Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)
/nginx/o/2018/07/13/8930235t1h40a6.jpg)
Tradicionāli tiek uzskatīts, ka viens no mīlestības apliecinājuma veidiem ir to paust ar vārdiem, pasakot: "Es tevi mīlu." Vai vārdiem "es tevi mīlu" ir nozīme? Un, ja otrs to nesaka, vai tas nozīmē, ka nemīl?
Runājot par jūtu apliecināšanu, pasakot otram "es tevi mīlu", cilvēkus nosacīti var iedalīt trīs grupās. Pirmo grupu pārstāv cilvēki, kuri brīvi pauž savas jūtas, otro grupu pārstāv tie, kas to dara, bet ļoti reti, no sērijas – pasaka to reizi desmit gados. Trešo grupu veido tie cilvēki, kas otram nekad nesaka, ka mīl viņu.
Patiesību sakot, tas man bija atklājums, ka ir cilvēki, kuri nesaka otram, ka mīl viņu. Pirmo reizi ar to saskāros šovasar, kad izlasīju interviju, kur kāda cienījama dāma teica, ka viņa nevienam savam vīrietim nav teikusi, ka viņu mīl. Es toreiz aizdomājos, kāpēc tas tā ir, kāpēc cilvēki saka vai nesaka otram, ka mīl viņu, un kāpēc dažiem ir tik grūti to pateikt. Aptaujāju paziņas, un man iezīmējās divas galvenās tendences.
Viens no iemesliem, kāpēc nesaka "es tevi mīlu", ir, ka šie cilvēki nezina vai nav īsti pārliecināti, ko nozīmē mīlēt, kādām tieši mīlestības jūtām būtu jābūt, kas tieši ir jā(sa)jūt pret otru cilvēku, lai varētu teikt, ka tā ir mīlestība. Mīlestība, nevis mīļums. Cēloņi šai neziņai ir visdažādākie, un tie lai šoreiz paliek neanalizēti. Vēl viens iemesls ir milzīgā atbildības sajūta, ko cilvēks izjūt līdz ar šo vārdu pateikšanu. Atbildībai šinī gadījumā ir ļoti plašs spektrs, sākot ar to, ka cilvēks nevēlas būt pārsteidzīgs, un beidzot ar to, ka šie vārdi "es tevi mīlu" tiek uztverti kā kaut kas tik ļooooti īpašs, teju reliģisks, kurus pat tad, kad mīl, tomēr nav drosmes otram pateikt, izrunāt.
Ir tādi, kas tā arī nekad nepasaka šos maģiskos vārdus, bet viņu rīcība pauž to, ko vairums uzskata par mīlestības izpausmēm. Ir taisnība, ka sievietes "mīl ar ausīm", tomēr tas, ka partneris nesaka "es tevi mīlu", vēl nenozīmē, ka viņš nemīl. Un - ja otrs saka, ka mīl, tas vēl nenozīmē, ka patiešām mīl. Jo dažkārt cilvēki to saka sacīšanas pēc, nevis tāpēc, ka sirdī izjūt mīlestību pret otru.
Domāju, ka daudz svarīgāka par to, ko cilvēks saka, ir viņa rīcība. Protams, ir patīkami dzirdēt vārdisku apliecinājumu, bet daudz svarīgāk ir to piedzīvot. Manuprāt, ja partneris ir no tiem, kas nesaka, ka mīl, nav jēgas gaidīt, ka viņš pateiks maģisko trijnieku "es tevi mīlu", vēl mazāk urdīt sevi par to, kāpēc viņš nesaka. Ja nu ir ļoti liela un nepārvarama tieksme analizēt, tad varbūt vērtīgāk ir veikt faktos balstītu analīzi? Un, ja ir sajūta, ka otra izpausmes ir mīlestības pilnas, tad negaidīt, kad otrs to pateiks. Ja pateiks, prieks par to, bet, ja nepateiks, tad neķert kreņķi. Jo tie ir tikai vārdi. Mēs, cilvēki, mēdzam pateikt daudz ko...
Nansija