Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/13/8953099t1h0938.jpg)
Vadot skolu, nācies saskarties ar ļoti daudzām delikātām situācijām.
Piemēram, bija kāda skolotāja, kurai piemita riebīgs niķis ierasties uz pasākumiem, ballēm un prezentācijām, nevis lai gūtu kādu garīgu baudījumu, bet piepildītu maisiņu no svētku galda. Biju spiesta vairākkārt runāt ar viņu. Lai cik nepatīkami būtu, tas noteikti jādara. Nevis “no augšas uz apakšu”, bet līdzvērtīgi kā cilvēks ar cilvēku, kam jāparādās visās niansēs. Piemēram, šādās sarunās, kuras vienmēr mēģinu saudzīgi ievadīt, nesēžu aiz sava rakstāmgalda, bet mīļi blakām, jo galvenais mērķis taču ir palīdzēt. Nav arī viegli atrast pareizos vārdus. Jāpārvar bailes, kā otrs cilvēks uztvers, vai sapratīs.
Ar lielu cieņu izturos pret mīlas jūtām, kas uzplaukušas starp diviem cilvēkiem, un nav svarīgi, vai viņi iet 7. vai 12. klasē. Citi skolotāji mēdz zoboties, pārmest, audzināt, taču es to nekad nedaru. Reiz gan bija saruna ar vienu pārīti no 10. klases, bet tikai tāpēc, ka viņu attiecības sāka traucēt mācībām. Uzrunāju viņus kā lielus cilvēkus. Lai izietu no draudošas situācijas, vienmēr jāvienojas ar labu. Aizliegumi un pārmetumi parasti rada tikai pretēju efektu.
Manā praksē bija arī gadījums, ka precētai skolotājai uzradās mīļākais. Veda viņu uz darbu, sagaidīja pēc stundām. Lai notiek – tā nav mana darīšana! Taču tad man sāka zvanīt un tirdīt šā vīrieša sieva, lai daru kaut ko. Sapratu viņas sašutumu, taču, cik vien savaldīgi spēdama, centos paskaidrot, ka man nav tiesību iejaukties. Šī skolotāja tā arī neuzzināja par manām sarunām ar viņas mīļotā vīrieša sievu.
Tāpat neiejaucos, kad uzzināju, ka vienam manam skolotājam sācies romāns ar vairāk nekā 30 gadu jaunāku 12. klases skolnieci, lai gan no likuma viedokļa, tas jau bija ētisks pārkāpums. Vēroju šīs attiecības, analizēju. Pirmā doma gan bija izjaukt šo savienību un padzīt skolotāju no darba. Taču tad padomāju, kuram no tā visa būs labums. Meitene bija stipri pieķērusies skolotājam, jutās laimīga. Arī viņš bija kā spārnos. Neesmu jau nekāda neliete, lai to izpostītu. Pārējie kolēģi to uzzināja pēc izlaiduma un man pārmeta. Bija gatavi rakstīt sūdzības uz Izglītības pārvaldi. Nācās ar viņiem delikāti parunāt, ka cilvēciski mums nav nekādu tiesību iejaukties.