Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Daugavas savienības 2007. gada balvas saņēmējs Arnolds Jakubovskis par mūsu likteņupi nemēdz runāt patētiski, sakot: "Dzimis, audzis un mācījies pie Daugavas, strādājis un visu mūžu, izņemot divus Padomju armijas gadus, dzīvojis pie Daugavas. Patīk Daugava." Bet balvu saņēmis galvenokārt par ieguldījumu Akurateru dzimtas popularizēšanā.
Uzticīgs Ābeļiem
Daugavas krastos Arnoldam tuva un pazīstama katra krāce, katrs akmens un kārkla maiksts. Pat teju visi paša un ģimenes draugi tāpat dzīvo pie Daugavas. "Man būtu grūti bez Daugavas," atzīstas balvas saņēmējs. Neaizmirstami bērnības redzējumi ar zirgu peldināšanu, plūdi un makšķerēšana upju māmuļā. 1939. gadā tēvs par Meņķa dzirnavās sapelnīto nopērk māju Celtuves ielā Līvānos pie Dubnas ietekas Daugavā, kur pieredzēti neskaitāmi plūdi. "Augstākā vietā esošajai mūsu mājai nācās uzņemt daudz ciemiņu no lejasgala," smej Daugavas vīrs. Seko mācīšanās Daugavpilī, kur atkal Daugava turpat līdzās. Skološanās laikā paticis sportot, īpaši slēpot upes krastos līdz pat cietoksnim. Pēc Skolotāju institūta pirmais darba gads – Sēlpils pamatskolā. Turpat Staburags, Liepavots, Pikstere, Sēlpils pilsdrupas un dolomīta klintis, kur būts gan ar bērniem, gan vienatnē...
Arī daudzu viņa skolēnu tēvamājas vēlāk aprij HES dzelme. Padomju armijas gadi Mandžūrijas sopkās pie Ķīnas robežas palikuši atmiņā ar peoniju laukiem brīvā dabā, kas izrādījusies ievērojamā novadnieka Jāņa Akuratera mīļākā puķe un mūsu sarunas laikā bagātīgi zied arī Arnolda dārzā. Atgriežoties skolotāja vieta Sēlpils skolā jau bijusi aizņemta, tostarp piedāvāts strādāt par skolotāju pašā Daugavas krastā esošajā Ābeļu pamatskolā. Un Jēkabpils pievārtē esošajiem Ābeļiem, sākot ar
1957. gada 1. martu, Arnolds palicis uzticīgs joprojām.
Ar romantisku sirdsāķi
Par Daugavas nozīmi tās krastos dzīvojošo dzīvē dziļāk nācies aizdomāties, kopā ar bērniem piedaloties novadpētniecības projektā Upe man stāstu stāsta. Esot žēl, ka toreiz iesāktais projekts vēlāk nav turpināts. Kopā ar bērniem nometnēs, rudeņos un pavasaros izstaigājot un pētot Daugavas krastus, tā bijusi laba dzimtenes un dabas mīlestības skola. Bijušā skolotāja mīļākās vietas pie Daugavas meklējamas turpat pie Ābeļu pamatskolas – Ābeļu un Kofta salas ar Kaupres pilskalnu, dīvaino Daugavas pretstraumi pārsimt metru garumā Kūmiņu un skaistām krācēm. Šā pavasara pali pamatīgi papluinījuši un pagāzuši krasta kokus, un nu no kalnsētām var labi redzēt Daugavu.
Ar novadpētniecību Arnolds saslimis pēc 1980. gada, kad kopā ar Ābeļu pamatskolas direktori Elgu Ūbeli atklāti skolas pirmsākumi un sākta pētīt skolas vēsture. Tagad ar ceturtdaļlikmes darbu pagasta muzejā vien, ejot turp pēcpusdienās, nepietiek. Ābeliešu, to skaitā rakstnieka Jāņa Akuratera dzimtas, pētniecības, pulcēšanas un popularizēšanas ceļi aizveduši tālu Latvijā un pasaulē. Nupat Arnolds piedalījies Akurateru dzimtas kārtējā salidojumā Rīgā. Un tagad ikviens ābelietis zina romantisko stāstu par Akurateru dzimtas rašanos, kādam Napoleona pulku franču kareivim aizķeroties Salas kroga apvidū pie Jēkabpils kādas vietējās daiļavas sirdsāķī. Diemžēl neparastais Akuratera vārds kopā ar garstāstu Kalpa zēna vasara, tāpat kā latviešu literatūras izcilību A. Upīša, V. Lāča darbu skolu programmās vairs nav. "Tikpat viegli tie var pagaist no novadnieku piemiņas, ja neviens par mūsu kultūras bagātībām nestāstīs. Ikreiz ar Akuratera vārda pieminēšanu mēs cildinām arī savus Ābeļus," domā Daugavas vīrs, kam novadpētniecībā, tāpat kā sportā, patīk iesaistīt jauno paaudzi.
Jāņi kā pirmizrāde
Līdz šim, piepalīdzot rakstniecei, jēkabpilietei Lūcijai Ķuzānei, mēģināts izsekot rakstnieka un viņa brāļa Pētera pēcteču atzariem, bet nu interese vedot rakstnieka mātes dzimtas virzienā. Viņa bijusi liela dziedātāja. "Piecdesmit gadu Ābeļos dzīvojot, pārsteigumu vairs nevar būt, vajag tik rakt," prāto novadpētnieks. Tomēr viens esot – šogad atradusies kāda ābelieša 50. gadu vidū kritiski romantiskā dzejā rakstīta dienasgrāmata, kas, paslēpta patronu čaulās, bijusi ierakta zemē. Pats rakstītājs ilgus gadus slēpies no padomju varas. Varbūt iznākšot grāmata.
Arnoldam ir vēl kāds sirdsprieks – teātra spēlēšana, kas aizsākta jau skolas gados, turpināta, strādājot par skolotāju Sēlpils un Ābeļu pamatskolā. Ābeļos vien bijušas pat trīs teātra trupas. Ja jaunībā spēlēti mīlētāji, tad tagad padodas arī mežabrāļi, antiņi un sarežģītāki tēli. Nācies uzklausīt kādas skatītājas komentāru: "Ka jūs esat sportisks, smaidīgs un simpātisks, to es zināju vienmēr, bet, ka jūs uz skatuves varat būt arī tik riebīgs, es nevarēju iedomāties." Bet literatūras skolotāja Ausma Bērziņa atzīst, ka Arnolds ar dažiem vārdiem savās lomās spēj pateikt vairāk nekā viņa, visu mūžu klasē bērnus mācot. Pēdējās izrādes – Volfa Tapiņa atgriešanās un Māras Rītupes Rāja mani māmuliņa, kuras pirmizrāde kopā ar Jāņiem tiks piedzīvota Balvos.
***
Arnolds Jakubovskis
- Ābeļu pagasta muzeja vadītājs (kopš 2002. g.), Ābeļu tautas teātra aktieris.
- Dzimis 1932. gada 14. martā Dignājas pagasta Kamoļos.
- Mācījies Līvānu vidusskolā, Daugavpils skolotāju institūtā.
- Dienējis Padomju armijā (1954–1957).
- Strādājis Sēlpils pamatskolā un Ābeļu pamatskolā par fizikas, matemātikas un fizkultūras skolotāju (1957–2002).
- Apbalvojumi: PSRS Sporta darba teicamnieks (1980); Daugavas savienības gada balva (2007).
- Ir dēli Guntis (40), Modris (38) un meita Aiva (34), kā arī mazbērni – Gundars, Agita, Madara, Dairis, Paula, Norberts, Nora.
- Īpašas intereses – ceļošana, daba.
Inese Berķe, Jēkabpils Vēstures muzeja direktore:
– Arnoldu Jakubovski pazīstu jau ļoti sen, vispirms kā lielu sava pagasta patriotu un novadpētniecības entuziastu, apbrīnoju viņa sakrātās zināšanas. Ābeļu muzejs ir viņa lolojums. Spilgti atmiņā notikums pirms desmit gadiem, kad Arnolds aktīvi piedalījās Ģirta Burvja veidotās Kaupres pilskalna koka norādes un piemiņas zīmes uzstādīšanā. Izpētījis ne tikai Akurāteru dzimtu vien. Daudziem muzejniekiem piemīt tieksme pārāk skatīties atpakaļ, bet Arnolds seko līdzi mūsdienu ābeliešiem, kas izklīduši pasaulē, viņš cenšas dokumentēt arī to aktuālo, kas notiek pašlaik, kādēļ tiem, kas novadpētniecībā nāks pēc viņa, būs vieglāk. Liela pateicība viņam pienākas no Krustpils pils īpašnieku pēcteces – baroneses Jutas fon Korfas – par palīdzību senču kapa vietu izpētē. Simpātiski, ka būdams cienījamos gados, viņš neapstājas pašapmierinātībā, ka visu zina, seko līdzi jaunajam un mācās, apmeklējot arī mūsu muzeja rīkotos kursus.