvas? Toties jums ir skatītāju atzinība – 300 tūkstoši redzējuši "Rīgas sargus" kinoteātros.

– Palikšanu bez balvas es pārdzīvošu, bet ir filma "Padomju stāsts", kas izpelnījusies atzinību pasaules līmenī – un arī tā nav balvas cienīga vietējai žūrijai! Ja "Lielais Kristaps" ir nacionālais kinofestivāls, tad tam jāparāda, ko mēs atbalstām šodien, ko gribam redzēt nākotnē, ko mīlam un ko nemīlam. Es nepārmetu žūrijai, taču to veidojis Nacionālais kinocentrs. Kino pasaulē ir cilvēki, kuri darinājuši nacionālo kodu, – Jānis Streičs, Varis Brasla un citas atzītas autoritātes. Taču, ja par vērtētājiem ieliek noteikta novirziena mākslas cienītājus, tad saprotams, kādu rezultātu dabūsi. Par "Padomju stāsta" neatzīšanu – vai tas atkal nav tas bailīgums, par ko runāju? Tad mani pārsteidz, ka festivālā par labāko filmu atzīst "Nevajadzīgie cilvēki", bet tā nesaņem ne labākā scenārija, ne labākā operatora, ne labākā režisora balvu? Kur tad radās "labākā filma", ja ne ar visu veidotāju līdzdalību, bet žūrija šādu sakarību laikam nav pamanījusi. Nu, "Oskarus" pasniedzot, uz to gan mēdz cieši skatīties, un labākās filmas dabū piecas, septiņas vai visas vienpadsmit papildu balvas. Ziniet, kamēr nav definētas valstiskās nacionālās intereses, es dzīvoju ar sava vecātēva vērtību loku – mazotnē kopā klausījāmies ar viņu "Amerikas balsi" no Vašingtonas. Vecāki kušināja: uzmanīgi, neiesaisties politikā, bet vectēvs tak nebija klusināms. Viens vecaistēvs man bija "politiskais", bet otrs – saimnieks, no abiem esmu kaut ko ņēmis. Tad man jādomā, kādas vērtības paliks aiz mūsu paaudzes? Kāds bijis nacionālais pasūtījums un valsts naudas ieguldījums tajā pašā kinofondā? Par šo naudu uzņemtas depresīvas filmas bez nacionālām vērtībām, bet mūsu pašu vēstures notikumus esam vairījušies stāstīt.

– Kādas intereses jūs definētu par nacionālām?

– Grūts darbs nosaukt, bet kaut ko sagudrot no jauna nevajadzētu. Pēc 1. pasaules kara neatkarīgā Latvijā izdalīja tūkstošiem zemes gabalu. Latvietis vagas galā ieraudzīja mērķi savai dzīvei – te viņš sāks art, kopt zemi un tiks pie pārticības. Es uzskatu, ka šodien mūsu valsts ir ļoti bagāta. Te dzīvo pāri par diviem miljoniem cilvēku, un katra galvā lai nostiprinās apziņa par šo aparamo zemes gabalu. Vienīgais un svarīgākais uzdevums ir mums kļūt pašpietiekamiem. "Latvijas mežu" Strīpnieka kungs man teica, ka latviešu "derīgie izrakteņi" ir virszemē un tāpēc jo vieglāk iegūstami. Tā ir mūsu zaļā bagātība, kuru jāmācās izmantot. Vienam otram kaimiņam nepatiks, ka vairs nepirksim viņa gāzi, bet iztiksim ar savu upju, jūras, vēja un koksnes sagādāto enerģiju. Tā būtu enerģētiskā pašpietiekamība, līdz kurai jānonāk arī citās jomās, atbalstot mūsu zemniekus un citus ražotājus. Tā ir nacionālā interese, kādu es to redzu, – ekonomiskā patstāvība, bet mums netrūkst kaimiņu, kuri diez ko vis negribētu, lai latviešiem izdodas šādi saimniekot.

– Mēs gan īsti nezinām, vai mežus, ostas utt. mums nebaltā dienā vara neieķīlās, jo esam stipri lieli parādnieki.

– Ir teiciens – ja gribi, lai kāds no tevis atkarīgs, aizdod viņam naudu. Senči turējās pie principa, ka jāvairās no aizņemšanās. Es nepiederu tiem, kas mūsu problēmās vaino bankas, taču tām iesākumā neveicās – kā atkodēt latviešu senču iedzīto formulu "parāds nav brālis"? Tiklīdz to dabūja vaļā, kreditēšanās gāja uz urrā. Esmu bijis par iestāšanos ES, taču nenovērtēju daudzos ierēdņos iedzīto padevības garu, kas manī izraisa sašutumu. No PSRS izstājāmies, parādā neko nepalikuši. Taču eiropiešiem dikti iepatikāmies – te visvisādas lietas, meži un kokmateriāli, visu var ņemt. Ja šeit plūdina iekšā naudu, tad izlietosim to attīstībai. Taču bankas finansēja patēriņu, bet ļoti apdomīgi deva tam, kas varētu radīt vietējo konkurenci pretī ienācējam. Un mēs nespējām pavērst lietas citā sev izdevīgākā virzienā. Valdības nereglamentēja, cik klātos ņemt patēriņam, bet cik – izaugsmei un attīstībai. Tagad Eiropa it kā brīnās, kādā tukšā esam palikuši. Bet jums nav izveidoti naudas pumpji, mums nekas daudz vairs nepieder. Mums nav, ar ko pabarot hipertrofēto valsts aparātu.

V. Krustiņš: – Bet jūs, Ēķa kungs, pirms intervijas sacījāt, ka esat optimists. – Tāpēc, ka esmu bruņojies ar vecātēva zemnieka mācību. Proti, ik pa brīdim laivu vajag izvilkt ārā no ūdens, notīrīt pielipušās aļģes, nodarvot un tad laist atkal atpakaļ upē. Atjaunotajā valstī esam nodzīvojuši tikpat ilgus gadus kā pirmajā republikā. Tagad jāsecina – ir jāgroza Satversme, šai turpmāk jābūt prezidentālai republikai. Nekas slikts nebūtu, ja tautas ievēlētam prezidentam palielinātu pilnvaras un viņš būtu arī valdības galva, kas izvēlas ministrus. Tā nav nekāda demokrātijas pārkāpšana, jo līdzīga iekārta ir ASV, Francijā, Krievijā, un arī Lietuvas prezidents ir ietekmīgāks nekā šī figūra Latvijā. Līdz šim esmu politiski diezgan mierīgi dzīvojis, taču krīze mani pārliecinājusi, cik svarīga ir saliedētība, lai mēs nebūtu visiem tikai par mēslojumu. Tagad nav vāvuļošanas, bet konkrētības laiks. Pie prezidentiem kalpojusi Stratēģiskās analīzes komisija – nekad nekādus rezultātus neesmu pamanījis. Reiz nācās runāt ar Ķīnas sūtni, viscaur ieturētu un diplomātisku kungu, taču pat viņš nenoturējās, neiespraudis, ka nesaprotot, ar ko te īsti runāt, lai, piemēram, ostas būvētu. Satiksmes ministri nāk un iet, premjeri neturas amatos, un prezidentam ir nulles vara. Latvijā – nav atbildīgo!

– Jums taisnība, ka lielākā daļa Latvijas pilsoņu ar prieku un atzinīgi novērtētu, ka viņiem Satversmē dāvātu iespēju vēlēt prezidentu. Tie, kas saka, ka cilvēki to negribot, runā muļķības. Tie ir mūsu "mīļie liberāļi". Bet pie kuras vestes raudāsim, lai šādu sistēmu ieviestu, ja partijas piekrīt tikai vārdos, ja ne kratās nost. Prezidents mums teica, ka viņam gan nekas nebūtu pretī, viņš varbūt pat kandidētu šajās brīvajās vēlēšanās, bet arī Zatlera kungam ir samērā mierīga nervu sistēma – virzības nav.

– No partijām neko nevar sagaidīt. Tur pamazām ievirza amatos, bet amatā izvirst, un sākas rutīna. Tev nekādas sevišķas prasības neizvirza. Tad tu tur nonāc kaut kādā interešu zonā vai laukā un pa turieni peries. Es runāju par šo laiku, kad laiva jāvelk ārā un jānodarvo. Mēs LNT skaidrosim prezidentālas republikas priekšrocības, celsim diskusiju sabiedrībā. Man tas būs kā virsmērķis. Pilnīgi iespējams, ka jāsaved kārtībā arī tā sistēma, pēc kuras vēlējam Saeimu, un es ceru, ka būs spēki, kas ar to nodarbosies, taču man lai paliek šis mērķis – panākt tautas vēlēta prezidenta ieviešanu. Gribu pateikt, ko vēl darīšu kā pilsonis Andrejs Ēķis. Kopā ar Aigaru Graubu esam sākuši vākt naudu filmas uzņemšanai. Tā būs par vienotību, kas ir svarīga ikvienā valstī. Latviešu literatūrā tie tēli ir ļoti bēdīgi. Dullais Dauka brauca lūkoties, kas aiz horizonta. Noslīka. Atraitnes dēls tiecās pēc izglītības un devās uz Pēterburgu. Viņu pieveica dilonis. Lāčplēsis iegāzās dzelmē, cīnoties ar Melno bruņinieku. Panākumu stāstu latviešiem ir pavisam maz. Tāpēc mūsu filma būs par Latvijas basketbola izlasi, kas 1935. gadā kļuva par pirmajiem Eiropas čempioniem. Padomju laikā to nemaz nepieminēja. Saprotams, kāpēc. Un arī tad, iekams šie sportisti devās uz čempionātu, valdīja liela neticība – ai, ko mēs, Latvija, mēs taču tur neko nevinnēsim. Taču parādījās treneris Baumanis. Līdzekļus neviens viņam nepiešķīra, taču šis vīrs radīja komandu, iedvesa vienotu garu un atveda zeltu. Tas ir stāsts par pirkstiem, kas pārtapa par vienotu dūri. Man liekas, ka arī jūsu avīzē galvenajā lomā ir cilvēks, kamēr citas centrālās biežāk apraksta, kurš ko kuram nozadzis un kura partija tagad sit otru. Tas šķiet druscīt šķeltnieciski.

E. Līcītis: – Interesanti, kāds ir jūsu viedoklis par sabiedrisko televīziju un tās grūti paredzamo nākotni?

– Kamēr nav noteiktas valsts nacionālās intereses, ir grūti runāt par nacionālo pasūtījumu Latvijas TV. Kota kungs nav pie vainas. Viņš ir labs menedžeris, taču šis ir neatšifrēts – ko tad valsts grib no šīs televīzijas? Informēt sabiedrību? To jebkurā brīdī var izdarīt jebkurā kanālā. Es ierosināju, lai valsts būtu pašpietiekama. Ja par to vai citu vīziju vienojas, tad tieši sabiedriskā TV sāk izglītot skatītājus un stāstīt, kas ar šiem mērķiem notiek. Tikai – mums jau nav to mērķu! Amerikā nemaz nav valsts televīzijas. Tādas ir tikai Eiropā… – Pagaidiet, vai tad jūs domājat, ka sabiedriskā televīzija būtu jālikvidē, jāprivatizē? – Kā konkurents es nedrīkstu to teikt.

– Runājiet kā pilsonis Ēķis.

– Pilsonis Ēķis atceras, ka reiz bija valstij piederoša avīze "Diena", bet nu ilgu laiku iztiekam bez valsts avīzes. Tagad interesanti, ka prasa dot naudu valsts televīzijai, bet – priekš kam? To nepasaka.

V. Krustiņš: – Te ir tas suns aprakts, ka neiedrošināmies pateikt, kam šī valsts domāta. Protams, lai šeit būtu latviešu dzīvesvieta, kur saglabātu latviešu kultūru, tautu, valodu, bet to kautrējamies sacīt. To stratēģiskie plānotāji neparedz.

– Pareizi, tas ir liberāļu dēļ un dēļ sovetiskām, pārmantotām bailēm, ka balva nav jādod "Padomju stāstam", jo kāds to varētu uztvert kā ideoloģisko ieroci.

– Sakiet, vai jūs mums nepaskaidrotu, ko saprotat ar vārdiem "sabiedriskā televīzija"?

– Tā ir no PSRS laikiem mantotā valsts televīzija, kurai tagad pielipināts sabiedriskās TV nosaukums. Sabiedrība saturu tajā nevar iespaidot. Tā ir tik "brīva", ka paliek – nekāda. LNT šī televīzija nav konkurents, jo tai ir stipri pazeminājušies reitingi. Bet tas ir tādēļ, ka tai nav saimnieka, kurš dotu uzdevumu. Tas ir kā veidojot aģentūras, kurām katrai bija savs uzdevums. Ja to nepilda, tad aģentūra jālikvidē. Bet patiesībā aģentūras saveidoja tikai tādēļ, lai kādam būtu ērta vieta. Naudas izprasīšana "kaut kam par kaut ko" mani tracina. Saka: no budžeta dodiet naudu zinātnei. Kādai? Mākoņu pētīšanai? Bet mēs runājām, cik svarīgs Latvijai ir mežs. Nu, lūdzu, tad pirmkārt lai no valsts līdzekļiem finansē mežzinātni, koksnes ķīmiju vai pētījumus, kā no biomasas iegūt enerģiju. Tas ir viegli definējams! Tomēr mēs pretēji visai pasaulei nekur nespecializējamies, pa bišķim gribam pētīt visu, bet galvenokārt lielākās augstskolas gatavo "sabiedrisko attiecību speciālistus" – neradot nekādu pievienoto vērtību.

E. Līcītis: – Atvainojiet, bet kā ar LNT kanāla pašpietiekamību? Mēs tajā redzam daudz krievu seriālu, aizvien biežāk tajā skan krievu valoda – Latvijas kanālā!

– Ļoti labi, ka jautājāt. Mums blakus dzīvo 40% cittautiešu. Ja es momentā pārvērstu LNT par kanālu "tikai latviešiem", tad pārējos skatītājus es zaudētu. Bet ir izpētīts, ka LNT ziņas skatās ļoti daudz krievu. Ja man nebūs seriālu, ko viņiem piedāvāt citā laikā, krievi novērsīsies un pārslēgsies uz citu informācijas telpu. Jau tā šī komūna visu laiku dzīvo Maskavā. To nevaram ignorēt. Arī viņi ir jāapkalpo ar Latvijas ziņām. Iepriekš es biju ļoti nacionāls, līdz pienāca kāds x brīdis, kad man par nacionalitāti vērtīgāki sāka likties cilvēka uzskati.

– Varbūt arī no vārda "okupants" jāizvairās?

– Man nepatīk tik skaļi vārdi, un tie neved uz nākotni. Es uzskatu – lai kādas nacionalitātes pārstāvis, bet, ja viņš te dzīvo un ir pilsonis, lai viņš kļūst par Latvijas patriotu. Kāpēc mums te vajag turēt piekto kolonnu? Viņi grib uztaisīt vietējos cittautiešus par savu spēku, toties mums vajag panākt, lai šie ļaudis kļūtu par mūsu sabiedrotajiem.

– Kamēr jūs tādējādi integrējat krievus, tikmēr paši latvieši lēnītēm tiek bīdīti uz kosmopolītisma pusi, un aptaujās to daudzi apstiprina: jā, to mēs labprāt izvēlamies. Vai tas ir moderni?

– Nē, tas dzīvo no padomju laikiem, toreiz propagandēja internacionālismu, mūsdienās to var saukt par kosmopolītismu, liberālismu vai vēl citādi. Arī kinomākslā tiek veicināts, ka tu esi neatkarīgs no sava skatītāja un gandrīz vai pats no sevis neatkarīgs.

– Labi, Ēķa kungs, liberāļi jūs netaupīs par tādām runām un pārmetīs vadonisma propagandu, kā likts. Bet citi arī jautās: vadonis vai tautas vēlēts prezidents, bet lai Ēķis parāda, kurš tas būtu, kas spētu ko tādu uzņemties?

– Man simpātiski liekas, ka ne es viens, bet arī citi sāk skaļāk runāt. Piemēram, Ķirsons cepas par to, kas notiek valstī, lai gan līdz šim bija "mierīgais iedzīvotājs". Krīze ietekmē uz to pusi, ka cilvēki sākuši domāt pārmaiņu virzienā. Gandrīz kā "vēsturiskā ļeņiniskā situācija", kad augšas vairs nevar, bet apakšas negrib dzīvot pa vecam. Šodien es nepateikšu, kurš būtu labs prezidenta kandidāts, bet noteikti to apdomāšu.