Vadonis... Šis vārds šonedēļ skan ne tikai kultūras raidījumos televīzijā un reklāmas rullīšos, kas aicina uz pirmajām Zigmara Liepiņa un Kaspara Dimitera mūzikla "Vadonis" izrādēm Nacionālajā teātrī, bet aizvien uzmācīgāk arī TV ziņu raidījumos un dienas laikrakstu slejās. Tieši vai netieši par vajadzību pēc vadoņa izsaka elitārs jurists, Latvijas mērogiem ietekmīgs uzņēmējs, diskutē politologi, žurnālisti, sabiedriski darbinieki, kultūras cilvēki.
Nepārtrauktie partiju ķīviņi un savu ambīciju demonstrēšana puiciskā vai, vēl sliktāk, tirgus sievu līmenī - es tev parādīšu, kā iegriezīšu -, dažādu paaudžu, izglītības un turības cilvēkus aizvien biežāk vedina iedomāties, ka tikai viena stipra personība var glābt šo valsti.
Bīstami simptomi. Vēsture nepārprotami pierāda, ka ikvienai tautai pārlieka uzticēšanās vienam cilvēkam vedusi pie traģēdijas, pat ja vadonim Dievs dāvājis visgaišāko prātu un labākos nodomus. Taču, domāju, 21.gadsimtā valstī, kas zina demokrātijas brīvības un atrodas citu demokrātisku valstu savienībā, šie vēstures rēgi nebiedē. Bet tieši tādēļ Latvijas elites pārstāvju izmestie domu zibšņi sabiedrībai var darīt vēl lielāku morālu kaitējumu, aizvedot mūs par pavisam aplamu ceļu.
Ne jau vadonis mums vajadzīgs, bet vaduguns. Un ne jau viens cilvēks to var mums parādīt. Tā ir jāatrod mums visiem kopā. Diskutējot, strīdoties, nepiekrītot un beigu beigās ... vienojoties. Tas mums ir jāmācās - atrast kompromisus un ieklausīties otrā. Ķildoties un strīdēties, bet vienoties. Iemācīties saprast, ka arī citu ieteikumos un atziņās ir racionālā, noderīgā daļa, ka arī tie, ne tikai mūsējie, var būt vērtīgi. Pat ja to saka kāds, kas nepatīk, kāds, kas ir konkurents. Jo valsts un tauta jau mums ir viena.
Šodien skatīšos "Vadoni", stāstu par Kārli Ulmani un viņa mīlestību pret Latviju. To nevajag aizmirst. Bet vārds "vadonis" lai paliek tikai teātra izrādes afišās.