20.gs. 20.–30.gados peldēties un sauļoties bez kostīmiem Latvijas lielāko pilsētu pludmalēs drīkstēja tikai pēc tam, kad bija oficiāli atklāta peldsezona. Pirms šā laika policisti atzīmēja kailo peldētāju uzvārdus, lai sauktu pie atbildības par noteikumu pārkāpšanu.
Parasti pilsētās bija ierādītas vai vienkārši zināmas vietas, kur cilvēki varēja peldēties kaili, – tās sauca par brīvpeldētavām. Vīriešiem un sievietēm bija savas peldvietas. Vietas, kur abi dzimumi peldējās peldkostīmos vienuviet un vienlaikus, tika sauktas par koppeldētavām. Tad, lūk, koppeldētavas ārpus Rīgas jūrmalas 1920. gadā bija kaut kas neredzēts! Latvijas otrās lielākās pilsētas – Liepājas – avīze kā par kaut ko īpašu vēstīja, ka Rīgā tagad arī Ķīšezerā peldēšanās “notiek pēc ārzemju parauga: vīrieši un sievietes kopā peldu kostīmos tāpat kā jūrmalā, kur izbraukuši turīgākie Rīgas pilsoņi”. “Mums, liepājniekiem, izliekas tā savādi sieviešu un vīriešu kopīgā peldēšanās, bet savā ziņā interesanti. Nenotiek nekādas kaušanās, ne mētāšanās ar akmeņiem, kā pie mums, toties dzird jautrus smieklus no dzīves priecīgiem dabas bērniem.” Šoreiz neiztirzāsim, par kādām attiecībām varētu liecināt pieminētā mētāšanās ar akmeņiem, bet jākonstatē, ka robežas mēdza pārkāpt arī sievietes. 1925. gadā arī Liepājā atvēra koppeldētavu, kur abi dzimumi peldkostīmos peldēja vienuviet un vienlaikus, tomēr latviešu publiku tā nesaistīja – aptuveni 90% apmeklētāju bija cittautieši. Iecienītākā bija neoficiālā koppeldētava, kur biļeti nevajadzēja iegādāties. Tā sākās aptuveni no Jūrmalas ielas un stiepās gar slimnīcas sētu līdz Pērkones ielai. Prese rakstīja, ka tur “peldas ar un bez kostīmiem, bet dāmām iecienīts peldēšanās veids kreklā”. Kā pludmale izskatījās Liepājā 1936. gadā? Vīriešu bezmaksas peldētava – neitrālā josla – sieviešu bezmaksas peldētava – sieviešu maksas peldētava – neitrālā josla – vīriešu maksas peldētava – neitrālā josla – koppeldētava. Laikā, kad maksas un bezmaksas peldētavās iztika bez kostīmiem [darba dienās no pulksten 7 līdz 13.30, svētdienās no pulksten 7 līdz 12 katram dzimumam savā nodalījumā], bija aizliegts šķērsot neitrālo zonu. Piemēram, Rīgas jūrmalā zonas norobežoja Latvijas karoga krāsās nokrāsoti stabi. Attiecīga uzraksta labā puse vēstīja: “Zona kailpeldētājiem. Vīriešiem no 8.15, sievietēm no 10.15 līdz 12,” savukārt tās kreisā daļa jau ziņoja, ka sākas neitrālā zona, kurā bija aizliegts rādīties no pulksten 8.15 līdz 12. Ierobežojumi neattiecās uz bērniem līdz piecu gadu vecumam, policijas un sanitārās uzraudzības pārstāvjiem, ārstiem un glābšanas punktu darbiniekiem, ja viņi pildīja amata pienākumus. 20. gadu vidū visu Saeimu deputāta no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas Voldemāra Bastjāņa dēlu, piecus gadus veco Ilmāru māte Alma uz Jūrmalu ņēma līdzi sieviešu laikā. Ilmārs pētījis ne tikai taurenīšus, vaboles, gliemežvākus, bet arī visas tās pazīmes, kas atšķir sievietes no vīriešiem. “Brīnījos, cik dažādas formā vai apjomā var būt otra dzimuma krūtis. Kad apvaicājos mātei, kādēļ tas tā, viņa stingrā balsī teica, ka mani uz jūru līdzi vairs neņemšot, ja runāšot nepieklājīgi. To nepieklājību neizpratu. Turpmāk turēju muti ciet, bet acis joprojām palika vaļā. Varbūt tāpēc viena otra manis apbrīnotā kailā dāma jutās mazliet neērti. Aizvien biežāk dzirdēju piezīmes, ka tik lielu puiku jau nu gan nevajadzētu vairs stiept uz sieviešu stundām. Māte saniknota aizstāvēja manu šķīstību, taču beigās salīga ar tēvu, ka iešu līdzi viņam. Tas man ļoti nepatika. Liedagā no agra rīta bija auksts, un plikie vīrieši, īpaši tie, kas bija noauguši ar biezu vilnu, šķita pat atbaidoši. Apskaudu sieviešu stundu policistus, kas staigāja gar ūdens malu vai pa kāpām, it kā sargādami kailās peldētājas no nelūgtiem novērotājiem. Arī es gribēju būt tāds policists.”
Lūriķi un nepieklājīgas dāmas
Sieviešu stundās peldvietas apkārtnē slapstījās arī pa kādam tā sauktajam kailuma kulta cienītājam, kuru sodīja policijas kārtībnieki. Tos, kuri ieklīda otra dzimuma teritorijā, dēvēja par bezkaunīgiem un bezkaunīgām. 1922. gadā Majoros, “izdarot kontroli jūras kāpās sieviešu peldu stundās, policija ieraudzījusi smiltīs gulošu kungu. Uz policista aizrādījumu, ka sieviešu peldu stundās vīriešiem kāpās uzturēties nav atļauts, šis kungs izvilcis no kabatas Satv. Sap. [Satversmes sapulces – I. L.] locekļa kartiņu uz V. vārda un pašapzinīgi paziņojis, ka kāpas neatstās. Ievērojot Satv. Sap. locekļu neaizskaramību, policija neuzdrošinājās piespiest V. atstāt krastmalu, bet sastādīja pret to protokolu par oblig. noteikumu neievērošanu.” Tomēr ziņkārīgi bija ne tikai vīrieši. Karikatūras izzoboja arī sievietes, kuras ķīķerē ar binokli uz kailajiem vīriešiem brīvpeldētavā. 1926. gadā Liepājā koppeldētavā, kur abi dzimumi peldējās kostīmos, iepeldēja sieviete no tā sauktās brīvpeldētavas, un, “ieraudzīdami sievieti Ievas kostīmā piepeši iznirstam no ūdens, vīrieši metās ārā no jūras”. Dežurējošais policists drosminieci Rozāliju Irbīti nespēja aizturēt, jo viņam nebija peldkostīma un viņš nevarēja doties ūdenī kailo nāru arestēt. Nācās gaidīt, kamēr viņa pati iznāks no jūras. Tad kārtībnieks aizveda viņu pie drēbēm, bet pēc tam – uz iecirkni, kur Rozālija tika saukta pie atbildības par saistošo noteikumu neievērošanu. Tomēr bija arī sievietes, kuras vīriešu klātbūtnē kaunējās izģērbties pat peldkostīmos. Koppeldēšanās un kopsauļošanās bija atļauta tikai pieklājīgos kostīmos, tāpēc kārtībnieks uzraudzīja ne tikai to, lai sieviešu stundās pludmalē nerādītos vīrieši, bet arī lūkoja, lai koppeldētavās cilvēki izskatītos pieklājīgi. 1931. gada vasarā Rīgas jūrmalas pludmalē atpūtniekus uzraugošo kārtībnieku žurnālists ironiski dēvēja par tikumības policijas pārstāvi un estētikas uzraugu, kuram darbs uzlika pienākumu izjust smalko robežu starp nepieklājīgu un vienkārši neestētisku pozu. Piemēram, vīrietis peldmētelī drīkstēja sēdēt ieplestām kājām vienīgi tad, ja kājās bija uzvilktas peldbikses. Vienas dienas laikā kārtībnieks sievietēm izteica 27 piezīmes par noslīdējušu peldkostīma lencīti un četrus aizrādījumus par parādīšanos pludmalē “naktskreklā kabatas lakatiņa lielumā” un tikai 17 aizrādījumus vīriešiem par neprasmīgu pārģērbšanos – par to, ka viņi pietiekami ātri nepārkāpa no apakšbiksēm peldbiksītēs. Vārdu sakot, vara lūkoja pasargāt no laikabiedru kailuma pamanīšanas. Jau 1927. gada vasarā “par izģērbšanos jūrmalā izceļas interesantas pārrunas, kurās norāda, ka sevišķi Majoru rajonā šaurā plača dēļ jāredz neķītrības un kailums. [..] Pēc garām pārrunām nolemj aizliegt izģērbšanos uz soliem, iestāžu priekšā, kā arī uz laivām un pie zvejnieku tīkliem. Uzdod valdei izstrādāt projektu par izģērbšanos un peldēšanos nākamā sezonā.” 1937. gada saistošie noteikumi Rīgas jūrmalas pludmalē aizliedza izģērbties iepretim kafejnīcām, peldu iestādēm un novietot drēbes uz soliem un laivām.
Tikai lakatiņiem galvās!
Ārpus pilsētas tradicionāla bija kailpeldēšanās. Te nepastāvēja laika iedalījums sievietēm un vīriešiem, tomēr tika ievērots nerakstītais likums, ka kailiem pretējo dzimumu pārstāvjiem vajadzētu distancēties. Iedzīvotāji mudināja varasiestādes kailos peldētājus ierobežot tikai gadījumos, kad viņi uzturējās publiskās vietās, piemēram, Lielupē pie dzelzceļa tilta. Zemgales Balss 1925. gada vasarā satraucās, ka pie vietējām dzirnavām Anneniekos pusaudži bariem pusdienlaikā bieži mazgājās un kaili omulīgi pastaigājās pa dzirnavu tiltu, “pār kuru notiek pastāvīgi dzīva braucēju un gājēju kustība”. Gaujmalas pludmali pie Valmieras 1922. gada vasarā publiciste Tusnelda aprakstīja šādi: “Tālāk raibs sieviešu un bērnu ņudzeklis, visas kailas, tikai lakatiņiem galvās, lai mati nesaslap. Bet desmit soļu attālumā makšķerētāji gan laiviņā, gan krastmalā. Un atkal nāk prātā Rīga, Liepāja. Liepājā raibais kailo sieviešu ņudzeklis skaļā kara gājienā šos makšķerētājus nomētātu dubļiem vaj akmeņiem, pie tam skaļi izlamātu. Bet Rīgā tikai kostīmos jāizgreznojas, un peldas brīvi kopā līgava ar savu izredzēto, cik patīkas. Tur, jūras dzestrajā klēpī, pat notiek iepazīšanās, amizēšanās utt. Ņirb brūni, balti, atkal brūni stāvi, viss salejas vienā peldu vannā, plunčojas, smejas, nosaka randiņu nākošai dienai. Interesanti! Laikam arī valmieriešiem jūtams Rīgas tuvums. Kā dabas bērni tie cenšas dzīvot kopā mierā.” Arī pie Ogres upes 1928. gadā, ja sievietes un vīrieši peldējās kaili, tad – 50 līdz 100 soļu atstatumā no otra dzimuma. “Dažkārt gan labo toni traucē plostnieku vaj citu krieviņu partijas, peldoties Ādama kostīmos pašā taka malā. Bet kur nabaga strādnieks lai ņem kostīmu vaj peldbiksas? Publika to saprot, neuztraucas.” 1926. gadā pie Svētes upes pēcpusdienā teju aiz katra krūma gulēja pa pārītim Ādama kostīmā, tāpēc siena novācēji, ja negribēja noskatīties krastā juku jukām guļošajās nārās un faunos, pļavā nerādījās. Arī četras jaunietes makšķerniekus pretējā krastā neuztvēra kā traucēkli: “Pie slūžām pāris jaunu cilvēku makšķerē. Pretī otrā krastā atnāk četras jaunas meičas, mierīgi izģērbjas, izstaipās un izlaižas krasta smiltīs. Jaunajiem cilvēkiem cits nekas neatlika kā vākties projām. [..] Vaj patiešām veselīgo peldēšanās sportu nevar piekopt bez nekautrības?”
Netikļi vai dabas bērni?
Brīvā ķermeņa kultūra [nūdisma eifēmisms] Vācijā jau pirms Pirmā pasaules kara kļuva par veselības kustības sastāvdaļu, kamēr Latvijā interesenti mēģināja to piesardzīgi attaisnot tikai 20. gadu otrajā pusē. Tika norādīts, ka dabiski kails ķermenis kairina mazāk nekā daļēji apsegts un ka tāpēc ārzemēs pastāv organizācijas, kuru mērķis ir cilvēkus tikumiski pārveidot, pieradinot pie kailuma. Tika gan atzīts, ka šādas organizācijas Latvijā būtu pāragri dibināt, jo ir maz tajās ieinteresētu cilvēku, tomēr uzskatu maiņa jāveicina. Nūdisma piekritēji Latvijā sāka organizēties tikai 30. gadu sākumā, kas pēc pasaules ekonomiskās krīzes pārdzīvošanas nebija liberālisma izpausmēm labvēlīgs laiks. Dominējošā sabiedriskā doma bija noraidoša. 1932. gada 19. aprīlī reģistrēto Latvijas Brīvķermeņkultūras biedrību laikabiedri komentēja šādi: “Kā visi modes kliedzieni, tas pie mums ieradies ar pāris gadu nokavēšanos no ārzemēm un šeit vispirms saista sensāciju kāros, nenobriedušos un mazāk nodarbinātos prātus.” Biedrība aicināja vīriešus un sievietes atgriezties pie dabas, kopīgi kailiem sauļojoties un peldoties, un sludināja, ka “nekas nav netikumīgs, kas mūsu miesas un gara veselībai nāk par labu”. Jau 14. jūlijā Iekšlietu ministrija ierosināja biedrību slēgt, ņemot vērā “kailuma kultivēšanas demoralizējošo iespaidu uz tautas tikumību”. Biedrība ierīkoja sauļošanās laukumu jūras krastā, bet pretēji statūtiem to norobežoja tikai ar dzeloņdrātīm, nevis ciešu žogu, tāpēc citiem pludmales apmeklētājiem nācās uzlūkot nūdistu kailumu. Iekšlietu ministrs Jānis Kauliņš apgalvoja, ka “nevar būt šaubu – biedrības rīcībā, kas organizē pilnīgi kailu abu dzimumu personu kopīgu apsauļošanos, peldēšanos un vingrošanu pilnīgi atklātā vietā, saskatāmas Sodu likumu 280. pantā paredzētā pārkāpuma pazīmes”. Tomēr tikai viens no četriem protokoliem tika uzrakstīts par nekaunīgu izturēšanos – par to sodīja biedrības sekretāru Jēkabu Grīnbergu. Pārējos protokolus kārtībnieki sastādīja par statūtu pārkāpšanu, kuros biedrība paredzēja ierīkot pilnīgi norobežotu laukumu, bet to neizdarīja, un par peldu stundu neievērošanu. Tomēr biedrību slēdza statūtu pārkāpumu dēļ, nevis par biedru nepieklājīgu uzvedību publiskajā telpā. Tādējādi apsūdzība izvēlējās vieglāk pierādāmo pārkāpumu, kamēr pieklājības pārkāpšanu, nekaunīgi izturoties, visticamāk, būtu sarežģītāk pierādīt, jo likums precīzi nedefinēja tādu rīcību. Biedrības darbību apturēja līdz lietas izskatīšanai Rīgas apgabaltiesā, kas 15. novembrī nosprieda to slēgt. Iekšlietu ministrija anulēja biedrības tiesības izdot mēneša žurnālu Brīvais Cilvēks. Tautas labklājības ministrijas Veselības departamenta direktors Dr. Augusts Pētersons rezumēja, ka kailķermeņa kustības līdzskrējēji “rekrutējas no apzinīgiem netikļiem un plānprātiņiem”. Savukārt Latvijas ticīgo apvienība piebalsoja, ka kailķermeņa kultivēšana ved atpakaļ mežonībā. Vairākums Latvijas iedzīvotāju uzskatīja, ka kaili abu dzimumu pārstāvji vienkopus publiskajā telpā nedrīkst uzturēties. Biedrību gan aizliedza, tomēr tās piekritēji izveidoja jaunu – ķermeņkultūras biedrību Gaisma un 1933. gada vasarā sauli baudīja vairs ne Buļļos, Rīgas jūrmalā, bet Vecāķos. Gaismas statūti paredzēja, ka biedriem jāvalkā peldkostīmi, un viņiem bija pieticīgs tērps, “kas ir pusceļā starp vīģes lapu un peldkostīmu”. Tomēr Vecāķos attieksme pret kailumu bija demokrātiskāka. Te neeksistēja ne peldēšanās noteikumi, ne peldu stunda, tāpēc cilvēki, kuri par kailķermeņkultūras idejām pat neinteresējās, nostāk no pludmales centra sauļojās un peldējās bez kostīmiem.
Okupanti nūdisti
Līdzīgi notika arī provincē. 1931. gadā šīs kultūras piekritēji sevi atklāja Jelgavā. “Par kailuma kultu esam lasījuši laikrakstos, visvairāk to piekopj Vācijā, kur pastāv vesela organizācija, kas propagandē kailuma kultu. Cik vērojams, šis kults nav svešs arī pie mums Jelgavā. Tā svētdien, 31. maijā, Lielupes kreisajā krastā aiz peldētavām vairāki vīrieši un sievietes, skaitā ap 7–9 cilvēki, gluži kaili gāja sunīšos, nemaz nekaunēdamies no garāmgājējiem un viņu kodīgām piezīmēm. Vaj nederētu ko darīt, lai šādi skati neatkārtotos? Vaj nebūtu lietderīgāk, mazākais, Lielupē brīvpeldēšanu pavisam noliegt, izņemot peldētavas?” 1932. gadā Bauskā pieci vīrieši un trīs sievietes sekoja Rīgā nodibinātās Latvijas Brīvķermeņkultūras biedrības piemēram un neoficiāli izveidoja tās Bauskas nodaļu, bet par savu uzturēšanās vietu izraudzījās Kirbaku salu aiz Bauskas pilsdrupām. Nūdistus dēvēja arī par naldistiem, atvasinot šo nosaukumu no biedrības galvenā runasvīra Naldas uzvārda. Pēc biedrības darbības apturēšanas Rīgā Zemgales iedzīvotājiem tika ziņots, ka vietējie naldisti darbību tagad turpinot mežos. 1932. gadā aiz Zorgenfreijas krietni patālu mežā ogotāji nejauši sastapuši kailu vīriešu un sieviešu grupu. Avīze to komentēja šādi: “Kokos gan vēl pagaidām nekur nav redzēti kāpelējam un lecam šie jaunās zortes meža cilvēki. Laikam vēl nav tik tālu tikuši savā attīstībā. Kad viņi to būs sasnieguši, tad lēks kā vāveres pa kokiem no viena uz otru. Nav šaubu, ka tad zooloģiskie dārzi iegādāsies pa eksemplāram šo mežaiņu.” Nūdisma piekritēji 1932. gada vasarā radās arī Liepājā. “Pagājušo svētdien Bernātu jūrmalā varēja novērot neparastu ainu, kas kūrorta apmeklētājos sacēla lielu izbrīnu. Ap plkst. 12 te ieradās pulciņš jauniešu – sešas jaunavas un kādi desmit jaunekļi. Tie jūrmalā izmeklēja nomaļāku stūrīti un tur apmetās. Tie visi izģērbās kaili un Ādama kostīmos pavadīja visu pēcpusdienu. Savādo peldviesu starpā uz Bernātiem izbraukušie liepājnieki uzzīmēja vairākus paziņas.” Vienu izvaicājot, žurnālists atstāstīja dzirdēto: “Kaut kāda neķītrības dzīšana esot pilnīgi izslēgta. Viņu nodoms esot savu organizāciju legalizēt, izstrādājot statūtus pēc Rīgā nodibinātās kailķermeņa kultūras biedrības parauga, un tos iesniegt reģistrēšanai apgabaltiesā. Līdz tam laikam kailķermeņa kultūras piekritēji savas sanākšanas noturēšot slepeni. [..] Cik izdevies noskaidrot, tad šīs organizācijas piekritēji galvenā kārtā komplektējas no inteliģentiem un pusinteliģentiem jauniešiem 20–25 gadu vecumā. Esot arī daži solīdākā vecumā.” Pēc pašu nūdistu aprēķiniem, 1934. gada pavasarī viņi savās rindās apvienoja aptuveni 100 cilvēku. Vasaru baudīt kaili turpināja ne tikai rīdzinieki, to darīja arī kustības piekritēji Bauskā. Peldētājus – vīriešus bez kostīmiem – 1935. gadā varēja sastapt Bauskas pilsdārzā un drupās. Tāpēc konservatīvāki ļaudis sprieda tā: “Šie nudisti okupējuši plašus peldēšanās rajonus un jūtas pavisam omulīgi. Vaj te nederētu nospraust robežas, kas neatļautu peldēšanos dzīvos satiksmes punktos un vietās, jo tuvākā apkārtne tik bagāta ūdeņiem, ka peldētāji no tā nemaz neciestu, bet sabiedrībai būtu pakalpots?”