Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Strauskopība Latvijā nav plaši attīstīta nozare, taču aizvien atrodas entuziasti, kuriem patīk nodarboties ar neparastajiem putniem. Arī Mores pagasta "Indrānos" jau vairāk nekā gadu ikdienā strausu saimniecību vada bijušais rīdzinieks Sergejs Saviļjevs.
Sergejs stāsta, ka viņa atnākšana uz laukiem nav bijusi nejaušība, jo viņš jau sen to vēlējies. "Vecmāmiņa un citi radi dzīvoja Abrenē, bet vecāki nolēma laimi meklēt galvaspilsētā. Taču mani vienmēr ir saistījusi lauku dzīve, miers un klusums, tāpēc nolēmu uzsākt biznesu laukos. Laikam vainīgi gēni," ar smaidu saka "Indrānu" saimnieks. Viņš stāsta, ka neparastā ideja sākt audzēt strausus radusies pavisam nejauši: "Reiz kādā Vecgada vakarā, garlaicības mākts, sērfoju internetā. Atradu dažādus rakstus par strausiem. Mani ieinteresēja. Vēlāk skatījos dažādas mājas lapas, sāku nopietnāk interesēties. Beidzot nolēmu, ka varu apvienot patīkamo ar lietderīgo - dzīvot laukos un labi pelnīt."
Nākamais nopietnais solis bija piemērotas vietas atrašana. Sergejs divas vasaras cītīgi meklēja sludinājumus gan internetā, gan avīzēs, lai izvēlētos labāko. Izbraukāja visu Latviju - bijis Ventspilī un Liepājā, Cēsīs, Tukumā un citur. Galvenais priekšnoteikums izvēlei par labu saimniecībai Mores pagastā bijis īpašuma tuvums ūdenskrātuvei. "Esmu kaislīgs makšķernieks, nākotnē vēlos arī uzbūvēt pirtiņu. "Indrānu" sludinājumā bija minēts, ka īpašumā ir divas ūdenstilpes. Sieva Irīna strādā Rīgā. Mājas ir 40 minūšu braucienā no galvaspilsētas. Apskatīju arī tādas vietas, kur pat vasarā nevar normāli nokļūt, ko būtu darījis ziemā? Te vismaz nav tik traki. Sākotnēji vairāk piesaistīja apkārtne, nevis māja, kura bija bēdīga stāvoklī," saka strauskopis.
Lai uzsāktu biznesu, Sergejs bankā paņēma kredītu. Paralēli viņš apguva zinības, kā audzēt neparastos putnus, studēja rakstus, speciālo literatūru, pētīja fotogrāfijas. To viņš dara vēl joprojām. Ja tomēr pietrūkst zināšanu, Sergejs padomu meklē pie lielākajiem un pieredzes bagātākajiem strausu audzētājiem Lietuvā vai Šveicē.
Sergejs saka, ka neviens bizness nav viegls, to viņš arī sapratis, audzējot strausus: "Rakstot biznesa plānu, likās, ka viss būs viegli, jo produkcija būs pieprasīta, par to labi maksās, putniem nebūs nepieciešams daudz barības. Taču dzīvē viss izrādījās grūtāk. Vissarežģītāk ir no olām inkubatorā izperēt mazuļus, lai viņi izdzīvotu līdz trīs mēnešu vecumam. Vajadzīga īpaša kopšana, olas ir ārkārtīgi uzņēmīgas pret infekcijām, arī jaunie strausēni ir vārgi. Lielie jau ir pieraduši un ziemā var dzīvot pat mīnus 40 grādu salā." Liels trieciens strausu audzētāju sagaidīja pavasarī, kad neizdevās izperēt 20 olas. Izrādījās, ka visas inficētas, no tām nevarēja izperēt strausēnus. Arī pārdot tās vairs nedrīkstēja, jo tās bija pavadījušas pārāk ilgu laiku inkubatorā. "Tagad gaidu jauno perējumu. Pēc speciālistu ieteikuma stingri ievēroju drošības noteikumus. Katru reizi, kad esmu bijis pie inkubatora, tās jādezinficē, lietoju arī speciālu tērpu, apavus," paskaidro Sergejs.
Pašlaik saimniecībā mitinās 14 pieaugušie strausi. Savukārt inkubatorā stāv apmēram 40 olas. Sergejs daļu olu arī pārdod. Tirgojot olas, viņa sadarbības partneris ir lielveikals "SKY", kurā viena ola maksā apmēram 30 latus. Ienākumu avots ir arī spalvu tirdzniecība: "Tās pērk floristi un interjera dizaineri. Labs noiets ir arī gaļai un mazuļiem. Pārdot cāļus ir izdevīgi - nedēļu vecs strauss maksā apmēram 1500 eiro. Savukārt visaugstvērtīgāko gaļu iegūst no gadu veciem strausiem." Kā pagalvo Sergejs, "no strausa var izmanot pilnīgi visu - sākot no skropstām līdz pat nagiem". Skropstas smalkos darbos lieto mākslinieki, kāju nagi ir tik spēcīgi, ka tie noder dimantu raktuvēs Āfrikā. No strausu taukiem ražo augstvērtīgāko kosmētiku, kaulus izmanto medicīnā, bet no ādas ražo vislabākās kovboju siksnas, apavus un citas lietas.
Lai arī strausu audzētājiem ir plašas iespējas nopelnīt un konkurence ir maza, Sergejs apgalvo, ka Latvijā nodarboties ar strausu audzēšanu ir grūtāk nekā citās zemēs. Mūsu valstī pieprasījums ir tikai pēc filejas, lieliem gaļas gabaliem, bet subproduktus neviens negrib pirkt. "Latvijā šī tirgus niša tikai vēl sāk attīstīties. Labi, ka esam bioloģiskā saimniecība, tad peļņa ir lielāka. Palīdz tas, ka paši audzējam auzas, ar tām visu pagājušo ziemu iztikām. Klāt pērkam tikai speciālo barību un vitamīnus," saka strausu audzētājs.
Sergejs ir pārliecināts, ka svešu cilvēku klātbūtne strausiem nav vēlama: "Strausam pēc savas būtības patīk izrādīties. Ja strausi ir kā apskates objekts, tad tas novērš viņu uzmanību no olu dēšanas. Es nevēlos, lai strausus nāk vērot tūristi. Es nopelnītu naudu par ekskursijām, bet zaudētu vairāk, jo putni vairs nedētu tik daudz. To man šogad "Strausu dienās" teica arī otras strausu saimniecības Morē, "Salmiņu" īpašniece Agija Jurkāne. Viņa apgalvoja - tā esot viņas kļūda, ka pieļāvusi interesentiem apskatīt strausus. Tāpēc arī es pārcēlu sētu tālāk no ceļa, kur neviens tos netraucē."
Palīgs lauku darbos ir sieva Irīna. Kad darbā ir brīvdiena, viņa dodas pie vīra palīdzēt saimniekot. Dārzs un puķes ir viņas rūpals. Sergejs saka, ka sievas atbalsts īpaši noderīgs dokumentu kārtošanā: "Viņa ir pieradusi strādāt ar datoru, kārtot formalitātes. Irīna pazīst arī vairākus veterinārārstus, kuri neliedz padomu, kad nepieciešams." Savukārt jaunākā meitiņa Sņežana aug par palīgu. Sergejs ar humoru saka, lai mācās par veterinārārsti, tad būs vieglāk strausus apkopt. Vecākā meita Olga mācās Rīgā.
Viena no Sergeja nākotnes iecerēm saistās ar olu apgleznošanu. Pašlaik viņš meklē mākslinieku, kurš būtu ar mieru apgleznot tukšas strausa olas. Uz tām varētu attēlot tipiskās Rīgas, Siguldas vai citu pilsētu ainavas un pārdot tūristiem. Taču galvenais "Indrānu" saimniekam ir paplašināt saimniecību. "Teritorija ir plaša, aplokus var ierīkot vēl daudziem strausiem. Tāpēc tikai jādomā, kā attīstīties, attīstīties un vēlreiz attīstīties," ar smaidu apgalvo strauskopis.
Bijušais rīdzinieks Sergejs rada priekšstatu, ka kļuvis par īstu lauku dzīves patriotu. Saimnieks stāsta, ka dažkārt viņam patīk vienkārši sēdēt uz mājas lieveņa un sapņot, baudīt mieru, klusumu, dabu. "Man nepatīk Rīga - visi steidzas, drūzma, daudz mašīnu, cilvēku sejās ierakstīts nogurums, tur nav gaisa. Arī radi no Anglijas, kad ciemojās pie mums, teica, ka negrib nekādas ekskursijas pilsētās. Viņi arī tikai gribēja baudīt atpūtu laukos. Es vadu mierīgu lauku biznesu. Man apkārt ir tik brīnišķīgi kaimiņi - nekad neatteiks, vienmēr palīdzēs. Es šeit jūtos laimīgs. Ko man vairāk vajag?" optimistiski nosaka Sergejs.