Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Jebkurš no vecākiem – māte vai tēvs nesapratnē paraustīs plecus – kam man aprūpes tiesības, esam vecāki un mūsu pienākums ir rūpēties par savu mazuli, izaudzināt to par pieaugušu cilvēku no dzimšanas brīža līdz pat... jā, kurš gan var pateikt līdz kuram brīdim?
Tātad aprūpes tiesības bērnam iegūst jebkurš, kas kļūst par mammu vai tēti.
Taču dzīvē nekas nav ne melns, ne balts, un gadās, ka notiek kas neparedzēts, iepriekš dzīvē neplānots, un pēkšņi jāsaskaras ar to, ka aprūpes tiesības nav automātiski piešķirtas tiesības audzināt bērnu tikai tāpēc, ka esam šī bērna vecāki. Jebkurš no mums var saslimt, nokļūt kādā nelaimē un nespēt vairs pats parūpēties nedz par sevi, nedz par savu bērnu vai citiem sev tuviem cilvēkiem. Tad arī nākas saskarties ar šo juridisko terminu - aprūpes tiesības, par kuru atņemšanu vai atjaunošanu lemj bāriņtiesa.
Izdzirdot šīs institūcijas nosaukumu, pirmā asociācija – atkal tie sliktie vecāki, nerūpējas par savu bērnu un nu jālemj, kā nodrošināt bērnam pilnvērtīgu – bērna cienīgu dzīvi. Katru dienu presē, televīzijā, internetā izskan gadījumi, kad kāds bērns izkritis pa logu, vecāki dzer, lieto narkotikas, mammas “draudziņš” regulāri iekausta mazo, nedod Dievs – vēl seksuāli izmanto... Šausmu stāstu pietiek ik uz soļa par bērnu likteņiem un traģiskajiem, nepavisam ne saulainiem bērnu dienu stāstiem. Tāpēc valsts izveidojusi bāriņtiesu – Latvijā kā pilsētas vai novada pašvaldības iestādi, kuras kompetencē parūpēties par šādiem bērniem un lemt, kā nodrošināt jebkuram bērnam aprūpi. Aprūpe nozīmē bērna uzturēšanu – nodrošināšanu ar ēdienu, apģērbu, mājām, veselības aprūpi, kopšanu, izglītošanu, audzināšanu. Tas viss saskaņā ar likumdošanu, kas arī regulē bāriņtiesu darbību. Taču katrs gadījums nav atsevišķs likuma pants, bet konkrētu cilvēku konkrēti likteņi. Un ne vienmēr atņemot aprūpes tiesības kādas ģimenes vecākiem, tas nozīmē, ka tie ir bijuši tie briesmīgie vecāki, kas dara saviem bērniem pāri. Gadās arī citādi.
Taču ne par to šis stāsts. Tikai pārdomas par to, kā šī procedūra – atņemt, piešķirt, atjaunot aprūpes tiesības notiek dzīvē ar reāliem cilvēkiem. Diemžēl pat cilvēkiem te pat blakus, kaut vai kaimiņos nākas ar to saskarties. Tāpēc šeit tālāk atstāstīšu kādas mātes stāstu.
Pēdējā gada laikā bieži slimoju un tā nu sanāca, ka vienā reizē, kad palika slikti ar veselību, nācās saukt ātro palīdzību, kura bez vārda runas pieņēma lēmumu – jāved uz slimnīcu. Tai brīdī biju viena mājās ar savu meitu, kuru arī reāli viena audzinu. Protams, kad bija jābrauc uz slimnīcu, 3. klases skolnieci vienu atstāt mājās nebija iespējams, nebija arī zināms, cik ilgu laiku jāpavada slimnīcā. Pirmajā mirklī ātrās palīdzības mediķis teica, lai bērnu ved uz kādu aprūpes centru, par ko biju patiesās šausmās. Lieki piebilst, ka radu Rīgā man nav, kam varētu uzreiz piezvanīt un palūgt, lai meitiņu paņem pie sevis kaut uz dažām dienām. Par laimi atsaucīga izrādījās kaimiņiene un arī ārsts bija iejūtīgs un rīkojās pretēji likumiem un visiem noteikumiem – atstāja bērnu kaimiņienei, līdz brīdim, kamēr atbrauc mani radi no citas pilsētas un parūpējas par meitu. Tai pašā dienā arī atbrauca mana krustmāte – manas mammas māsa, kura arī juridiski neskaitās tik tuva radiniece, lai viņai tāpat atstātu bērnu. Tāpēc tai pašā dienā tika rakstīts iesniegums bāriņtiesai nodrošināt turpmāk aprūpes tiesības manai krustmātei. Tas notika 2007. gada oktobrī – mācību gads jau bija sācies un attiecīgi bija jāmaina arī skola uz pilsētu, kurā dzīvo mana krustmāte, jo viņai pašai ir darbs un nebija nekādu iespēju palikt Rīgā līdz brīdim, kamēr izveseļojos. Rezultātā es vairākās slimnīcās pavadīju vairāk kā divus mēnešus un šis lēmums mainīt meitai aprūpes tiesības attaisnojās. Praktiski gan viss neizrādījās tik vienkārši. Papildus visiem satraukumiem par to, kā 10 gadīgs bērns jūtas šai situācijā, kad tuvākais cilvēks – mamma ir saslimusi, kad jāmaina ierastā vide uz nezināmu laiku, kad jādodas uz citu skolu pie citiem klasesbiedriem un pat grāmatas ir citas, krustmātei nācās ne tikai uzņemties rūpes par bērnu, kas cilvēkam pēc 60 gadu vecuma arī prasa lielu atbildību un slodzi – bet arī jāpierāda, ka viņai vispār ir tiesības un spējas nodrošināt bērnam aprūpi. Šī prasība ir arī loģiska, jo nevar jau jebkurš paņemt jebkuru bērnu un aizvest pie sevis audzināt. Civilizētā sabiedrībā mums tomēr gribas būt pārliecinātiem par to, ka rīkojamies civilizēti un nodrošinām jebkuram bērnam pilnvērtīgus dzīves apstākļus. Tāpēc arī nācās savākt neskaitāmus dokumentus, ka mana krustmāte ir cilvēks, kas spēj to visu nodrošināt – ka strādā, ka dzīvo saprātīgos apstākļos, kur pietiek vietas arī skolniekam un ir iespēja mācīties un apmeklēt skolu. Novērtēt šo situāciju arī ir bāriņtiesas kompetence, kuru tā veica godam. Tikai neizpratni rada bāriņtiesas neelastīgums dažos birokrātiskos jautājumos, kas šajā gadījumā un droši vien daudzos citos gadījumos ir vēl jo aktuālāks. Proti – finansiālā puse – pabalsti.
Prasība bāriņtiesā tika iesniegta 2007.gada oktobrī, tiesa notika tikai decembra beigās, kurā man kā mātei aprūpes tiesības tika atņemtas un piešķirtas manai krustmātei. Līdz ar to no šī lēmuma pieņemšanas datuma vajadzēja piešķirt arī pabalstu un atlaides transporta izdevumiem. Taču tad tikai sākās īsts karuselis. Vispirms jau bāriņtiesa notiek attiecīgajā pašvaldībā, kurā tiek iesniegti visi iepriekš minētie dokumenti un pieņemts lēmums, ka lieta tiek virzīta tālāk Rīgas bāriņtiesā. Uz Rīgas bāriņtiesu arī jābrauc ir pašam aprūpes tiesību pretendentam – atkal visus dokumentus savācot no jauna, it kā iepriekš nekādas tiesas pašvaldībā nemaz nebūtu bijis. Pati tiesa Rīgā bāriņtiesā notiek minūtes divdesmit, bet šim cilvēkam ir ne tikai pašam jāaizbrauc uz Rīgu un procesā jāpiedalās, tas bieži vien ir diezgan apgrūtinoši laika ziņa un arī finansiāli ne visai lēts pasākums – manai krustmātei, piemēram, tas izmaksā turp un atpakaļ 10 Ls. Lieki piebilst, ka visbiežāk uz aprūpes tiesībām pretendē gados vecāki cilvēki – vecmāmiņas. Protams, var jau iebilst, ka audzināt bērnu nav izklaide un tas ir nopietns pienākums arī tad, ja uzņemas aprūpi par radu bērnu, ar to visu jārēķinās, bet var jautājumu pagriezt arī tā – vai tad labāk, ja šī vecāmamma atmet visam ar roku un bērns nokļūst valsts apgādībā? Kas tad īsti ir paša bērna interesēs? Varbūt tomēr šo apgrūtinošo un vienkāršam cilvēkam neizprotamo dokumentu kārtošanu var uzņemties pašvaldības bāriņtiesas darbinieks? Svarīgākais taču ir nodrošināt bērna aprūpi un pierādīt, ka tas ir iespējams, varbūt tiešām lai paliek attiecīgo institūciju kompetencē? Tad uz Rīgas bāriņtiesu speciāli jābrauc ar fotogrāfijām un iespēju parakstīties par apliecības pieprasīšanu un saņemšanu – atkal divreiz. Cits cilvēks to nevar izdarīt. Sūtīt pa pastu fotogrāfijas – arī nez kāpēc neiespējami. Pēc tam jāgaida tiesas lēmums. Kamēr tas nav saņemts, nevar nokārtot pabalstu. Par to, ka tas nez kāpēc jāraksta vairākus mēnešus pēc tiesas, ir jau dzirdēts. Bāriņtiesas darbinieku noslogotība. Par to, protams, nešaubos. Tikai nav saprotams, kāpēc tas ietekmē pabalsta saņemšanas laiku. Manā gadījumā tiesa notika decembrī, lēmums tika saņemts jau 2008. gada februārī. Pabalsts tikai martā. Arī transporta izdevumi meitai, kuri tagad pēc likuma pienākas bez maksas gan pilsētas, gan starppilsētu transporta līdzekļos, tika kompensēti tikai sākot ar martu. Protams, bāriņtiesas darbinieki izteica viedokli, ka ir iespēja šīs neskaidrības risināt tiesas ceļā un par šiem mēnešiem no prasības iesniegšanas un tiesas lēmuma stāšanās spēkā datumam saņemt attiecīgo pabalstu. Taču nav jau visi cilvēki juristi pēc izglītības un tāpat tik sarežģītā un neviennozīmīgā dzīves situācijā diez vai ir vēlēšanās turpināt jebkādu saskari ar tiesām, pierādot to, ka aiz labas gribas uzņēmās aprūpēt radu bērnu un par to pienākas no valsts pabalsts. Lieki piebilst, ka mana krustmāte, kas uzņēmās rūpes par manu meitu ir pensionāre, par laimi ir iespēja arī strādāt un nodrošināt pēkšņi skolnieku ar visām mācību grāmatām, transporta izdevumiem, pilnvērtīgu ēdienu - nu tas tiešām nebija tik vienkārši. Pati arī slimības laikā nekādu finansiālu atbalstu nespēju sniegt, jo vienkārši biju slimnīcā. Vēl viens kuriozs, ka vēl aizvien no valsts saņēmu pabalstu 8 Ls apmērā kā māmiņa jau pēc tiesas lēmuma, ka man tiek atņemtas aprūpes tiesības, gan janvārī, gan februārī. Pabrīnījos, bet ņemot vērā, ka mana krustmāte vēl aizvien nesaņēma nekādu pabalstu, nejutos īpaši pārsteigta, vēl jo mazāk aizvainota. Tas, ka meita dzīvoja pie radiem citā pilsētā, nenozīmēja to, ka es viņu būtu automātiski izsvītrojusi no savas dzīves. Protams, ka, iznākot no slimnīcas, regulāri braucu pie viņas, mēnesi pat nodzīvojām kopā pie radiem, kamēr vēl neatsāku strādāt. Taču pēc mēneša man pienāk vēstule, ka esmu valstij parādā 16 Ls, ko man nepamatoti samaksājusi... Nu sanāk, ka 2 mēnešus mans bērns vispār nav nekur reāli dzīvojis, nevienos sarakstos neskaitās...
Un tomēr – bāriņtiesu darbinieki noteikti dara svētīgu darbu, izvērtējot katru gadījumu atsevišķi, tikai nav īsti saprotama pati sistēma, kā nodrošināt aprūpes tiesības pēc iespējas vienkāršāk gadījumos, kad patiesībā nekas pārāk traģisks nav noticis. Kā nodrošināt, ka cilvēki, kas gatavi uzņemties rūpes par bērnu, nepavada laiku dažādu iestāžu gaiteņos, bet kopā ar saviem aprūpējamajiem bērniem, kam tāpat jau tā nav pati vieglākais brīdis dzīvē... Vēl tikai piebildīšu – tūlīt pēc nedēļas došos uz bāriņtiesu pati – iesniegt prasību atjaunot aprūpes tiesības savai meitai un atkal dzīvot kopā.
Komentārs no Bāriņtiesu uzraudzības un metodiskās vadības departamenta direktores Valentīnas Gluščenko:
Saskaņā ar Administratīvā procesa likumu personas iesniegums bāriņtiesai ir jāizskata mēneša laikā, objektīvu iemeslu dēļ izskatīšanu var pagarināt līdz 4 mēnešiem, par to informējot procesa dalībniekus. Pēc tiesas sēdes lēmums ir jāsagatavo ne vēlāk kā 10 darba dienu laikā no tā pieņemšanas brīža.
Bāriņtiesa lēmumu var izsniegt pret parakstu, var nosūtīt pa pastu vai ar kurjeru. Apliecības sociālo garantiju nodrošināšanai netiek sūtītas pa pastu, jo tas ir stingrās uzskaites dokuments, kas ir jāsaņem personīgi vai ar pilnvarota pārstāvja starpniecību.
Ja sākotnēji apkopotie dokumenti tika nosūtīti uz Rīgu, no jauna tie nebija jāsavāc. Ievērojot bērna intereses, tiesas procesā (Rīgas bāriņtiesā) administratīvā procesa dalībniekam būtu jāpiedalās, lai bāriņtiesa varētu objektīvi izskatīti lietu.
Tā kā lēmums pabalsta pārtraukšanai mātei savlaicīgi netika nosūtīts uz VSAA, kas ir jādara bāriņtiesai saskaņā ar normatīviem, VSAA turpinājamaksāt ģimenes valsts pabalstu.
Ņemot vērā, ka šāda bāriņtiesas rīcība, nenoformējot savlaicīgi lēmumu un nenosūtot attiecīgajām institūcijām, ir radījusi personas tiesību aizskārumu, personai ir tiesības vērsties rajona administratīvajā tiesā par bāriņtiesas faktisko rīcību.