Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pēdējos gados agresīvās satiksmes drošībai veltītās reklāmas kampaņas šausminājušas vai ikvienu. To autori uzskata, ka tieši šādā veidā panākts situācijas uzlabojums, bet, manuprāt, tas ir maldīgs viedoklis. Mūsu valstī pārāk vienkārši ir jauno autovadītāju pārbaudījumi, un reti kurš no viņiem pats iedomājas par to, ka šo pieredzi vajadzētu papildināt ne tikai ar nobraukto kilometru skaitu, bet arī papildu zināšanām.
Šādi cilvēki tomēr ir, tāpēc pirms vairākiem gadiem sākās mēģinājumi dibināt pirmās drošas braukšanas skolas. Taču mazās ieinteresētības un lielo izmaksu dēļ tās laika pārbaudi neizturēja. Tagad ir informācija tikai par trim šādām skolām, un viena no tām ir šogad maijā nodibinātais SABI Drošas braukšanas centrs. Tajā par instruktoriem strādā pieredzējuši autobraucēji, kas ieguvuši Auto Driving Experience sertifikātu, un viņu prasme sacīkšu trasēs sniedz vislabāko garantiju tam, ka, drošos apstākļos modelējot ekstrēmas situācijas, tiks apgūta prasme nekavējoties pieņemt vispareizāko lēmumu. Paši instruktori smej — neko vairāk jau mēs te nedarām, kā liekam atkārtot fiziskas īso kursu... Bet pēc īsas teorijas lekcijas noklausīšanās un tikai vienas nodarbības vērošanas rodas tāda naivi nereāla vīzija, cik droši būtu, ja pie stūres mūsu ielās un ceļos sēstos tikai autosportisti.
“Autosportistiem ir vieglāk strādāt šādā drošas braukšanas skolā,” atzīst SABI Drošas braukšanas centra direktors Normunds Lagzdiņš. “Viņi vairāk cilvēkiem spēj dot no savas pieredzes nekā, piemēram, teorijas speciālisti, kuri autobraukšanu nav izbaudījuši sacīkšu situācijā. Tā tas ir visā pasaulē, un nav iespējams iztikt bez autosportistu piesaistes, jo speciāli drošas braukšanas instruktorus nekur nesagatavo, ir tikai iespēja apliecināt savu māku un kā tās apstiprinājumu saņemt starptautisku sertifikātu. Taču ne vienmēr labs autosportists ir arī labs instruktors, jo ir jāprot ikvienam dalībniekam izskaidrot, kāda uzdevuma izpilde no viņa tiek prasīta.” Ne reizi vien, pamanot ielās kādu uz riska robežas balansējošu braucēju, nosaucam viņu par rallistu. Godīgi runājot, tas ir apvainojums citiem, jo patiesībā tieši autosportisti ir ceļu satiksmes visdrošākie un visapzinīgākie dalībnieki. To ar savu rīcību un tās skaidrojumu apliecina viņi paši. Andis Neļķe: “Tas ir tāpat kā ar motociklistiem. Tie, kas ātrumu izbauda, braucot sacīkšu trasēs, ikdienā lielākoties neizmanto moci kā transporta līdzekli. Tāpat autosportisti savu adrenalīna devu iegūst īstajā vietā un laikā. Bet pieredze, kas veidojas, balansējot uz šīs riska robežas, noder arī ikdienā. Taču iela un sports ir divi dažādi jēdzieni. Mēs tos nejaucam.”
Andris Pļavenieks: “Tā nu tas ir, ka autosports lielākoties ir staigāšana pa naža asmeni. Visātrāk brauc tas, kurš vislabāk izjūt šo riska robežu. To mēģinām izskaidrot arī tiem, kas atnāk uz mūsu drošas braukšanas skolu. Nevaram izbēgt no tā, ka noteiktā laikā jānotiek noteiktām lietām. Uz savas ādas esam eksperimentējuši un guvuši pārliecību, ka spējam visīsākajā laikā pieņemt pareizo lēmumu. Tāpēc — kādam gan tas var šķist absurds — autobraukšanai visdrošākā vieta ir sacensību trase. Te visi, kas stājas uz starta, ir mācījušies labi braukt un spēj paredzēt cits cita rīcību.
SABI Drošas braukšanas centra projekts radies pirms pusotra gada, un, tikai atsaucoties Audi centram Rīga, kļuva iespējama tā izveidošana. Citi Latvijas auto tirgotāji no sadarbības piedāvājuma atteikušies. Bet klienti ir tikai priecīgi, ka apmācība notiek tieši ar jaunām Audi A4 automašīnām, turklāt katra paredzēta citai gaumei — priekšpiedziņas, aizmugurējās piedziņas un arī ar automātisko pārnesumu kārbu. Nodarbības notiek Biķernieku kompleksās sporta bāzes spīdveja stadionā, kur tiek modelētas visdažādākās ceļu satiksmes situācijas un speciāli izveidots tūkstoš kvadrātmetru liels laukums ar segumu, kas, nolaistot ar ūdeni, rada īpašas slīdamības efektu.
Iespējami arī braucieni Biķernieku trases lielajā aplī, bet vispirms viss sākas kā jau skolā — konferenču zālē ar teorijas nodarbību, kur smalki tiek izstāstīts par visdažādākajām drošas braukšanas niansēm. No pareizas pozas izvēles sēdeklī un drošības siksnas piesprādzēšanas līdz bremzēšanas ceļa aprēķiniem un automašīnas masas pārvietošanās likumsakarībām. Paredzēts, ka rudenī centrs iegādāsies arī iekārtu, kas ļaus trenēt reakcijas ātrumu, kura ierobežotās iespējas ir lielākais ienaidnieks kritiskās situācijās. Šī daudzpunkte aiz frāzes sākuma Ja nu... ir tas, kura maksimāli iespējamā apzināšana ir drošas braukšanas instruktoru mākas apliecinājums.
Kādi cilvēki vēlas apgūt drošu braukšanu un ieguldīt naudu apmācībā? Galvenokārt privātpersonas, kas automobili neizmanto darba vajadzībām. Bet ir arī firmas, kas novērtējušas drošas braukšanas iemaņu nepieciešamību un apmaksā mācības saviem šoferiem.
Izstrādātas visdažādākās programmas — gan četru stundu, gan pilnas dienas kursi, gan speciālas nodarbības dāmām un jaunajiem braucējiem. Ceļu satiksmes drošības direkcija par riska grupu nepārprotami uzskata autovadītājus ar stāžu līdz diviem gadiem, tāpēc viņiem gan paredzēta īpaša programma, gan tiek piedāvāts samazināts stundu apmaksas tarifs. Protams, ir iecere rīkot nodarbības arī uz ledus, diemžēl mūsu klimatiskajos apstākļos tam ir ierobežotas iespējas salīdzinājumā ar Skandināviju, kur ļoti populāra ir autobraukšanas mākas apguve uz aizsalušām upēm.
Ko cilvēki gūst šajā nodarbībās? Laura, autovadītājas stāžs septiņi gadi:
— Iesēžoties automašīnā, pirmais, kas pārsteidz, — rūpīgā sēdēšanas pozīcijas pārbaude, jo cik gan reižu ir bijis tā, ka auto lietojis kāds cits; vienkārši pievelkam sēdekli tuvāk, un — aiziet! Pēc tam gan pārliecinājos, ka tieši veids, kādā augums novietots vadītāja sēdeklī, var izrādīties noteicošais gan stūrējot, gan pamatīgi atsperoties pret bremžu pedāli. Kā cilvēkam, kas bīstas no vismazākās sānslīdes, patiesībā jau no iespējas vien, ka tāda radīsies, atrašanās šajā auto sākumā šķita bīstama.
Bet, redzot, cik profesionāli un gudri sānslīdes un rīcību to laikā demonstrē instruktori, radās drosme kaut ko tādu paveikt arī saviem spēkiem. Uzzinot, ka viņi ir autosportisti, nezin kāpēc radās vēl lielāka uzticība. Apgūstot šīs iemaņas — sānslīdes radīšanu, kontroli un novērošanu, domājams, var ne tikai kādreiz paglābties no nevēlamām situācijām, bet arī saprast, ko nozīmē valdīt pār šādu pusotru tonnu smagu dzelzs zvēru, kurš rēc, slidinās, izvairās no iedomāta traktora un beigu beigās rāmi snauž, apstājies jau aiz bīstamās joslas.