15 gadi kopš Estonia katastrofas (4)

Tieši pirms 15 gadiem, 28.septembrī, valmierietis Ints ar prāmi devās uz Zviedriju pie savas draudzenes Zandas. Ints atceras, ka bija vēsa rudens diena un, jau braucot ārā no Tallinas ostas, vējš pamatīgi šūpoja kuģi.

Kad kuģis bija nokļuvis atklātā jūrā, vējš pieņēmās spēkā. Tuvojās pusnakts, bet lielās šūpošanās dēļ Ints nespēja iemigt, tādēļ devās pastaigā pa klāju un tur ieraudzīja šausmu skatu.

Ints, piedzīvojis „Estonia” avāriju: „Šļakatas nāca jau līdz kuģa klājam, skats bija diezgan briesmīgs, es vēl nodomāju - nedod Dievs tur iekrist.”

Nošausminoties par milzīgajiem viļņiem, Ints devās atpakaļ uz savu kajīti gulēt.

Ints: „Biju kādas 40 minūtes pagulējis, nāca ļoti spēcīgs grūdiens. Pirmajā brīdī šķita, ka kuģis uzskrējis uz kādas klints. Kad biju lejā kajītē, man bija tikai viena doma – kā tikt ārā, jo sajūta bija šausmīga, ka tu esi kaut kur apakšā, neviena loga nav, tu neko neredzi, neko nedzirdi, nekādas informācijas vispār nav, kas notiek. Kaut kā tiku ārā, ātrumā kaut kādas drēbes paķēru, izgāju koridorā, ūdens jau gāžas pa koridoru, man vajadzēja iet slīpumā augšā. Pie sienām nebija kur turēties, vienīgi - durvju rokturi. Kad tiku līdz trepēm, priekšgals jau bija iegrimis un sasvēries uz sānu. Pa trepēm nevarēja iet, vajadzēja vilkties. Kad tikām augšā pa trepēm, vajadzēja vēl tikt uz klāja, apkalpe palīdzēja tikt augšā. Cilvēki bija uzvilkuši vestes un turējās, bet kuģi vēl spēcīgi šūpoja.”

Bet Ints ātri vien saprata, ka ar vestēm nebūs līdzēts, un sāka meklēt glābšanas laivas.

Ints: "Kad bijām atraisījuši otro laivu, kuģis bija vēl slīpāk sasvēries. Mēs pa to sānu stūmām laivu lejā iekšā ūdenī. Sanāca tā: es nezinu, cik mēs tur cilvēki bijām viens otram virsū, bet tajā brīdī, kad bijām tikuši jau līdz pašam ūdenim, tanī brīdī kuģis apgriezās otrādi, un mēs palikām augšā. Tas bija viens mirklis, kad es redzēju to lielo augstumu un mēģināju tikt ārā no laivas, bet nevarēju, jo man virsū cilvēki, un tad mēs no tā lielā augstuma iekritām ūdenī. Tas sitiens bija tik stiprs, ka ar visu laivu izbira kur kurais un es tik stipri sasitu muguru, ka nevarēju elpu ievilkt.”

Aukstajā ūdenī Ints atguva elpu un mēģināja piepeldēt pie kāda no glābšanas plostiem. Plostā jau atradās vismaz 25 cilvēki, bet ik pa laikam tajā tika uzņemti arvien jauni avārijas upuri.

Ints: „Ūdens nāca plostā un visu laiku bija jāsēž ūdenī. Neviens mūs neredzēja, un mēs vienkārši kuģojām. Tas jau bija ap kādiem četriem, kad jau biju tā nomocījies, man šausmīgi sāpēja mugura, biju pārsalis un biju izsmēlis savas cilvēciskās spējas un es vienkārši lūdzu: Jēzu, ja tu gribi, tad izglāb mani, ja ne, tad lai tas viss beidzas.”

Inta lūgšanas tika sadzirdētas. Kad bija zudušas visas cerības izdzīvot, pēdējā brīdī ieradās glābēji. Pēc traģiskās avārijas un brīnumainās izglābšanās ir pagājuši 15 gadi, draudzene Zanda, pie kuras liktenīgajā vakarā devās Ints, nu ir kļuvusi par Inta sievu, un Ints joprojām ik gadu atceras 28.septembri kā ļoti īpašu dienu savā mūžā.

Ints: „Es vairākas lietas ieraudzīju tajā naktī, to, ka cilvēka dzīvība ir ļoti trausla, viena situācija un tu nonāc tādā situācijā, ka tev ir pilnīgi vienalga, kāds tev ir bagātības apjoms vai kāda varas pakāpe. Savam dēlam esmu stāstījis, kā bija, un viņš šo datumu svin kā manu dzimšanas dienu, un, protams, tas ir atstājis pēdas ne tikai manā, bet arī ģimenes dzīvē. Nu jā, tas ir kā otrā dzimšanas diena.”