Duļevska: ja teiksi: es meklēju laimi – tevi nesapratīs! (65)

Sabiedrība Janu Duļevsku bija pieradusi redzēt ik nedēļu televīzijā arvien jaunā komiskā ampluā. Vai pauzes ieturēšana nozīmē, ka esi atmetusi ar roku komiķu žanram?

Nē, noteikti nē. Lai gan gadu it kā esmu pazudusi no redzeslauka, tas nenozīmē, ka neatgriezīšos (smejas). Ja man jautā, ko esmu darījusi šo laiku, varu atbildēt, ka veltīju ikdienu savai ģimenei, t.sk. arī sev. Man bija laiks pārdomām, ko pati vēlos un kā vēlos sevi turpmāk pilnveidot. Zinu, kas ir mans lauciņš, tagad atliek to attīstīt arī profesionālā līmenī. Un šis ir laiks, kad varu šo sapni sākt piepildīt.

Tā jau saka, ka mācīties nekad nav par vēlu un tas nav īstermiņa mērķis, kura dēļ jāziedo kas cits...

Jā, piekrītu. Kad man pieteicās bērniņš, savu laiku veltīju šim brīnumam. Tagad, kad viņš sācis skolas gaitas un radis iedvesmu aktīvos hokeja treniņos, varu laiku atvēlēt savas profesijas attīstībai. Turklāt pagaidām arī televīzijā nav projektu, kas mani interesētu. Šis ir īstais laiks mācībām, kuras kāroju jau ļoti sen. Arī vīrs mani ļoti atbalsta, jo reiz bija laiks, kad es atbalstīju viņu viņa sapņos.

Kāpēc mācīties izlēmi doties tieši uz Ņujorku? Tur spēju rast piedāvājumu, kas atbilda tieši man: gan valodas, gan piedāvāto mācību laiku ziņā. Lielu lomu, protams, nospēlēja arī tas, ka man tur dzīvo labi draugi, kuri ļoti palīdz iepazīt šo lielvalsti. Es mācos kursos, kuri ir specializēti tieši darbam televīzijā, kas dod man ne vien gandarījumu, bet labu pieredzi.

Un kā? Biji jau gatava Amerikai vai viss notika pavisam citādi - tiki iemesta ūdenī, kur izvēles divas – peldēt vai slīkt?...

Vispār tas ir ļoti garš stāsts, bet, protams, negāja tik viegli un jauki kā filmās. Protams, tur dzīve ir skarba. Neviens uz tevi negaidīs: ja nevari, viss, “čau!”. Laiks tur skrien aumaļām, cits dzīves ritms un ātrums. Pareizi jau saka, ja spēj izdzīvot Ņujorkā, tad spēj arī visu citu. Tā man ir liela dzīves skola ar spēcīgu treniņu. Un es negribu apstāties, alkstu vairāk un vairāk gūt zināšanas, ko sniedz šī sava veida izdzīvošanas skola.

Klausoties tevī, liekas, esi arī mainījusies. Vai pati to arī jūti?

Jā, man daudzi draugi ir teikuši to pašu, ka esmu mainījusies. Bet ja pašai jāsaka, kas tieši mainījies, – es pat nezinu... Varbūt biezāka āda uzaudzēta. (Smejas.) Noteikti vērtību skala man ir mainījusies – es skatos uz atsevišķām lietām, situācijām un cilvēkiem atšķirīgāk. Sākot mācības, negāja viegli, jo Amerikā ir citi likumi, cits dzīvesveids, kuram tev ir jāpakļaujas, ar kuru jāsadzīvo. Pats mācību process jau arī nebija vienkāršs: katru otro dienu lekcijas, bet, kad brīvs brīdis, gatavojies tām. Un tad vēl gribas apmeklēt saviesīgus pasākumus, kas ir veids, kā iepazīt vajadzīgos cilvēkus. Un tad rezultāts bija: Jana sēž operas izrādē, kuru tik ļoti bija vēlējusies redzēt un sev kniebj, lai spētu izturēt un neaizmigt. Mans nogurums bija tik liels, ka spētu aizmigt jebkur, bet tad sapratu: tā nedrīkst! Jāuztver tas viss mierīgāk, un tad kaut kā atradās arī brīvais laiks.

Laikam Amerika tāpat kā Maskava asarām neticēs...

Tā tas ir. Cilvēki, kas dzīvo Amerikā, nav vien smaidīgi tipiņi, kas ar atplestām rokām tevi uzņems. Turklāt visu sarežģī vēl tas, ka Latviju bieži asociē ar Austrumeiropas valsti, tātad Krieviju. Vācieši, zviedri – tie ir cilvēki, kas tiek pieņemti kaut kā ātrāk. Tāpat arī, protams, ir nācies vilties cilvēkos, tāpēc nedrīkst uzticēties vien tāpēc, ka pieklājīgi pret tevi šajā brīdī izturas. Nu neko, jācīnās ar šiem stereotipiem! Un viens no ieročiem ir māka sevi pozicionēt.

Gluži kā jauna produktu ievirze konkurētspējīgā tirgū. Kas ir tas, kas, vienkāršiem vārdiem izsakoties, tev “uzsit cenu”?

Atšķirība ir būtiska, ja salīdzina ar Latviju. Redzi, šeit jau par mani cilvēki kaut ko zina, tāpēc pirmais iespaids vairs nav tik nozīmīgs. Amerikā par tevi neko nezina, tāpēc tev ir sevi jāprot pasniegt. Jāpanāk, lai par tevi ieinteresējas, un pirmais noteikums ir labi izskatīties! Tālāk jāsaprot skaidri tavs iemesls, kāpēc te esi! Ja teiksi, ka esi no Latvijas un esi te, lai meklētu laimi, – tevi nesapratīs. Pirmkārt jau labi ja puse zinās, kur tāda valsts vispār atrodas, tāpēc, ja uzreiz teiksi, ka esi šeit mācību nolūkos, attieksme mainās.

Tad jau var arī teikt, ka Amerikā ir cita Jana. Sanāk, ka tu šajā lielajā skudru pūznī vari veidot pavisam citādāku cilvēku. Tas tā ir?

Jā gan. Nezinu, vai tas ir labākais, bet sev interesantākais noteikti. Tu radi priekšstatu par sevi, kā vēlies! Cilvēks var tur dzīvot bez savas pagātnes, jo neviens taču par tevi nekā nezina. Tu sevi būvē no jauna, kas ir grūtāk, bet ļoti saistoši. Protams, esmu arī Latvijā centusies cīnīties ar stereotipiem, bet esmu arī sapratusi, ka tas ir leikai... Diemžēl, pie mums bieži vien tiek izteikts negatīvs viedoklis par cilvēkiem, kurus dziļākajā būtībā nepazīsti!

Noteikti šo interviju lasa sievietes, kurām arī galvā pavīdējusi doma par Amerikas sapni. Par izdevībām, gaidu piepildījumu, brīnumiem ik uz soļa... Tā kā tev jau ir maza pieredze, kas būtu tas, ko tu ieteiktu viņām?

MUMS, latviešiem, ir viena vājība: sevis taupīšana, sava veida kūtrums un bieži vien tik izteiktā frāze: ''''ko tad es''... Turklāt tur, kur varbūt vajadzētu stipri piezemētākam būt – paceļas visuvarenība! Mums pietrūkst uzdrīkstēšanās. Es zinu, ka Latvijā ir ļoti daudz talantīgu cilvēku, kurus pasaulē uztvertu ar apbrīnu. Bet kā lai sapni piepilda, ja mēs neuzdrīkstamies? Amerikāņiem citreiz ir pat pārlieku liela pārliecība. Tas deguns debesīs un tanka sindroms, kad visam iet pāri, arī var neatmaksāties. Bet viņi riskē! Un to vajadzētu darīt arī mums! BET! To visu nevajag darīt arī ar naivu cerību par amerikāņu sapni. Sapnis ir tas, ka esi pareizajā vietā un laikā, ka ar tevi notiek brīnumi, bet tas negadās vienmēr. Ja būsi naivs un vien cerēsi, nekas nenotiks! Mājās sēžot, šādas izdevības iet garām. Man arī citreiz atklājas šī vājība, bet es ar to cīnos. Otra lieta – tev ir jādefinē savs mērķis. Konkrētais ceļš, uz ko tu ej. Ja tāda nebūs – tu vari apmaldīties un piekrist tam, kam, iespējams, neesi gatavs vai arī tas izrādās tev pat nepieņemams ceļš. Un vēl – ir jākomunicē ar cilvēkiem, jāsapazīstas un jādibina kontakti. Kautrīgumam un "paiešanai malā" te nav vietas. Viss noris ļoti ātri – ja Latvijā kaut kas notiek reizi mēnesī, tad tur – ik dienas vismaz 50 jaunu notikumu un iespēju. Tur nepastāv jautājums: ko darīt? Manuprāt, Latvijā bieži veltīgi izniekojam laiku, piemēram, sēžot kafejnīcā un kritizējot pārējos...

Vai tu varētu tur arī apmesties uz dzīvi?

Padzīvot Ņujorkā un ārpus tās - jā, bet ne dzīvot. Man ir daudz paziņu, kuri pēc Amerikas "izgaršošanas" nespēj vairs atgriezties un turpināt šajā ritmā dzīvot. Viņi tur ir palikuši. Bet es laikam tā nespētu... patriotisms manī ir, kas liek dzīvi lielākoties nodzīvot Latvijā kopā ar savu ģimeni un draugiem. Turklāt – arī te tu vari veikt daudz interesantu lietu. Un, ja apdomā, cik te daudz ir tukšu nišu, kas Amerikā jau ir aizņemtas... Ir iespējams viss!

Piemēram, komēdijas žanrs...

Jā, domu par to neesmu atmetusi. Vēlos ko radīt kvalitatīvu, jo cilvēkiem ir jāsniedz veselīgs humors. Ir jau tā, ka mūsdienu situācijā vairs nesaproti, par ko smieties un par ko jau jāsāk raudāt... Paveroties apkārt un redzot tik daudz netaisnību, kas ar mūsu sabiedrību notiek... Visas peripētijas un skandāli... Tik daudz kas ir aizgājis šķērsām! Un, ja mēs katrs pa vienam pret to cīnīsimies, iespējams, tas nebūs tik efektīvi, bet, ja to darīsim kopā, - ticu, ka sanāks! Ticu, ka nāks atkal jauni un labi laiki, tiks pārvarētas visas - ekonomiskās un parējās krīzes :) un atkal pratīsim pasmieties par sevi un ikdienu apkārt!

Lai mums izdodas visiem kopā!